– Kurā brīdī saprati, ka gribi zīmēt, krāsot un šūt? 10
– Ilze, mana māsa, piedzima, kad man bija pieci gadi. Mamma šuva, pucēja mūs. Kad viņa nomira, sapratu, ka nevar nolaist kanti. Tāpēc es šuvu. Sev garus svārkus uzšuvu, blūzi, bet māsai skolas formu – žaketi ar teilīti, smukus svārkus. Šķita: kaut ko uzšūt – tas taču ir tīrais nieks!
Ogres vidusskolā es mācījos klasē ar mūzikas novirzienu, apguvu notis, dziedāju korī, mācījos spēlēt vijoli un kokli. Jau 7. klasē sāku braukāt uz Mākslas akadēmiju uz sagatavošanas kursiem. Ar vilcienu līdz Rīgai un tad pa vienu man zināmo ielu taisni līdz akadēmijai. Trīs reizes nedēļā. Tur bija Dagmāra Villeruša, abi Heinrihsoni, Lija Būmane, mācījos pie viņiem zīmēšanu un gleznošanu. Būmane par mani teica: tai meitenei ir iekšā.
Ogrē bija vidusskola, bet tētis pēc 8. klases teica, ka ir jāmācās profesija. Draudzene gribēja stāties “lietišķajos”, es arī nolēmu iet kopā ar viņu, tomēr netiku, zīmējumu visu melnu sataisīju. Tad aizgāju uz Rīgas vieglās rūpniecības tehnikumu, pieci zīmēšanā dabūju, iestājos. Tehnikumā es apguvu apģērbu modelēšanu, konstruēšanu un šūšanu. Tur sadraudzējos ar Ilzi Līderi, pēc tam abas strādājām “Rīgas modēs”. Sākumā zīmējām klientēm tērpu fasonus, vēlāk strādājām šā uzņēmuma eksperimentālajā cehā, veidojām kolekcijas modes skatēm. Iedomājies – uzreiz pēc skolas par modelētāju! Cilvēki naktī stāv rindā, lai pieteiktos. Es viņiem zīmēju kleitas, kostīmus, zināju, kur kādai iešuvei jābūt. Laba skola. Un tad nāca eksperimentālā laboratorija. “Rīgas modēs” bija kolosāla pamata piegrieztne – uzliec to uz auduma un tad ar šķērēm šņik, šņak! Viss uz izjūtu! Bija 80. gadi, polsteri modē, izgriez roku riņķi dziļāku, lai savilkums piedurknei lielāks. Viens divi – un kleita gatava, vakarā vari uz balli iet – efektīgi.
Paralēli tam zīmēju, sāku izšūt glezniņas. Tomēr doma par akadēmiju nelika miera. Brīžiem šķita: ko es tur meklēšu, tāda muļķe. Bet viena šuvēja stāsta, ka stāšoties akadēmijā. Draudzene saka: vai tad mēs sliktākas? Daudzi jau tolaik domāja, ka esmu akadēmiju pabeigusi. Tā mēs ar Ilzi trīs gadus stājāmies, kamēr modes nodaļu nodibināja. Tad arī iestājos. Modes nodaļā nomācījos četrus gadus, ieguvu bakalauru. Un tad nolēmu iestāties Alekseja Naumova un Kaspara Zariņa meistardarbnīcā. Maģistra darbu uzrakstīju par tematu “Modes un mākslas mijiedarbība”.
– Īstenībā – tā jau arī ir tava dzīve!
– Jā, tā sanāk.
– Grāmatā tu jauki saki: iedvesma nāk no augšas…
– Es daudz par to esmu domājusi. Es kaut ko ieraugu, un pēkšņi sāk raisīties domas un idejas. It kā ne no kā, no zila gaisa.
– Zinu pēc sevis: bieži vien man nav laika gaidīt iedvesmu, es sāku strādāt, un process pats mani iedvesmo. Bez iedvesmas nav iespējams, taču tā nenāk, ja sēdēsi, dīki rokas salicis.
– Tieši tā! Ir jāņemas, jādarbojas. Citreiz ir draņķīgs noskaņojums, neko negribas, bet tu sāc, un darbs pats tevi paņem pie rokas un aizved, kur vajag. Ir jādara! Cik tu gaidīsi? Talants ir spēja kaut ko sākt un novest līdz galam. Reizēm ir arī jāpamokās. Bet vajag, lai to grūtumu neviens nepamana. Un tad tu jūti – ir dzīvē brīnumi, ir! Vienmēr, kad es par kaut ko iedegos, manī ienāk prieks. Reizēm ir tā – nezini, kā tas būs, ļaujies impulsam un tad skaties – ir labi. Tas jau arī ir mākslas brīnums.
