“Ellē ir būts”. Āra pieredzes stāsts par atkarību no zālēm un izraušanos no tās 0
Viss sākās ar ārsta izrakstītām tabletēm 19 gadu vecumā
Pēc bijušā narkomāna Edija Vītoliņa stāsta, mums savu pieredzi ar toksikomānijas (atkarības no zālēm) uzvarēšanu, uzrakstīja Āris (īstais vārds). Viss sākās ar ārsta izrakstītām zālēm… Pagājuši 22 gadi, kopš tas ir pagātnē.
Portāls Veselam.lv, sākot jauno mācību gadu, aktualizē tēmu “jaunieši un narkotikas”, lai mēs būtu redzīgi un dzirdīgi pret to, ko var nodarīt pirmais un nākamais solis, “tikai mazliet pamēģinot”. Ko skola, varas orgāni un vecāki dara, lai novērstu jauniešu narkomāniju.
Mans atkarības stāsts nāk no Padomijas astoņdesmitajiem.
Divpadsmit manas jaunības gadi pagāja sāpēs, asarās un depresijā. Likās bezcerīgi. Tomēr dzīvotgriba uzvarēja.
Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu sākās arī mana atbrīvošanās.
Padomju laikā “nebija” ne prostitūcijas, ne narkomānijas, ne citu kapitālismam piedēvētu negāciju. Daudzi tam pat ticēja. Protams, ka viss bija. Iespējams, citādi izpaudās, bet tas pastāvēja.
Problēmas man sākās deviņpadsmit gados. Bija daudz stresa – gan nesen nokārtotie vidusskolas eksāmeni, kas noteikti ir pamatīga garīga slodze, gan neveiksme ar stāšanos augstskolā. Biju tēmējis par augstu un neizturēju konkursu, ko smagi pārdzīvoju. Tomēr galvenais iemesls bija tas, ka biju tēva alkoholiķa līdzatkarīgais vienīgais dēls. Tajā laikā šī nopietnā problēma vēl nebija pilnīgi apzināta. Šo nastu smagāku darīja tas, ka tēvs bija sabiedrībā labi pazīstams.
Pats uzmeklēju psihiatru tad, kad sākās pēkšņas baiļu lēkmes. Atceros pašu pirmo šausmu sajūtu, kura pēkšņi sākās, ieraugot reidā noenkurotus milzīgus kara kuģus.
Es nekādā gadījumā nevainoju psihiatrus savā nelaimē. Viņi strādāja tā, kā tolaik bija mācījušies un ieraduši. Tomēr tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka ārstam, vispirmām kārtām, bija jāmēģina iemācīt ar savu problēmu sadzīvot, nevis tūlīt pat izrakstīt zāles. Apburtais loks bija sācies. Iemācījos meklēt sevī simptomus, tos atrast un slimot.
Zāļu devas un kombinācijas strauji palielinājās. Slimnīca drīz kļuva par otrajām mājām. Un bija sākusies zāļu atkarība – toksikomānija (medicīnas terminoloģijā narkomāniju un toksikomāniju nodala, kamēr tautā pierasti atkarības dēvē par narkomāniju).
Bija viens ļoti konkrēts un specifisks medikaments, kuru lietoja gandrīz visi. To lietoja, lai mazinātu citu zāļu izraisītos blakusefektus. Šis līdzeklis bija bezmaz visu “psihslimnieku” samērā brīvā rīcībā.
Tā kā Padomijā nebija izplatīts ne kokaīns, ne heroīns, ne amfetamīni, tad apreibināšanās plaši notika ar dažādiem eiforiju izraisošiem zāļu līdzekļiem. Bija “tumšais kaifs” – trankvilizatori un miega līdzekļi, un “gaišais” – stimulatori. Šur tur bija arī pagrīdes laboratorijas, kur tika gatavotas narkotikas no magonēm, vai ķīmiski pārveidoti aptiekās nopērkamie līdzekļi.
Pirmo reizi apreibinošās tabletes noriju ziņkārības pēc. Radās eiforija ar haotisku domu virpuli galvā, dīvainu vieglumu ķermenī un redzes halucinācijām – it kā miglas vai dūmu virmošanu gaisā. Tas pilnīgi pārgāja tikai nākamajā dienā. Nekādas abstinences nebija.
Vārti uz elli bija atvērušies.
