Elektroniskais karš – vai esam gatavi? “Zapad-2017” mācības 10
Krievijas un Baltkrievijas mācību “Zapad-2017” laikā Kurzemē bija traucēti sakari, kas varētu būt saistīts ar kaimiņvalstu izmēģinātajām elektroniskās karadarbības metodēm. Notikušais aktualizējis jautājumu, cik Latvija gatava aizstāvēties pret šādiem uzbrukumiem?
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs uzsver, ka jau kopš 2015. gada NATO rīcībā ir stratēģija cīņai ar hibrīdkaradarbības elementiem. Politiskā līmenī viņš apņēmies par Krievijas elektroniskās karadarbības metodēm runāt ar NATO valstu ārlietu ministriem nākamā gada alianses sammitā. “Notikušo varam uztvert kā Krievijas pašu spēju pārbaudi, tur nebija mēģinājuma izprovocēt atbildes reakciju no NATO puses. Pirms “Zapad-2017″ publiski brīdinājām sabiedrotos, ka būs militārie manevri un ka būs mēģinājums pārbaudīt elektroniskās karadarbības metodes, bet mēs neredzam tiešu militāru apdraudējumu. Notikušais bija simbolisks politiskais žests, vēršoties pret Baltijas valstīm, kas parādīja, ka Krievija dara visu, lai iebiedētu NATO, bet tai nav izdevies izprovocēt atbildi,” piebilda ministrs. Viņš norāda, ka “Zapad-2017” laikā notikušais incidents nav vērtējama kā NATO līguma piektā panta situācija. Bet no notikušā var izdarīt secinājumus nākotnei.
“Teorētiski piektā panta situācija būtu, ja elektroniskā uzbrukuma dēļ būtu traucētas sakaru sistēmas un tādēļ nogāztos vairākas lidmašīnas, būtu bojāgājušie. Vai arī traucēta elektroapgāde slimnīcās, un tādēļ ietu bojā cilvēki. Tad būtu jautājums, kā piemērot piekto pantu,” piebilda ārlietu ministrs.
Tā pati loģika kā ar “zaļajiem cilvēciņiem”
Pēdējos gados Krievija sevišķu uzsvaru likusi uz elektronisko karadarbību – vienkāršākais tās paveids izpaužas kā dažādu sakaru tīklu traucējumu veidošana, lai apgrūtinātu pretiniekam operacionālo vidi. Dažādas radioelektroniskās iekārtas iespējams izvietot uz kuģiem, lidmašīnām un zemes. Mūsdienās katras Krievijas armijas brigādes sastāvā ir elektroniskās karadarbības vienība. Attīstītākā Krievijas elektroniskās karadarbības sistēma ir “Borisogļebsk 2”, kas ir radīta, lai traucētu un bloķētu sakaru sistēmas, tostarp GPS signālus, ko izmanto dažādās ieroču sistēmās.
Pirmā Krievijas īstenotā elektroniskās karadarbības operācija sniedzas vēl Krievijas–Japānas kara laikā 1904. gadā, kad Krievijas impērijas spēki radīja pretiniekam traucējumus telegrammu izsūtīšanā artilērijas apšaudes laikā. Mūsdienās Krievijas armija sevišķi izkopusi šīs spējas, jo tās var kompensēt trūkumus citās jomās, kur Krievijas armija atpaliek no NATO. Lielbritānijas pētniecības institūta RUSI vadošais pētnieks Igors Sutjagins norāda, ka, visticamāk, “Zapad-2017” laikā izvērstie elektroniskās karadarbības elementi nav bijuši tieši mērķēti pret Latviju. “Ticamākais, ka slāpēšanas signālu izmēģināja manevru teritorijā, taču ar nelielu nobīdi – tā, lai nejauši skartu kaimiņvalsti. Un tad jau mācību rīkotāji var teikt – piedodiet, puiši, nebija domāts pret jums, bet signāls par spēcīgu – pārforsējām,” vērtē I. Sutjagins. Šo rīcību viņš sauc par robežu pārbaudi no Krievijas puses un lieto terminu “zemsliekšņa darbība”. Praktiski tas nozīmē, ka tiek veikta diversija, kur nekvalificējas NATO līguma piektā panta situācijai un kas kopumā raksturojama kā zemā riska hibrīdkarš. “Tā ir rīcība, lai izvairītos no soda. Loģika ir kā ar “zaļajiem cilvēciņiem” Ukrainā – aizsūtīsim bez pazīšanās zīmēm un noliegsim, ka tie ir mūsu. Šīs ir līdzīgas darbības, par kurām faktiski nav jāuzņemas atbildība,” komentē I. Sutjagins. Viņaprāt, nepieciešams turpināt rietumvalstu sankcijas pret Krieviju, liedzot piegādāt noteiktas tehnoloģijas, lai Krievija neturpinātu attīstīt šīs spējas.
