– Zīmuļi, otas, krāsaini diegi – kā izvēlies, kurš rīks vai materiāls kurā brīdī tavai idejai piemērotāks? 10
– Es jau pati neizšuju, kā visi domā. Izdomāju, salieku krāsas un tad dodu meistarei, kas to uzšuj. Tajās pašās “Rīgas modēs” es iepazinos ar izšuvēju Rutu. Sākām ar halātiem, par ko es Nepieradinātās modes asamblejā dabūju godalgu. Saku: man vajag halātam visu muguru izšūtu! Viņa sākumā nošausminājās, bet tad redzēja, cik ļoti labi viss sanāk. Tā sākām sadarbību. Viņa tikai četrdesmit gados sāka izšūt, līdz tam bija pavāre. Nu arī viņai dzīve kļuva krāsaināka. Es viņai devu blūzes izšūt un šlipses kā glezniņas. Bet tad man ienāca prātā: kāpēc kādam jāstaigā ar gleznu uz vēdera? Vai tad nevar uztaisīt gleznu, ko kārt pie sienas? Tērps novalkājas, glezna – ne! “Rīgas modes” sabruka, bet mūsu sadarbība ar Rutu turpinās līdz pat šai dienai.
– Kā tu satiki Jāni?
– Tā arī satiku… Negaidīti. Zinājām viens otru jau sen, es taču “Līviem” biju tērpus taisījusi. Bet ir tā, ka tu savu īsto cilvēku ieraugi tad, kad esi tam gatava. Agrāk prātā nebija nācis, ka mums ar Jāni varētu būt kas kopīgs. Arī viņš līdzīgi teica par mani. Bet tad vienos Ziemsvētkos satikāmies… un palikām kopā. Tagad zinu – tā bija mīlestība. It kā jau īss brīdis, tomēr reizē tas bija liels. Galvenais ir jūtu ķīmija. Tu pat nezini, kāpēc ir tā, ka ar vienu cilvēku tu varētu aiziet uzreiz, bet ar citu – neparko. Ar vienu tu jūti un saproti katru vārdu un žestu, bet ar citu vispār nav par ko runāt.
– Nav jau svarīgi, cik ilgs bijis kopā pavadītais laiks, bet gan – cik piepildīts tas ir bijis un ko jums abiem tas devis.
– Ar Jāni es sajutos kā sieviete. Tas bija tik forši! Kad esi viena, brīva, vari darboties, iepriecināt sabiedrību, bet, ja līdzās ir mīļš cilvēks, tu dzīvo viņam. Man patika dzīvot Jānim, patika viņu apčubināt. Prieks, ka Jānim beidzot bija māju sajūta, ka viņš sajutās mīlēts un vajadzīgs. Kā Jānis teica: nebija nevienas dienas, kad mums nebūtu interesanti.
Tu turi cilvēka roku, viņš tev ir… Un tad tu saproti, ka viņa kādā brīdī var nebūt. Un tevis paša arī var nebūt, ka dzīve ir mirklis…
– Kas tobrīd palīdzēja izturēt? Kas vispār palīdz izturēt?
– Pienākumi, darbi, kas jādara. Tu patveries savā lietā. Ja būtu daudz naudas, tik daudz, ka nebūtu par to jādomā, būtu grūtāk. Bet tā tu vienkārši dzīvo, darbojies. Un pēc laika apjēdz, kas īsti ir bijis. Nekas nepazūd kā smiltīs. Galvenais paliek. Visas labās lietas paliek tevī. Pasaulē viss labais balstās mīlestībā. Atceros Jāni. Atceros bērnību. Atceros savas bērnudārza audzinātājas, skolotājas. Mēdz teikt, teātra māksla ir gaistoša. Bet es atceros Artmani Dailes teātrī izrādē “Elizabete, Anglijas karaliene”. Tas mirklis mani pavada visu mūžu. Mirklis – mūžības vērts. Dzīve sastāv no mirkļiem, kas iespiežas tevī.
