TV personība Elīna Fīrmane par “mājsēdi”: patiesībā es izbaudu šo laiku 3
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Kanāla 360TV šovs “Pasaki to skaļi” janvāra nogalē uzsācis jaunu sezonu, kuru dziedātājs Lauris Reiniks vadīs kopā ar kādreiz daudzu iemīļoto raidījumu vadītāju Elīnu Fīrmani (agrāk Doļģi). Atgriešanos televīzijas ekrānos pati Elīna sauc par neplānotu, taču pārdomātu soli pēc ilgāka klusuma perioda, kurā viņa uzkrājusi producentes pieredzi, kļuvusi par sievu un divu meitiņu mammu un uzsākusi studijas profesionālā integrālā kouča programmā Kanādas Integrālajā institūtā.
Savulaik Elīnu, tolaik vēl Doļģi, iepazina jaunākās paaudzes TV skatītāji, viņai darbojoties jauniešu raidījumā “SeMS”, bet plašāka sabiedrība enerģisko un allaž pozitīvo personību iemīļoja kā raidījuma “Tautas balss” vadītāju, pēcāk sekoja raidījums “Vīrietis uz paklāja”, kā arī tapa vairāki Elīnas producēti raidījumi, tostarp “Mūsdienu Latvijas garša”, “Ēdiena daba” un “Zeltiņa šovs”. Atskatoties Elīna atzīst – intensīvais dzīves ritms televīzijā toreiz novedis tuvu izdegšanai, liekot pārdomāt savas izvēles un pievērsties sevis pilnveidošanai, būvējot stabilu dzīves pamatu kopā ar ģimeni – vīru un divām meitiņām.
Elīna, jums līdz ar jaunā gada sākumu iestājās arī personīgais jaunais gads, jo dzimšanas diena iekrīt gada sākumā, tieši Zvaigznes dienā.
Jauno gadu tiešām nekad neizjūtu gadumijā, bet tieši savā dzimšanas dienā, tas tad arī ir mana gada sākums. Tad tiešām šķiet, ka nokrīt iepriekšējā gada smagums un viss sākas no jauna. Šogad gan to nosvinēju zūmā kopā ar draudzenēm – lai justos labi, man nav vajadzīgs liels pūlis apkārt. Piedzimšana Zvaigznes dienā man tiešām ir devusi kaut kādu īpašu sajūtu – tā ir diena, kas kristīgajā tradīcijā ir svarīga. Man ir sajūta, ka man ir iedots instruments, ar kura palīdzību es savā dzimšanas dienā varu saslēgties ar kaut ko lielāku un augstāku, jo tas ir laiks, kad visapkārt notiek meditācijas, dievkalpojumi, un es varu no tā visa ņemt sev svarīgo.
Kādu brīdi bijāt pagājusi malā no medijiem un televīzijas kamerām, pirmā doma, kas nāk prātā, – pirmajā plānā nonāca ģimene.
Jā un nē. Lielos vilcienos mana pazušana no ekrāna nebija saistīta ar ģimeni, bet ar to, ka man arvien svarīgāks kļuva saturs, ko izlaižu caur sevi. Jebkurš medijs, īpaši televīzija, video formāts, ir ļoti ietekmējošs. Intensīvi tajā darbojoties, jutu, ka vienā brīdī man tas iekšēji kļuva par grūtu. Arvien vairāk domāju par to, kāds vēstījums caur mani nonāk pasaulē – kas ir tās ziņas, ko nododam tālāk.
Nereti kā raidījuma vadītājs tu nevari ietekmēt tā saturu, tu vienkārši nes tālāk to, kas ir dots. Nonācu kaut kādā iekšējā pretrunā, saprotot, ka man ir svarīgi nevis vienkārši būt kadrā, bet apzināties, kāpēc es to daru.
Tajā brīdī likumsakarīgi pārslēdzos uz producēšanu, jo zināju, ka gribu atbildēt par saturu. Tā nokļuvu pie sava pirmā producētā raidījuma “Ēdiena daba”, pēcāk radās “Vakars ar Zeltiņu”, tad mans lepnums – “Mūsdienu Latvijas garša” TV3. Tajos varēju izauklēt katru ideju un tēmu, taču reizē sevi tā pamatīgi izdedzināju, un sapratu, ka man vairs nepaliek enerģijas ģimenei.
Starplaikā tapa arī jūsu producētā Lienes Gravas un Mārča Auziņa dejas izrāde “Kvēldiegs”… Pati savulaik esat bijusi uz skatuves dejotājas lomā.
Tas bija brīnišķīgs projekts, kuram man bija laime būt par producenti. Tas bija liels izaicinājums – kaut kas pilnīgi cits ārpus televīzijas, kino un reklāmas. Ļoti svētīga un interesanta pieredze, tieši tajā laikā sapratu, ka pašai nepieciešams uzlādēt savu kvēldiegu.
