Aktrise Elīna Bojarkina: “Man lūdza nospēlēt valzirgu!” 0
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Augusta beigās kanālā TV3 video satura platformā “Go3” pirmizrādi piedzīvos jauns ikvakara seriāls – patiesos notikumos balstīta dzīves drāma “Nemīlētie”. Līdzās pazīstamiem aktieriem Rēzijai Kalniņai, Egonam Dombrovskim un Artūram Dīcim vienā no galvenajām lomām iejutusies arī jaunā aktrise Elīna Bojarkina (24). Simpātisko, muzikālo un daudzpusīgo aktrisi līdz šim esam iepazinuši lomās vairākos seriālos (“Lielie Muļķi”, “Viss pa jaunam”, “Divi vienā”, “Svešā seja”, “Ugunsgrēks”), tomēr jau gadu ikdienā viņas darbs saistīts ar Latvijas Leļļu teātri – jaunajā teātra sezonā Elīna debitē titullomā atjaunotajā izrādē “Pepija Garzeķe”. Savukārt gada sākumā aktrises talants uzmirdzēja tandēmā ar Edgaru Samīti, spēlējot nesen dibinātā “Willa teātra” atklāšanas izrādē – mīlasstāstā “Stāsts par Mī…”.
Saprotu, tavs ceļš dzīvē un teātrī sācies Liepājā?
Jā, esmu dzimusi un augusi Liepājā. Bērnībā gan par teātri nedomāju – mācījos mūzikas skolā, kora klasē – dziedāju, spēlēju klavieres. Pēcāk sāku darboties Jura Ločmeļa vadītajā teātra studijā, tas bija ļoti foršs laiks, spēlējām kopā ar Kārli Reijeru, kurš tagad spēlē Nacionālajā teātrī, Akselu Aizkalnu no Valmieras teātra kursa. Tomēr vidusskolā biju nolēmusi kļūt par ārsti, pat braucu uz sagatavošanas kursiem “Stradiņos”, bet kādā brīdī sapratu, ka tas galīgi nav mans ceļš. Galu galā gadu nomācījos Kultūras akadēmijas dramaturgos. Kursabiedrs gribēja stāties aktieros un aicināja līdzi arī mani. Uzņēma Leļļu teātra aktieru kursu. Lai gan par lellēm neko nezināju, nolēmu – mēģināšu, esmu taču teātri spēlējusi.
Kas tavā sniegumā pārliecināja stingro uzņemšanas komisiju?
Nezinu! Tā ir laimes spēle. Citi mēģina vairākus gadus pēc kārtas, vienu gadu neņem, citu – ņem. Tu nevari nojaust, kāda dzirksts nostrādās. Komisijā bija teātra pasaules grandi, starp viņiem Māra Ķimele, Jānis Siliņš, bet es īsti nepaguvu nobīties, jo tolaik ne visus pazinu.
Jau uzņemšanā bija jādarbojas, jārunā “nevalodā” ar lelli, bet man lūdza nospēlēt valzirgu! Tas gan bija jautri!
Sākumā mammai nemaz neteicu, ka iestājos aktieros, jo šķita, ka vecākiem ir nostāja, ka aktiera profesija nav nekas nopietns.
No Leļļu teātra kursa teātra štatā pērn uzņēma tikai dažus. Iznāk, biji viena no veiksminiecēm?
Nekādas īpašas veiksmes nebija – daļa kursabiedru devās uz Elmāra Seņkova jauno teātra trupu, bet mēs daži nokļuvām Leļļu teātrī. Sāku ar ļaunās krustmātes Rumpumpeles lomu Lailas Kirmuškas izrādē “Mazā raganiņa”. Esmu priecīga, ka varu strādāt savā profesijā un nav jāiet piestrādāt veikalā vai citur. Spēja darboties ar lellēm ir bonuss – ar lelli vari izdarīt to, ko ar cilvēku. Cilvēkiem diemžēl ir priekšstats, ka leļļu teātris ir tikai bērniem, un ir grūti šo priekšstatu mainīt. Tāpēc kopā ar kursabiedriem veidojam arī paši savas izrādes. Eduarda Smiļģa Teātra muzejā programmā “Skolas soma” kopā ar Rihardu Zeļezņevu, Rūdolfu Apsi un Mārtiņu Gaili spēlējam izrādi “Brigadere Kubā” 4. līdz 8. klašu bērniem – ar objektiem un lellēm izstāstām Annas Brigaderes trīs lugas – “Sprīdīti”, “Maiju un Paiju” un “Lolitas brīnumputnu”. Man patīk laikmetīgs teātris, kur var kombinēt lelles un dramatisko teātri.