“Krievijā lielākoties šajās iekārtās tiek izmantoti Rietumu komponenti vai to kopijas. Kad Putins vēsta, ka Krievijai sankciju dēļ draud tehnoloģiskā atpalicība, viņš vēsta, ka viņam trūkst jaunāko mikroshēmu ieročiem. Jo Krievijā inovāciju īsti nav. Vai Krievijā ir “Apple” vai cits ārzemju tehnoloģiju kompāniju analogs, kurš būtu radījis Krievijas “aifonu”? Nē. Tas vien pierāda, ka Krievijā nav civilās tehnoloģiju industrijas, ko var pielāgot militārajam izpildījumam,” saka I. Sutjagins.
Viņš arī uzsver, ka NATO jāatceras savs spēks un tās valstu rīcībā esošās elektroniskās karadarbības sistēmas, piemēram, ka tās ir uz ASV kuģiem, pretgaisa aizsardzības sistēmās, bumbvedējam “B-52” un arī NATO partnervalsts Zviedrijas ražotā iznīcinātāja “JAS Grippen”, kas spēj bloķēt pretgaisa aizsardzības sistēmas, un tādu piemēru vēl ir daudz.
“NATO nesnauž, mēs attīstām savas spējas arī šajā jomā. Kā jau demokrātijā lietas apspriežam kritiski, taču neesam nekādi nevarīgi vai mazspējīgi zaķīši zem eglītes,” atgādina E. Rinkēvičs.
NATO pagaidām atpaliek
Par Baltijas valstu spējām gūt pārliecinošu virsroku elektroniskās karadarbības apstākļos skeptisks ir Baltijas Aizsardzības koledžas (“BaltDefCol”) pasniedzējs, atvaļinātais NBS pulkvežleitnants Uģis Romanovs. Tieši elektroniskās karadarbības sistēmu ziņā Krievija esot priekšā NATO par vairākiem gadu desmitiem, un izrāviens šajā jomā nav absurda Krievijas “militārā radošuma dievināšana”, bet gan realitāte. “Kādreiz NATO spēki slāpēja talibu sakaru sistēmu signālus, bet tas ir bija pavisam cits līmenis. Krievija jau no Čečenijas kara aktīvi šīs sistēmas attīstīja. Protams, lielajām NATO valstīm kā ASV ir labas elektroniskās karadarbības sistēmas, bet jautājums ir, ko darīt Baltijas valstīm, ja notiek Krievijas uzbrukums? Baltijā esam bezpalīdzīgi, un ASV spēkiem līdz mums nepieciešams nokļūt,” saka U. Romanovs.
Eksperts piebilst, ka sakari militāra konflikta gadījumā ir kritisks jautājums, jo, tos bloķējot, iespējams ietekmēt pretinieka lēmumu pieņemšanas ātrumu. Viņš uzsver, ka Latvijā pietiek radīt traucējumus telekomunikāciju sistēmās un izsist no ierindas globālās pozicionēšanas sistēmu. Kāds risinājums? “Patīk tas vai nepatīk – mūsu karavīriem vairāk jāizmanto drukātas kartes un, cik iespējams, zemes sakaru līnijas,” saka U. Romanovs.