Divu meitu mammas loma ir likusi pārvērtēt vērtības?
Drīzāk sāku vairāk meklēt un jautāt jau pirms 30 gadu vecuma, un mammas loma šos meklējumus papildināja – padziļināja jautājumus un sniedza atbildes. Sievietei dzemdības ir kā iniciācija. Ja mēs to izmantojam, tad kļūstam labākas un kaut ko vairāk saprotam par sevi. Sajūtam sevi. Būt meitu mammai ir brīnišķīgi. Tas man dod vēl lielāku iedvesmu domāt pašai par sevi – lai es būtu labāka sieviete, labāks cilvēks – labāks piemērs savām meitām. Tas iedod papildu enerģiju un vēlmi iekšēji augt. Mēs trīs ģimenē esam ļoti spēcīgu dāmu bariņš – visas esam ļoti aktīvas, runātīgas. Vīrs smejas, ka brīžiem šīs aktivitātes jau ir par daudz. Mums jau ir izveidojušās savas tradīcijas – kopā ar vecāko meitu dodamies uz tādiem kā randiņiem, izbraucam uz kafejnīcu, uz kopīgu vingrošanu. Tas ir tikai mūsu kopīgais laiks, mēs to saucam par savām darīšanām. Vecākajai meitai ir seši gadi, jaunākajai – gads. Ir prieks būt klāt tajā brīdī, kad parādās un plaukst viņu sievišķība, mans uzdevums ir to uzturēt, nevis nomākt.
Šobrīd saistāt savu dzīvi arī ar integrālo koučingu. Ko īsti nozīmē šis vārdu savienojums?
Pirmais impulss iet šajā virzienā bija personisks – vēlme vairāk saprast sevi, bet tad nāca apziņa, ka tas var kļūt par pastāvīgu nodarbošanos, un varu strādāt ar citiem. Tiesa, koučings tagad ir ļoti populārs, visapkārt sastopami visādu veidu kouči, taču es kā sev tuvāko esmu atradusi tā dēvēto integrālo pieeju. Mana pārliecība ir, ka pārmaiņām mūsu dzīvē jābūt visaptverošām jeb holistiskām – ja vēlamies kaut ko mainīt, tad runa nav tikai par iedvesmu vai motivāciju. Man ir svarīgi skart ne tikai intelektuālo jeb apzināšanās pusi, bet arī ķermenisko jeb somatisko daļu. Faktiski tas nozīmē to, ka sajūtam sevi labāk. Nevis izdomājam, bet sajūtam gluži ķermeniskā izpratnē – mēs pamanām savu reakciju uz pārmaiņām, uz to, kā atsaucamies uz dzīvi. Tiklīdz mēs tās pamanām, fiksējam, mēs ar tām varam kaut ko darīt.
Studijas saistītas ar Kanādu?
Paldies Dievam, pagaidām uz Kanādu nav jādodas, viss ir pieejams onlainā, pirmos divus kursus var apgūt Eiropā, tiesa, trešais gan pieejams tikai Kanādā. Sākumā nebija sajūtas, ka pārzinu angļu valodu perfekti, šaubījos, vai varēšu, bet sapratu, ka ir jālec iekšā un jāmācās procesā.
Sapratu, ka agrāk man bieži liegusi rīkoties šaubīšanās, domājot – pagaidi, vēl nav gana labi, vēl vajadzētu sagatavoties. Šī skola arī labi māca pretoties šaubām un darīt.
Tu reizē mācies un reizē darbojies ar citiem, procesā pats kļūstot prasmīgāks. Man šāda pieeja bija pilnīgi revolūcija, jo esmu cilvēks, kas radis visam pamatīgi sagatavoties, taču te sajutu citas pakāpes brīvību un uzdrīkstēšanos.
Savādi, lai vadītu raidījumus, ir vajadzīga milzu uzdrīkstēšanās.
Patiesībā man tas vienmēr ir nozīmējis lielu darbu ar sevi. Tāpēc tagad esmu ļoti aizrāvusies ar ieklausīšanos sevī, jo tas pilnībā maina pārliecību par sevi, dod sazemēšanās sajūtu.
Elīna pirmoreiz kameru priekšā pirmajā raidījumā un tagad – atgriežoties. Ja būtu abas jāsalīdzina…
Viņas noteikti atšķiras. Pirmoreiz televīzijā nokļuvu jau 20 gadu vecumā LTV jauniešu raidījumā “SeMS”, nevar teikt, ka tas bija ļoti apzināti. Kad uzzināju, ka iespējams pieteikties atlasē, pēkšņi kaut kas noklikšķēja – es varētu pamēģināt. Tagad pirms atlases pamatīgi izvērtēju, vai tas būtu saskaņā ar mani, jo nevēlos vienkārši peldēt pa straumi un ļauties, jo ir piedāvāts.
