Elektroenerģijas slēptās izmaksas un problēmas, kā arī kodolenerģija kā tālas nākotnes risinājums Latvijai 28
Tuvojoties vai iestājoties Krievijas gāzes izraisītai elektroenerģijas krīzei atsevišķu enerģijas veidu lobētāji medijos un citur cenšas iztēlot vēja vai Saules enerģiju kā universālo panaceju, kas atrisinās Latvijas un mūsu reģiona elektrības vajadzības.
Palūkosimies kādas tad ir īstenībā dažādu elektroenerģijas veidu slēptās problēmas, ko bieži vien šo enerģijas veidu apoloģēti cenšas mums noslēpt.
Sāksim ar kodolenerģiju ko atsevišķi Latvijas vadošie politiķi jūtu vai populisma uzplūdā ir nosaukuši kā Baltijas (un Latvijas) enerģijas neatkarības garantu (kaut kad nākotnē). Tas, protams, tā ir – kodolenerģija ir vienīgais drošais un stabilais mums šobrīd pieejamais enerģijas veids, kurš garantē stabilu paredzamu enerģijas piegādi daudzus gadus uz priekšu.
Ne vējš, ne Saule, ne hidroenerģija to nenodrošina. Problēmas par atomenerģiju, kuras mums nepasaka ir vairākas – pirmām kārtām jau ļoti ilgais laiks, kas vajadzīgs, lai uzbūvētu atomelektrostaciju (AES) un izveidotu tai vajadzīgo infrastruktūru, likumu vidi, kontrolējošās un uzraugošās organizācijas un visbeidzot speciālistu un ekspertu kopumu.
Superātrā tempā tie mums varētu būt apmēram 8 gadi, bet ticamākais, ka 12-15 gadi no brīža, kad pieņemam lēmumu, ka jābūvē AES līdz brīdim, kad tā sāk dot strāvu tīklā.
Tātad skaidrs, ka nekādu šī brīža krīzi Latvijas AES neatrisinās; un nākamo krīzi arī nē. Vienīgi varbūt aiznākamo krīzi 2038 gadā Latvijas AES varēs risināt. Bet vispār kopumā ņemot AES šī brīža enerģijas krīzi risina un arī risinās – tikai tās ir Zviedrijas, Vācijas Beļģijas un Nīderlandes AES, kuru slēgšana tiks atlikta.
Kā arī Somijas Olkiluoto AES jaunais reaktors, kurš sākot ar decembri ražos elektrību ar 1600 MW jaudu un segs 15% no Somijas elektrības patēriņa vai 150% no Latvijas elektrības patēriņa.
Kodolenerģijai ir ne tikai vajadzīgs ilgs laiks lai to uzsāktu ražot, bet tai ir arī vēl dažas ne tik redzamas problēmas. Kodolatkritumi. Tie ir kaut kur jāglabā. Vēsturē ir aizgājis tas Latvijas ražotājiem ļoti jaukais laiks, kad, piemēram, Olainfarm varēja savus superindīgos farmācijas atkritumus vienkārši iesūknēt turpat Olainē dziļā artēziskā ūdens slānī un izlikties ka ar to arī viss ir atrisināts un par to nekas Olainfarmam nebija.
Kodolatkritumi to patreizējā veidā ir jāglabā apmēram 50000 līdz 100000 gadus drošā veidā un vietā, kur tie nevar izkļūt ārā pat, ja sabrūk konteineri kuros tie iesaiņoti un tā, lai un neviens tiem nevar piekļūt klāt arī tad, kad visi sen būs aizmirsuši kur tas ir kur nedrīkst rakt. Latvijas ģeoloģija ir ļoti piemērota kodolatkritumu glabāšanai, jo mums ir pietiekami dziļi lokalizēti māla slāņi.
Mūsu problēma drīzāk būs kodolatkritumu glabāšanas izmaksas – jo būvēt kodolatkritumu glabātuvi tikai vienai nelielai AES būs dārgi. Mēs gan varam cerēt, ka laikam ejot šī problēma pati atrisināsies – vai nu tiks izveidoti kodolatkritumu pārstrādes reaktori vai arī sāksies kodolatkritumu pārrobežu tirdzniecība vai arī abi divi šie risinājumi kopā atbrīvos Latviju no vajadzības glabāt tikai savus kodolatkritumus.