Šogad piedzīvoji uznācienu arī dramatiskajā teātrī. Jaunā “Willa teātra” izrādē “Stāsts par Mī…” savos 24 gados tu spēlē 30 gadus vecu sievieti, kura iemīlas krietni vecākā vīrietī, ko spēlē Edgars Samītis.
Ar izrādes režisoru Vari Piņķi iepazināmies pēc mūsu diplomdarba izrādes “Medības” (režisors Elmārs Seņkovs. – red.). Mēs kaut kā ļoti labi sapratām viens otru. Kad viņš man piedāvāja lomu, biju ārkārtīgi priecīga, bet reizē bija ļoti bail. Izrāde tapa palēnām, paši veidojām dramaturģiju Svetlanas Aleksejevičas stāstiem, likām kopā visu, kas mums šķita svarīgs. Loma ir smaga, stāsts ir nopietns, reizē ļoti intīms un ļoti vienkāršs. Izrādē vīrietim, kurā iemīlos, ir vēzis. Daudz skatījos intervijas ar Ūdrīša sievu Ilonu Balodi – mani interesēja tas, kā viņa runā par mīlestību, šī situācija, kad tev blakus ir cilvēks, kurš it kā ir ar tevi, bet reizē tu viņu nevari dabūt pilnībā sev. Caur Ilonu es kaut kā ļoti labi uzķēru šo sajūtu par mīlestību, kas nav tā kaislīgā, bet garīgā mīlestība pret otru cilvēku.
Šobrīd izrādes vīrusa dēļ atceltas. Spēlēsit vēl?
Diemžēl nospēlējām tikai trīs izrādes – Covid dēļ teātris apstājās. Biju diezgan satriekta, jo šī ir izrāde, ko tiešām gribu spēlēt, ceru, varēsim turpināt. Tomēr centos izmantot dīkstāves laiku radoši. Gleznoju, sāku iet uz operdziedāšanas stundām pie Kristiāna Krievāna, viņš ir brīnišķīgs pedagogs. Lai gan ikdienā opermūziku īpaši daudz neklausos, man patīk sajūta, ka varu no sevis dabūt ārā to jaudīgo skaņu. Ir vienreizēji, ka tu ķermenī saslēdz kopā vajadzīgās lietas, un nez no kurienes – tev skan! Man dziedāšanas process ir meditatīvs – atslēdzos no visa, nedomāju neko citu. Iepriekš esmu dziedājusi operetes teātrī, Jura Joneļa izrādē “Silva. Čardaša karaliene”, esam tur tāds mazs korītis. Protams, gribu būt dziedošā aktrise. Tā pati Pepijas loma tagad ļauj izdziedāties no sirds.
Mēs gan tevi vairāk redzam dažādos seriālos, nevis uz teātra skatuves. Pastāsti, kā nokļuvi “Singapūras satīna” hiphopa dauzoņu brigādē un seriālā “Lielie Muļķi”?
Studiju laikā galīgi nelikās, ka seriāli būtu lieta, kas mani interesē, bet tas ir noticis kaut kā pats no sevis. “Lielo Muļķu” scenārija autorei Rasai Bugavičutei-Pēcei iepatikās manis spēlētā 17 gadus vecā meitene Irina jau minētajā diplomdarba izrādē “Medības”. Rasai radās ideja, ka Irina – tieši tāda, kāda viņa ir, dabas bērns ar interesi par ezoteriku un visām īpatnībām – varētu ceļot taisni uz seriālu. Iznāca, ka mana loma, Keitija, “Lielajos Muļķos” ir rakstīta pēc “Medību” Irinas. “Lielo Muļķu” filmēšana ir viena no manām jautrākajām filmēšanas pieredzēm. Nebija sajūtas, ka tu ej uz darbu, bet drīzāk izklaidēties ar draugiem. Man patīk, ka režisori ļauj visu pamēģināt, nevis par katru cenu liek darīt to, kas uzrakstīts. Piemēram, runāt monologu ar vīngliemezi rokā.
Tieši tevi pamanīja un uzrunāja nule pieteiktajam seriālam “Nemīlētie”, kas pie skatītājiem nonāks vasaras beigās. Spēlēsi kopā ar tik pieredzējušiem aktieriem kā Rēzija Kalniņa, Egons Dombrovskis.
Ārkārtējās situācijas laikā bija aicinājums uzfilmēt mājās video kastingam jaunam seriālam. Nofilmēju, neko nezinot par seriālu. Sekoja aicinājums uz tikšanos, bet izrādījās, ka režisors ir lietuvietis (Raimunds Baņonis. – red.), un man vajadzēja runāt krieviski, bet es to īsti neprotu.
