Ēlerte pamāca latviskot Ivanušku 0
“Vienotības” aktīviste, gudriniece Sarmīte Ēlerte pamācījusi, ka līdzteku komplicētiem integrācijas pasākumiem būtu apsveicama un svētījama katra latvieša apņemšanās pārlatviskot (latišizēt) vienu krievu. Ūja, neiespītējieties kā mazie knaģīši un nenosodiet krietno Sarmīti, jo politika ir viņas arods, kurā arvien tiecas uz ideālu.
Labāk atsēdināsim tos, kuri gribētu, lai sadzīvošana Latvijā ir neiecietīga un nelabvēlīga kā sunim ar kaķi. Valstsnācijai dotais uzdevums ir panākt, lai krievu etnoss būtu mums pretiniekos tikai domino vai dambretes izspēlē pie viena galdiņa, nevis uz ielas vai politikas uzkarsumos. Lai pēc nesekmīga gājiena viņi nepavelkas māmiņas vārdiem, bet misēkli pavada ar kārtīgu latvisku tirādi. Man jau tagad simpātiski daudzi krievi, kuri nevazājas pretlatviskā “Saskaņas centra” pavadā un neparakstās zem Lindermana provokācijām. Man kā rusofilam gribas ieiet pie viņiem uz siltas tējas glāzi ar savu cukura graudu un uzaicināt dārza svētkos dalīties ar šašlika porciju. Taču, protams, ir nošķēlušies pilsoņi, paliels pulks ap 200 tūkstoš skaitā, kuri nevēlas iekļauties, iesaistīties un kuri nevar atradināties no domas, ka te varētu būt krieviska Latvija. Viņi ir integrējamais objekts, tie māli, kas jāmīca un ko Ēlerte uzdevusi kolekcionēt kā Latvijas valstij atgrieztas dvēseles. Mūsu tautas dzīvais pārspēks ļauj sūtīt nevis vienu latvieti, bet specbrigādi – vecmāmiņu, vectētiņu, mazmeitiņu un mazdēliņu ar sunīti – lai izveltu no smilts šos nepareizos uzskatos iesīkstējušos un sarepējušos rāceņus. Pati Sarmīte saitēšot grūtāk pāraudzināmo un stūrgalvīgo buciņu no visiem – Nik. Kabanova kungu, taču viņš ir vienīgais publiski pieteicies parakstītājs par krievu valodu, šņaucējs Latvijas karogā.
Tiem latviešiem, kuri šefības kārtā latviskos pārējos spītniekus, jāpiesakās “Vienotības” birojā, kur Cimdars atvedīs sarakstu ar pilsoņu famīlijām, kuru pasē rotājas kaitnieciskais “štempelis” un kuri turpmāk jāpārtaisa par mūsu kompanjoniem un kūmiem.
Nehalturēsim! Nepietiks, ja 8. martā vērsiet kaimiņu durvis ar buķeti kundzei un pusstopu laulenim. Varbūt dabiskākais ceļš ir Monteki un Kapuleti dzimtu saradošanās caur mīlestības nevaldāmo spēku, jo, kā stāsta, starp krievu meitenēm esot vēl sārtākas aprikozītes un saldākas bumbierītes nekā mūsējās drostaliņas? Tomēr galvenais, uzrunājot svārstīgos, vājuma brīdī pārsteigtos ivanuškas, kurus esat nolēmuši piejaucēt par dzintara krieviem, ir pārliecināt, ka naidnieks ir visiem viens – tas “centrs”, no kura draudi un nemieri, kas izmanto demokrātiskos likumus, lai iedragātu latviešu un krievu attiecības, kas māk apstrādāt vientiesīgos. Gaidīsim Sarmītes tālākās instrukcijas: kā atpakaļ latviskumā iekļaut kosmopolītismā pārdevušos tautiešus. Es jau berzēju rokas – ies tā lieta! Bet kas neļausies asimilēties? Tiem prezidents pateica – brauciet prom, ja te ir par prastu.
