Elīnas Titānes baltās pēdas porcelānā 0
Rīgas Porcelāna muzejā līdz 22. martam skatāma Elīnas Titānes personālizstāde “Baltās pēdas”. Izstāde atspoguļo mākslinieces pēdējo sešu gadu veikumu porcelānā, iekļaujot arī tādus darbus, kas aktuāli un svaigi arī šobrīd.
Izstāde veidota kā noslēgts radošās darbības nogrieznis, parādot galvenās daiļrades tendences un attīstību jaunākajos darbos. “Porcelāns ir keramikas materiāls, kurā strādāju vismazāk, un porcelāna kā materiāla īpašais skaistums ir ne tikai materialitātē, bet arī baltajā krāsā, kur tāds īpašs smalkums piemīt. Protams, tās baltās krāsas gradācija ir ļoti plaša un ir daudz nianšu, baltums var atšķirties. Tas, pēc kā es vairāk tiecos, ir izpausmes tieši formā,” raksturojot savus darbus, teic māksliniece un par atveidotajiem tēliem piebilst, ka “tēlu ir daudz un tie ir dažādi, tā ir brīva vieta skatītāja interpretācijai. Protams, viena lieta, ko tas man nozīmē un ko es ar to esmu domājusi vai izjutusi, bet tam nevajadzētu būt dominējošam. Man gribas, lai ir rezonanse ar skatītāju. Atsevišķi darbi ir bijuši grupu izstādēs un tad ir gan koncepcija, gan nosaukums, bet šajā gadījumā tā ir brīva vieta skatītāja asociācijai.”
Lai arī porcelāns ir plastisks materiāls, tomēr tam piemīt savas īpašības, kas māksliniekam ir jāievēro. “Porcelāns ir visarežģītākais no materiāliem. Varbūt tas prasa citādu attieksmi tieši laika ziņā. Jāsaprot, kurā brīdī tas jāatstāj mierā, kurā brīdī var turpināt atšķirībā no plastilīna,” smaidot teic māksliniece. Viņa arī neslēpj, ka porcelāns ir līdz galam neparedzams materiāls. “Porcelāns ir ļoti specifisks. Dedzināšanas procesā tas saraujas. Diezgan daudz – tas kļūst par 20% mazāks. Protams, ņemot ārā, vienmēr ir pārsteigums, jo izmērs ir cits. Porcelānam ir arī ļoti liela deformācijas iespēja dedzinot. Ir jābūt jutīgam tieši temperatūras izvēlē,” nosaka Elīna.
Izstādes kuratore Ieva Nagliņa par mākslinieci teic: “Elīnai ir diezgan skaidrs, atpazīstams rokraksts. Savukārt šā rokraksta ietvaros tā dažādība arī ir diezgan liela. Jo tas, kas ir vienojošais, ir tāda asociatīvā dabas, vides noskaņa. Arī tie ritmi un plastika, bet, ja ieskatās, tur ir vairāki virzieni, vairāki veidi un tā kustība un ritms, man liekas, ir galvenie akcenti, ko varētu minēt. Vēl man ir liels gandarījums, ka šajā izstādē izstādīti trīs mākslinieces zīmējumi.”
Runājot par mākslinieces darbiem, I. Nagliņa uzsver, ka mākslinieces darbos jūtama tāda stabilitāte, ko droši vien ietekmē arī materiāla īpašā daba. “Man liekas, ka Elīnas darbu vērtība ir tieši tā intelektuālā slodze. Man ir tikai prieks, ka viņa strādā tālāk, ka viņa attīstās un rāda mums kaut ko jaunu, pati tā radikāli nemainoties,” nosaka I. Nagliņa. Pati mākkliniece, raksturojot savu radošo ceļu, teic: “Man radošais process ir atklājumu ceļš, kas rada prieku aizvien no jauna. Nozīmīgāka par rezultātu ir pati virzība. Manuprāt, process ir mākslinieka ieguvums, bet rezultāts – skatītāja.”
Ziema ir tas brīdis, kad arī dabā redzam vairāk balto krāsu. Izstādes vēlējums tās apmeklētājiem skan tā zīmīgi: “Jaunajā baltajā gadā, baltajā sniegā aiz sevis atstāt tikai baltas pēdas…” Vai šie darbi arī ir ziemīgi un ar sniegu asociējas vai ar kādu citu gaišu tēlu, priekšmetu, matēriju? “Droši vien tiešā nozīmē asociācijas ar sniegu būtu visprecīzākās, jo tas varbūt ir arī iemels, kāpēc man izstādi gribējās gada iesākumā. Ievadot gadu tieši kā baltās pēdas. Šim nosaukumam ir daudz un dažādas nozīmes, bet viena no tām ir kā pēdas, kas palikušas zināma laika ietvaros. Tāds noietais ceļš. Baltais materiāls, ziema un sniegs,” smaidot teic māksliniece un piebilst: “Galvenais, ko gribētu pateikt, ja ir interese, jānāk, jāskatās. Ir vizuālie tēli, kas ir jāredz. Es priecāšos par ikvienu, kurš atnāks.”