Mocījos, sarku, mēle ķērās, un biju gatava, ka lomu nedabūšu. Un tad pēkšņi saņēmu apstiprinājumu!
Egonu Dombrovski līdz tam biju satikusi vienu reizi, aizskatuvē Liepājas teātrī. Nu iepazināmies otrreiz. Esmu pateicīga, ka man ir iespēja strādāt kopā ar ļoti pieredzējušiem aktieriem. Visvairāk šoreiz ir saspēle ar brīnišķīgo Daigu Gaismiņu – viņa seriālā ir mana mamma. Manas varones draugu spēlē Edijs Zalaks. Ar Daigu Gaismiņu šī mums ir jau otrā tikšanās – studiju laikā kopā ar kursabiedrenēm spēlējām Nacionālajā teātrī Valtera Sīļa iestudētajā izrādē “Cilvēki, lietas un vietas”.
Ar ko šis seriāls atšķirsies no daudziem zināmajiem – pieteikums ir gana dramatisks – stāsts par zaudētājiem un neveiksminiekiem, kuri vienas nakts laikā kļuva bagāti.
Šim stāstam tiešām cauri vijas nopietnība ar kriminālstāsta iezīmēm. Filmējoties ir sajūta, ka top filma, nevis seriāls – tiek pārfilmēts, strādāts ļoti skrupulozi. Seriālā esmu jauna meitene, kura nav pabeigusi vidusskolu, bet tāpat kā daudzi jaunieši ir lielas, kaislīgas mīlestības varā un, nav ko slēpt, arī stāvoklī. Reizē viņa ir cilvēks, kurš dzīvē visu grib saņemt viegli, dzīvot labi. Es viņas vecumā biju pilnīgi citāda – pusaudzes gados biju puiciskā meitene ar pīrsingu un “tuneļiem” ausīs, braukāju ar skrituļdēli, gāju kopā ar puikām uz skeitparku. Man bija citas vērtības. Manas varones raksturs attīstījies attiecībās ar māti, kurai viņa arvien grib pierādīt, ka viņa var, ka ir labāka par viņu. Ar nepacietību gaidu katru jaunu sēriju, lai uzzinātu, kas tad notiks tālāk.
Kad nefilmējies, nedziedi vai nespēlē teātrī, tu studē teātra zinātni?
Pašlaik studēju Latvijas Universitātes baltu filologos, teātra zinātnes maģistra programmā. Esmu cilvēks, kurš varētu mācīties visu mūžu. Man patīk uzsūkt zināšanas. Man bija laime gadu pieredzēt Silviju Radzobi un uzsūkt tās zināšanas, ko viņa deva. Es neplānoju būt kritiķe tuvākajā laikā, bet šī ir vērtīga lieta manā bagāžā.
Pašlaik mans mazais, mīļais darbiņš ir aktiermeistarības pasniegšana Majoru vidusskolā bērniem pamatskolas vecumā. Audzinoša pieredze man pašai! Liels gandarījums, ka divreiz skolu teātru skatē mūsu literārie uzvedumi ieguvuši augstāko pakāpi.
Šķiet, to vien dari kā strādā!
Tā īsti nav! Kopā ar draugu (aktieris Rihards Zelezņevs. – red.) uzraugām mūsu mājdzīvnieku – žurku puiku Bonzo, kuram patīk spēlēties līdzīgi kā šunelim. Esmu arī cilvēks, kuram ļoti patīk braukt ar divriteni. Diemžēl uz Liepāju neizdodas aizbraukt tik bieži, kā gribētos, tāpēc iemetu riteni vilcienā un dodos uz jūras pusi tepat. Man ir svarīga jūra, daba, vējš. Kad esmu Liepājā, vienmēr aizbraucu uz Karostu, jo tur ir visstiprākais vējš. Nostājos un gaidu, kamēr tas vienkārši izvējo ārā visu lieko, kas sakrājies.
___
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Taisnīgums. Miegs. Sirsnība.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez savas žurkas Bonzo. Bez kafijas mierīgā rītā. Bez silta ūdens.
Būtiskākais sasniegums darbā?
“Willa teātra” izrāde “Stāsts par Mī…”, jo psiholoģiskā teātra žanrs man ir ļoti tuvs.
Labākā izklaide?
Kārtīgi izdejoties pie tehnomūzikas. Ieritināties “hamokā” jeb šūpuļtīklā brīvā dabā.
