“Katru brīdi var būt tava zvaigžņu stunda”. Saruna ar Elitu Patmalnieci 10
Viņa ir kā krāšņa puķe Latvijas mākslas dārzā, kā spilgta parādība kultūras dzīves ainavā. Neizlutināta, atklāta un tieša, viņa spēj pat no gluži ikdienišķām situācijām izvilināt savu galveno emociju – prieku. Viņas vārds ir ELITA PATMALNIECE. Pirms brīža viņa ir nosvinējusi skaistu dzīves jubileju, un apgādā “Zvaigzne” ir nākusi klajā grāmata “Elita. Prieks no A līdz Z”. Par to arī mūsu saruna – par dzīvi un prieku.
– Zinīgi ļaudis teic, ka pēc vecmāmiņas varot spriest par mazmeitu. Kāda bija tava vecmāmiņa?
– Laba. Ļoti laba. Tūlīt sākšu raudāt… (Elita uz mirkli pieklust, jo viņas acīs patiešām ir iezadzies miklums). Mammītes mamma nomira, kad es vēl biju pavisam maziņa. Bet es bieži braucu uz laukiem pie tēta mammas. Viņa mani dikti mīlēja, bija ticīga, strādīga, gaišs cilvēks. Viņai agri vīrs nomira, mans vecaistēvs Augusts. Palika ar diviem dēliem, visu mūžu veltīja bērniem un darbam. Kad lielie darbi bija apdarīti, viņa tamborēja un adīja cimdus, zeķes. Es saku viņai: vecomāt, atpūties! Viņa smaida: priedītēs atpūtīšos. Zini, par ko es bērnībā sapņoju? Lai man būtu tādas pašas rokas kā manai vecaimātei. Mēs abas vagā runkuļus šķinām, plūcām skābenes, nastas nesām, ravējām, un tad vakarā es priecājos, ka man plaukstas sūrst.
– Kas vēl bija tavi mīļie un svarīgie bērnības cilvēki?
– Mana mammīte. Viņai bija zelta rokas, mācēja ne no kā uzburt visu ko. Strādāja ateljē par šuvēju, lai gan patiesībā bija modelētāja. Viņa man iemācīja šūt un adīt, cept un vārīt. Vienmēr rosināja radoši darboties. Sievišķīga, mīļa. Man bija desmit gadu, kad viņa nomira. Tētim tobrīd bija trīsdesmit astoņi gadi. Viņš palika ar divām mazām meitām, mani un māsu Ilzi. Es tolaik jau pratu visus mājas darbus, vārīju ēst, skābēju gurķus, centos viņam palīdzēt, cik nu spēju. Šausmīgi baidījos, ka arī viņš varētu nomirt. Tētis strādāja par feldšeri, bija labsirdīgs un krietns. Dzīvojām Ogrē, bet pa vasarām braucām ar tēta žigulīti pa Daugavpils šoseju gar Daugavu pie radiem uz Latgali. Vecaimātei bija astoņas vai deviņas māsas, tētis visām tantēm pirka maizi, spiedienu mērīja, visādi viņas uzpasēja. Viņas tēti ļoti mīlēja.
Vasarās pie vecāsmātes Šķilteros vai pie vectēva Strodos es ne tikai palīdzēju lauku darbos, bet arī jauki pavadīju laiku, jo tur man bija seši brālēni. Bērnības sajūtas ir ļoti svarīgas. Ne velti saka: bērnība ir tas, no kā esi cēlies, – tā pavada un ietekmē tevi visu mūžu. Man kopš bērnības apkārt bija daba, darbs un mīļi cilvēki. Ģimene ir spēks, uz kā viss turas. Tas ir pasaules pamats.
