Elektronikā vajag īpaši sagatavotus cilvēkus? 10
Vēl bez inženieriem mums piesakās sievietes rokdarbnieces. Kad man stājās darbā viena no Ogres trikotāžas kombināta, par sevi tā arī teica: “Man ir laba redze, un man patīk knibināties.” Jo elektronikā ir nepieciešams smalks, pacietīgs un precīzs roku darbs. Bet tur, kur ir desmit strādnieku uz līnijas, vajag vismaz vienu kvalificētu inženieri.
Ko darāt, ja jaunieši nemācās fiziku un trūkst inženieru?
Ogrē un Ventspilī mums ir noslēgti duālās izglītošanas līgumi ar tehnikumiem. Mēs rūpnīcā darba vidē mācām arodu elektronikas tehniķa specialitātē. Pēc tehnikuma beigšanas tie, kas vēlas, dabū darba līgumus. Grupā ir kādi 15, un katru gadu divi līdz pieci atnāk. Ogres vidusskolā ar nozares asociācijas starpniecību esam palīdzējuši izveidot elektronikas pulciņu, pavisam Latvijā tādu jau ir vairāk par 30.
Pētniecības jomā sadarbojamies ar RTU un Ventspils Tehnoloģisko augstskolu. Profesionālajā praksē katru gadu nāk četri pieci topošie inženieri. Mēģinām talantu ieraudzīt jau tad. Turklāt katru gadu pētniecībā atnāk strādāt divi trīs ārzemju augstskolu beidzēji. Pērn sāka strādāt Kembridžas universitātes absolvents, tikko viens puisis pēc Kopenhāgenas augstskolas pieteicās mehānikas projektu izstrādē. Puse no komandas ir ar ārzemju izglītību, seši ir ar zinātņu doktora grādu.
Es gribētu, lai visās Latvijas vidusskolās būtu robotikas interešu izglītības pulciņš vai programmētāju klubs. Tāpat kā mūsu tradīcija ir kordziedāšana, vajadzētu panākt, lai tradicionāls kļūtu darbs ar tehnoloģijām. Nevajag teoriju, vajag darboties.
Kāds tapa pirmais ražojums?
Plates “SAF Tehnikai” un zviedru uzņēmumam. Lai izgatavotu aparātu, jāieved tūkstoš sastāvdaļu. Elektroniskā shēma iznāk, saliekot tās visas kopā. Vienalga, vai tā ir klaviatūra vai televizors. Mums nevajag vilcienu kravu – mums vajag mazas paciņas, bet daudz. Liela loģistika, lai to visu sadabūtu kopā. Mēs pat izveidojām savu muitas pieslēgumu, lai tās visas deklarētu.
Kopš 2004. gada bizness gājis uz augšu ar paātrinājumu 2006. gadā, kad sākām ražot uzņēmumam “Mikrotīkls”, kad SAF bija uzrāviens un kad “Autonams” aprīkoja automašīnas ar pretaizdzīšanas signalizācijas ierīcēm “SkyBrake”. Apgrozījums trīskāršojās, un tas mums bija smags brīdis. Tad visi, kas varēja noturēt lāpstu, metās strādāt būvniecībā. Arī mūsu ražošanas operatori aizgāja: “Man tur 600 latus uz rokas maksā!” Mēs tai laikā maksājām 400, 500 latu ar visiem nodokļiem, pat lielāku labumu tā dodami saviem darbiniekiem. No paša sākuma esam strādājuši godīgi. Nu mums Ogrē ražošanas apjomu vajadzēja dubultot, meklējām steidzami sludinājumā veselu maiņu – 20 cilvēkus, bet pieteicās trīs, no kuriem divus varējām paņemt. Tad sapratu, ka Ogrē paplašināties nespēsim.
Lūkojos pēc vidēja lieluma pilsētas, kurā ir augstskola un no kurienes līdz Rīgai nevar izbraukāt. Elektronikas rūpnīcai vajag augstskolu un ostu. Tā kā svarīga ir loģistika uz Zviedriju, izvēle bija starp Liepāju un Ventspili. Manu interesi pārķēra peltais un slavētais Lembergs, kurš ļoti pragmatiski izstrādāja labu piedāvājumu un uz pilsētas zemes uzbūvēja Augsto tehnoloģiju parku, kurā piedāvāja īrēt telpas rūpnīcai. 2008. gadā sākām ar 25 cilvēkiem. Tad, kad uzņēmāmies ražot “AirDog” dronus, mums jau bija par šauru, un 2015. gadā vajadzēja paplašināties.
2007. gadā – gadu pirms krīzes – nopirkām uzņēmumu Zviedrijā. Diemžēl tad nāca “lielais cunami” un mūsu biznesu “norāva podā”. Apjoms nokritās uz pusi kā šeit, tā tur. Nācās pārdot rūpnīcu Zviedrijā, par trešdaļu mazināt darbinieku skaitu un palikušajiem – par 20% samazināt algas. Tomēr no bedres diezgan ātri izrāpāmies un kopš 2010. gada jau strādājam ar pelnošiem cipariem, katru gadu pievienojot apjomu, par kuru sanāktu jaunai rūpnīcai.
Tagad runājamies Mārupē, “HansaMatrix Innovation” telpās.
Kad 2012. gadā novinnējām japāņu tenderi pret ASV firmu, kurai iekārtas ražo Polijā, mums pateica: cenas jums ar konkurentiem vienādas, bet jums bija ātrāka un profesionālāka komunikācija un jums tajos un tajos punktos bija labāka kvalitāte. Tad es sapratu, ka tirgū mēs esam jau priekšgalā. Bet, ja esi skrējiena galvgalī, tad nedrīksti nolaist profesionalitāti zemāk. Tagad esam attīstījuši tehnoloģijas, piesaistījuši inženierus, pārstrukturējuši menedžmentu. Pirms gadiem trim četriem nolēmām paši izstrādāt produktus. Bet sagaidīt atdevi “R&D” investīcijām nevar dažās dienās. Kompetenci rada gadiem ilgi. Tagad, pēc trim gadiem, mums ir radusies nojēga, ko varam izstrādāt. Šeit mums jau strādā 22 inženieri.
Abas ražotnes tuvākajos gados tiks paplašinātas gan kvadrātmetros, gan darba vietu skaita ziņā. Pērn apgrozījums bija 20 miljoni, un katru gadu pieliekam pa 15 – 20%. Gribam augt trīsreiz apjomā un divreiz darbinieku skaita ziņā. Lielākais izaicinājums ir darba algu inflācija – 9% ir daudz, bet līdzi jātiek! Tiem, kas izdomā jaunus produktus, jāmaksā konkurētspējīgs atalgojums ar ārzemēm – trīs četri tūkstoši eiro.
Vai ražošanas izmaksu samazināšanai ir jādomā par robotiem?
Līdz šim robotika visvairāk izplatīta automobiļu ražošanā. Robotiku var ieviest, masveidā ražojot vienu detaļu. Mums ir mazi apjomi, bet liela dažādība. Mēs nebūvējam līniju konkrētam produktam, bet procesam. Brīžiem ir automatizēta, brīžiem nav. Nākotnē būs jādomā par robotizāciju, un ne tik daudz produktivitātes dēļ, bet tāpēc, ka cilvēks procesā mēdz pieļaut kļūdas. Tāpēc darbiniekiem maksājam par nostrādāto laiku, nevis par saražotiem gabaliem, lai neciestu kvalitāte.
