– Kā radās ideja izveidot grāmatu? 10
– Mūziķi, kad viņiem jubilejas, rīko koncertus, izdod diskus. Aktieriem ir benefices, mākslinieki rīko izstādes. Bet Jānis Anmanis man pēkšņi saka: Elita, tev vajag grāmatu, vai tev nav aforismu? Nē, nav man nekādu aforismu. Tu tomēr aizej uz “Zvaigzni”, parunā! Tā, Jāņa iedrošināta, es sasparojos un aizgāju. Gribēju, lai būtu tāda kā atskaite. Nevis analizēt dzīvi vai mēģināt kādu pamācīt, bet vienkārši runāt par to, kas mani iedvesmo, kas rada prieku šeit un tagad, šajā brīdī.
– Pamata emocija, lasot un skatoties tavu grāmatu, man bija prieks. Turklāt es tevi ieraudzīju…
– Citā gaismā?
– Jā! Piemēram, nezināju, ka tev tik svarīga ir ticība.
– Tas man no vecāsmātes. Laukos uz Vanagu baznīcu gājām, pātarus pa vakariem skaitījām, “Esi sveicināta, Marija” un “Mūsu Tēvs debesīs”. Man kopš bērnības ir ielikts, ka ticība – tā ir paļāvība uz Dievu. Apziņa, ka tu neesi viens šajā dzīvē. Tev ir Tēvs, kas debesīs, viņš tevi mīl un tev palīdz, tikai jābūt pazemīgam. Citiem varbūt nemaz nešķiet, ka esmu pazemīga, bet pazemība ir tad, ja tu neprasi Dievam kaut ko par katru cenu. Vienkārši tu paļaujies, ka Viņš tev dos to, kas tev patiešām šajā brīdī ir svarīgs un nepieciešams. Piemēram, ir muļķīgi prasīt naudu. Prasi labāk, lai ir darbs, lai tu esi laimīgs, lai ir interesanti. Tad nauda pati atnāks. Galvenais, lai tas, ko tu dari, ir darīts ar mīlestību. Visam jābūt ar bijību. Un no sirds.
– Vai gadiem ir nozīme?
– Ir. Cits saka: tu esi tik jauna, cik jūties. Tomēr nevar jau iztaisīties par mazu meiteni. Dvēselē māksliniekam ir jābūt kā bērnam, jāprot brīnīties, priecāties no sirds, bet kā sieviete es zinu, cik man gadu. Šķiet, ka daudz, taču es neko negribētu mainīt, tā ir mana bagātība. Katram ir iedots savs laiks. Galvenais, lai acis mirdz un dvēsele ir krāsaina. Man reizēm jautā: kur tu gribētu dzīvot? Saku: šeit un tagad. Jāmāk itin visā saskatīt prieku, pat ja nav naudas vai kādas bēdas. Cik var cepties un šķendēties! Nemeklē vainu citos, sāc ar sevi! Sakop māju, uztaisi ēst, iepriecini kādu! Ja pasaulē nebūtu melu un ļaunuma, mums nebūtu iespējas izvēlēties. Mēs reizēm vieglprātīgi izturamies pret dzīvi, no bēdām esam gatavas nomirt. Bet tad, kad ir reālas bēdas, mirt nemaz vairs negribas. Tāpēc ir vienkārši jādzīvo, cik iespējams godīgi un krietni. Mērķis – tas ir labi, tomēr skaistākais ir ceļš, jo tā jau ir tā dzīve… Ir jārosās, vienmēr jādara labākais, ko vari. Un noteikti vajag kaut ko skaistu, ar pārējo tad gan jau kaut kā izkulsies. Katru brīdi var būt tava zvaigžņu stunda, tas laimes mirklis.
Elita Patmalniece
Dzimusi 1964. gada 23. jūlijā Ogrē.
Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, iegūstot modes dizainera bakalaura grādu un maģistra grādu glezniecībā.
Veidojusi stila atvērumus dažādos preses izdevumos; darinājusi skatuves tērpus Igo, “Līviem”, “Jumpravai”, kā arī daudziem televīzijas projektiem, izrādēm un koncertuzvedumiem.
Ieguvusi galvenās godalgas jauno modes mākslinieku konkursos Tallinā un Viļņā; vairāku Nepieradinātās modes asambleju laureāte; saņēmusi godalgu par netradicionālu darba risinājumu izstādē “Miniatūras” (2005).