Raidījums “Pasaki to skaļi” ir veltīts pateicībai. Atzīšos, pirmoreiz par to izdzirdot, tā šķita savāda ideja, taču izrādās, pateicība ir kas tāds, par ko runāt televīzijā.
Manī patiešām norezonēja tēma, jo pateicība ir svarīga prizma, caur ko skatīties uz dzīvi vispār. Turklāt nav tik vienkārši nokļūt līdz tam, ka tu dzīvo dzīvi pateicībā. Man svarīga bija vēl viena lieta – šis ir sarunu raidījums. Savu meklējumu procesā sapratu, ka man ļoti patīk sarunāties ar cilvēkiem, taču man ir svarīgi, lai saruna ir jēdzīga un vērtīga, gan dodot, gan saņemot, nevis vienkāršas socializēšanās līmenī.
Kāpēc mums, latviešiem, reizēm pateikt skaļi paldies nav tik viegli? Audzināšanas vaina?
Studējot angļu valodā, ievēroju, ka tāda sirsnīga emociju izpausme, nepārkāpjot intimitātes robežu, latviešu valodā nav tik vienkārša. Reizēm šķiet, ka latviešu valoda ir vai nu mazliet kokaina, atsvešināta un pieklājīga, vai arī ļoti mīļa. Atrast vidusceļu ir grūti. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc nav tik vienkārši atrast īsto noskaņu pateicībai. Tas bērnības paldies reizēm tiek pateikts pienākuma pēc – nu, pasaki, kaut īstenībā tā nemaz nedomā. Bet “paldies” noteikti nav tikai vārds. Tas ir arī stipra pateicības sajūta.
Saspēle ar Lauri Reiniku raidījuma vadības tandēmā laikam ir izdevusies?
Ar Lauri nevar būt slikti – viņš ir profesionālis. Tas ir tāds sarīvēšanās process, bet viņš ir labs un atbalstošs partneris. Protams, ir satraukums, atkal nokļūstot kameru priekšā. Ir jāpierod arī pie jauna formāta. Pirmajā raidījumā aicinājām Maestro Raimondu Paulu. Man ir milzu prieks, ka viņš atklāja ne tik daudz par viņa karjeras pieturzīmēm, bet par sevi kā cilvēku ar ārkārtēju domas plašumu, jaudīgu enerģiju, no kuras var smelt un smelt.
Jums pašai nereti piedēvēts enerģijas kamola epitets. Kur to smeļaties šajā laikā?
Taisnība, enerģijas man no dabas ir gana daudz, tomēr protu to arī superlabi iztērēt. Tāpēc šobrīd ļoti pieskatu, lai šo enerģiju paturētu sev, nevis izdāļātu lieki. Mani uzlādē vienkāršas lietas. Tā pati pateicība – par to, ka man vispār ir iespēja piedzīvot šo dienu, būt šeit. Tā ir bāze, viss pārējais nāk pats. Man ir svarīgi, ka ir iekšējs miers, ieklausīšanās sevī un stabilitāte, nevis skriešana un paspēšana. Man ir ļoti paveicies, ka blakus manām mājām ir mežs – varu iet pastaigās, izbaudīt dabu un sasmelties enerģiju. Vajag sevi uzturēt veselīgā līmenī – veselīgs ēdiens, svaigs gaiss, kustības. Lai gan šķiet, ka tās ir tādas vienkāršas pamata lietas, gadiem ejot, esmu sapratusi – ja nebūs to, nebūs arī nekā cita. Bez pamatiem nebūs stabilas mājas. Un ķermenis ir mūsu mājas.
Šobrīd visi esam lielākās vai mazākās mājsēdēs, tās nereti ir pārbaudījums ne tikai gatavošanas prasmēm, bet arī savstarpējām attiecībām ģimenē. Kā tiekat galā ar šo izaicinājumu?
Patiesībā es izbaudīju šo laiku, to, ka visi bijām mājās, ka nebija jāsteidzas, jāskrien, bija mierīgie rīti un vakari. Šis laiks sakrita ar jaunākās meitiņas pirmo gadiņu. Un bija prieks, ka tētis, strādājot mājās, tomēr var atnākt brokastīs un pusdienās, piedalīties sadzīvē, nevis būt klāt tikai vēlos vakaros. Man ir ļoti svarīga māju sajūta.
___
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Pateicība. Mamma. Enerģija.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez brīža kopā ar savām meitenēm, savu ģimeni.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Raidījuma “Mūsdienu Latvijas garša” producēšana – nebija vienkārši kļūt par neatkarīgu producenti, tas prasīja gan enerģiju, gan ticību un spītu.
Labākā izklaide?
Kārtīga izdejošanās.