Beigu beigās, varbūt mums tā iepatiksies kodolatkritumu bizness, ka mēs par naudu (par ļoti lielu naudu un papildus vēl regulāriem mūža maksājumiem) pieņemsim kodolatkritumus no citām valstīm un apglabāsim pie mums Latvijā un būsim lielie vinnētāji kodolenerģijas ģeopolitiski ekonomiskajā spēlē.
Dārgi ir ne tikai būvēt atomelektrostaciju – dārgi ir arī to nojaukt un pēc tam apglabāt radioaktīvos atkritumus un būvgružus. Domā, ka AES nojaukšana varētu maksāt tikpat cik AES uzbūvēšana. Laimīgā kārtā AES dzīves laiks atšķirībā no vēja un Saules elektrostacijām ir ļoti ilgs.
Bāzes variantā jaunās AES tiek plānotas vismaz 60 gadu dzīves ilgumam ar iespēju to pagarināt vēl par dažiem desmitiem gadu. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai pievienojot elektrības cenai nelielu, patiešām nelielu, piecenojumu 80 līdz 100 gadu laikā sakrātu vajadzīgos miljardus, lai varētu apmaksāt AES nojaukšanas izdevumus.
Te gan pastāv politiskais risks, ka varbūt tik ilgā laikā atradīsies politiķi (piemēram finanšu ministri, kas jaunā pandēmijā vai citā krīzē izdomās izdāļāt vai citādi apgūt atomstacijas nojaukšanai paredzētos līdzekļus) un vai kādi citi apstākļi kuru dēļ uzkrātie līdzekļi var tikt pazaudēti. Tad gan mūs pēctečiem būs jādomā ko darīt ar AES nojaukšanu un kur tam ņemt līdzekļus. Bet, kā teica Skārleta vai mūsu ciklotrona būvētāji – par to mēs domāsim vēlāk.
Plašāka sabiedrība vēl aizvien domā par Černobiļas vai Fukušimas tipa kodolnegadījumu un tā iespējamām sekām Latvijā kā nopietnu iespējamo problēmu. Tas taču būtu visai nepatīkami, ja visa Rīga tiktu evakuēta un paliktu neapdzīvota ilgu laiku. Realitātē šīs bažas ir vismazākā nākotnes atomenerģijas problēma. Modernās ceturtās (IV) paaudzes AES – tādas, kādas varētu tikt plānotas Latvijā pēc 2035 gada, tiek plānotas tādas lai tās vispār nevarētu uzsprāgt. Šīs AES vienkārši būs nesprāgstošas, pat tad, ja tās nedzesē.
Ja salīdzinām atomenerģiju ar citiem enerģijas veidiem, tad AES problēmu puse ir relatīvi labi zināma un risināma.
Vēja un Saules enerģijas problēmas pagaidām ir daudz nopietnākas, bet tikai par tām ārpus speciālistu aprindām runā ļoti maz. Kāpēc? Vai tāpēc ka tas būtu visai nepievilcīgi, ja mēs uzzinātu patiesās izmaksas un problēmas?
Pirmais un lielākais vēja un Saules trūkums ir piegādes nestabilitāte. Kur ņemt elektrību tad, kad nespīd Saule un nepūš vējš? Īsu laiku to var risināt Daugavas HES kaskāde – dažas stundas. Bet pēc tam ir jādarbina kādas citas elektrostacijas vai arī jādzīvo bez elektrības. Paralēli katrai Saules un vēja stacijai ir jābūt vēl kādai citai elektrostacijai kura darbojas tukšgaitā un sāk ražot tad, kad pietrūkst Saules vai vēja. Tas, protams ir dārgi un šīs izmaksas no mums tiek pagaidām slēptas – par tām publiski runā ļoti maz.
Jo lielākas būs Saules un vēja instalētās jaudas, jo grūtāk būs šīs izmaksas noslēpt. Mēs maksāsim gāzes stacijām (vai malkas elektrostacijām), lai tās būtu gatavībā ražot elektrību tiem brīžiem, kad nebūs pietiekami vēja un Saules. Pastāv viedoklis, ka modernās atomelektrostacijas būs ar ļoti elastīgi regulējamu jaudu un varēs kompensēt vēja un Saules nestabilitāti.
Bet arī tas maksā dārgi – uzbūvēt AES un tad to darbināt tikai ar pusi jaudas, lai blakus esošās vēja un Saules stacijas varētu strādāt tad, kad tām ienāk prātā, bet nevis tad, kad tas vajadzīgs mums – elektrības patērētājiem. Vēl kāds risinājums ir ūdens pumpēšanas stacijas kalnos, kur var uzkrāt ūdeni nedēļām vai pat mēnešiem ilgam patēriņam, bet mums Latvijā tādu vietu nav.
Tādas ir, piemēram, Norvēģijā un tikai tāpēc Dānija var tik lepni lielīties, ka viņi labi dzīvo ar daudz vēja turbīnām, jo viņu elektrības iztrūkuma brīžus nodrošina Norvēģijas kalnu HESi un pašu dāņu gāzes termoelektrostacijas. Nākotnes sapņotāji saka, ka ar vēju un Sauli tiks ražots un uzkrāts ūdeņradis un tad mākoņainā bezvējā no tā atkal ražota elektrība, bet šobrīd tas šķiet vēl ir kādu gabalu aiz realitātes horizonta līnijas.
Cita problēma ir vēja un Saules elektrostaciju dzīves ilgums. Ja AES paredzamais dzīves ilgums ir 60, 80 vai pat 100 gadu, tad vēja turbīnas dzīves ilgums ir 20-30 gadi. Enerģijas projektam tas nav daudz.
Līdzīgs dzīves ilgums varētu būt arī Saules elektrostacijām – Saules paneļu dzīves ilgums tiek novērtēts uz apmēram 25 gadiem. Tātad vienas AES dzīves laikā būs jānomaina 3-4 paaudzes ar vēja turbīnām vai Saules paneļiem. Tas radīs lielu daudzumu ar kaitīgiem atkritumiem, kuru pārstrādes un apglabāšanas jautājumi atšķirībā no, piemēram, kodolatkritumiem, vēl nav pietiekami pētīti un atrisināti.
Attiecībā uz Latvijas iedzīvotāju šobrīd popularitāti gūstošo Saules bateriju uzstādīšanu uz jumtiem – tur problēmu ir vēl vairāk. Te ir gan ar Saules paneļiem saistītās elektronikas – inverteru, jaudas kontrolieru dzīves ilgums, to servisa izmaksas, gan Saules paneļu regulārā tīrīšana, gan arī tā jumta dzīves ilgums uz kura šīs Saules baterijas ir uzstādītas. Tas viss veido plašākai sabiedrībai nezināmas nākotnes izmaksas, par kurām sabiedrība netiek adekvāti informēta.
Varētu domāt, ka HESi nodrošina stabilu un paredzamu enerģijas piegādi. Arī tas tā nav. Pastāv daudzgadīgas klimata un nokrišņu svārstības. Var būt slapjie gadi, kad Daugava ir daudz ūdens un Latvenergo neko papildus nedarot rausīs simtiem miljonu EUR peļņu ko politiķi un funkcionāri plānos kā apgūt. Bet ir arī sausie gadi, kad Daugavā ir mazāk nekā puse no parastā ūdens daudzuma – tad savukārt Latvijai ir liels elektroenerģijas deficīts, kurš jānosedz ar gāzi, malku vai atomenerģiju – mūsu pašu vai importēto.
Esmu diezgan pārliecināts, ka, ja Latvijas iedzīvotājiem, kuri liek sev uz jumta Saules baterijas, būtu reāla iespēja to pašu naudu ieguldīt kādā atomelektrostacijā nopērkot sev elektrības piegādes opciju no šīs AES, – tā kā tika finansēta Somijas jaunās AES Olkioloto 3 būve, tad liela daļa iedzīvotāju tik tiešām balsotu ar savu maciņu un dotu priekšroku drošai, paredzamai un šobrīd lētākai elektrībai no AES.
Diemžēl pagaidām mums nav šādas iespējas, jo pastāv nepielūdzamais laika faktors – Saules baterijas var nopirkt tirgū un uzlikt pāris mēnešu laikā, bet lai uzceltu AES tas bija jāplāno vairākus gadus iepriekš – tad, kad Gazprom dažādā veidā ietekmētie politiķi un citas Krievijas ietekmes personas visādi lika šķēršļus atomenerģijas plānošanai un kompetences veidošanai Latvijā un Baltijā.
Bet tuvojas vēlēšanas un varbūt varam sākt to labot – uzdodot politiķiem konkrētus jautājumus – kā jūs plānojat risināt Latvijas enerģijas apgādi tuvā un tālākā nākotnē?
Atklājiet mums visas izmaksas un problēmas, lūdzu.
Dr. phys. Agris Auce, speciāli LA.LV
