Elektroauto pret dīzeli – kurš kuru? Latvijas autoparka tendences 31
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vai dzīvosim zaļāk un videi draudzīgāk? Eiropas Savienībā līdz 2035. gadam paredzēts pārtraukt ražot automašīnas ar iekšdedzes dzinējiem. Domas dalībvalstu vidū gan dalās, taču, neskatoties uz iebildumiem, Latvija jau šobrīd sāk skatīties videi draudzīgākā virzienā – katru gadu pieaug elektroauto skaits, kā arī ir cerība, ka Latvijas autoparks kļūs arvien jaunāks. Tāpat vairāki tūkstoši cilvēku ikdienā izmanto auto koplietošanas iespējas. Tendences mainās, bet vai pietiekami, lai mēs turētu līdzi Eiropai?
Latvijas autoparka vidējais vecums ir 14,3 gadi – kā stāsta vadošā auto vēstures pārbaudes uzņēmuma “AutoDNA” vadītājs un auto eksperts Agris Dulevičs, tālu no Eiropas neesam: “Eiropas vidējais autoparka vecums ir 12 gadi. Kaimiņvalstī Lietuvā 17 gadi, bet Vācijā 9,8.” Dulevičs skaidro, ka idejiski katru gadu autoparka vecumam vajadzētu samazināties par vienu gadu: “Tas notiek tādēļ, ka cilvēki vecākas mašīnas nomaina ar jaunākām. Piemēram, 2005. gada auto vietā tiek iegādāts 2008. gada spēkrats.”
Statistika liecina, ka kopumā reģistrēto auto skaits turpina pieaugt – šobrīd Latvijā ir reģistrētas 769 723 automašīnas, bet 2022. gadā šis skaitlis bija 758 688. Lai gan Eiropa vēlas doties videi draudzīgākā virzienā, aicinot cilvēkus iegādāties elektroauto, izmantot auto koplietošanas iespējas vai pārvietoties ar sabiedrisko transportu, Dulevičs uzskata, ka Latvijā daudzi joprojām dod un dos priekšroku automašīnai ar iekšdedzes dzinēju.
Nenoliedzami, pie mums arī šobrīd visaktuālākie ir dīzeļdegvielas auto – gandrīz 70% no kopējā reģistrēto automašīnu skaita. Taču pozitīvas tendences iezīmējas tieši elektroauto lauciņā: 2021. gadā Latvijā bija 2215 elektroauto, taču 2022. gadā bija jau reģistrēti 4004.
Ilgtermiņā – izdevīgāk ar elektroauto
Lai iegādātos jaunu automašīnu, nereti ir nepieciešams aizdevums. “Swedbank” komunikācijas jomas vadītāja Lāsma Dzelme informē, ka pērnajā gadā jaunu spēkratu pircēji visbiežāk izvēlējās auto ar benzīna dzinēju (72% no līzingā iegādātu jauno auto kopapjoma), bet automašīnas ar elektrodzinējiem (15%) pirmo reizi apsteigušas auto ar dīzeļdzinējiem (13%).
Bankas auto finansēšanas jomas vadītājs Sergejs Romaņuks uzsver, ka tā ir ļoti pozitīva tendence, kas liecina par cilvēku ieinteresētību ilgtspējības jautājumos: “Redzam, ka par to ne tikai tiek runāts, bet seko reāla rīcība. Ņemot vērā, ka elektroauto pamazām papildina arī lietoto auto segmentu, paredzams, ka arī tajā pieaugs interese par automašīnām ar elektro un hibrīddzinējiem.”
Auto emisijām – nē! Tā lēma Eiropas Savienības valstu vides ministri. Līdz ar 2035. gadu faktiski tiks apturēta benzīna un dīzeļa automašīnu pārdošana. Eiropas vides komisija uzskata, ka elektroauto ir nākotne.
Tam piekrīt arī elektroauto uzlādes tīkla “Eleport Latvija” vadītājs Kārlis Mendziņš – viņš ir pārliecināts, ka pieprasījums pēc šāda tipa automobiļiem turpinās augt: “Lai gan elektroauto iegādes cena ir augstāka, ekspluatācijas izmaksas ir krietni zemākas. Ļoti palīdz arī citi ekonomiskie stimuli, piemēram, tas, ka daudzas stāvvietas Rīgā elektroautomobiļiem ir bez maksas. Aizvien biežāk cilvēki elektroauto izvēlas arī ekoloģisku apsvērumu dēļ.”
Latvijas Auto inženieru asociācijas (LAIA) prezidents Raitis Mazjānis kā lielāko elektroauto priekšrocību nosauc lētās ekspluatācijas izmaksas. Ja salīdzina automašīnu KIA SOUL ar benzīna motoru un KIA e-SOUL (elektroautomobilis), kuru virsbūves ir konstruktīvi pilnībā vienādas, tātad arī vēja pretestība ir vienāda, var secināt, ka pie šā brīža energoresursu cenām elektroauto ir izdevīgāks, ja ar to brauc lielus gabalus.
To apstiprina arī Agnese More, kuras ģimene pagājušā gada nogalē iegādājās “Audi e-tron” – pie pilnas uzlādes ar to var nobraukt 400 kilometrus. Agnese vismaz piecas reizes nedēļā mēro ceļu no Mārupes uz Siguldu un atpakaļ: “Finansiāls ieguvums ir pat ļoti jūtams. Auto lādēju tikai mājās, pa ceļam to darīt nav nekādas vajadzības.
Mēnesī elektrības rēķinam klāt nāk kādi 120 eiro, kas, ņemot vērā lielos nobrauktos attālumus un degvielas cenas, nav daudz. Par šādu naudas summu vecajam auto varēju ieliet vienu pilnu degvielas bāku un nobraukt 800 kilometrus. Un tas ir attālums, kādu nobraucu nedēļas laikā.”
Pie visa jaunā ir jāpierod
Agnese stāsta, ka izmantojusi arī valsts atbalstu elektroauto iegādei. Viņa uzskata, ka atbalsts kaut kādā mērā noteikti veicina elektroauto iegādi, taču svarīgāk ir izglītot sabiedrību, stāstot par iekšdedzes dzinēju kaitīgo ietekmi uz vidi.
Tāpat lielu lomu spēlē citu cilvēku pieredze – elektroauto Latvijā vēl skaitās tāds kā jaunums, un ne visi ir gatavi atteikties no sev ierastā: “Sākumā man daudzi jautāja, kas notiks tad, ja aizmirsīšu veikt auto uzlādi? Bet tas ātri vien izveidojas par ieradumu. Kopš man ir elektroauto, bieži no paziņām saņemu dažādus jautājumus – ar prieku dalos pieredzē. Divas ģimenes nupat devās testa braucienos ar elektroauto, un, ja šādu mašīnu iegādāsies viņi, tad ticu, ka to darīs arī citi. Pazīstamu cilvēku reālā pieredze ir ļoti svarīga.”
Arī Anna Ozoliņa ar vīru pirms gada iegādājās elektroautomobili: “Nopirkām “Hyundai ioniq5″, izmantojām arī valsts atbalstu. Uzskatu, ka tam tomēr jābūt nedaudz lielākam, lai vairāk cilvēku tieši atbalsta dēļ domātu par elektroauto iegādi.”
Ozoliņu mājās nesen uzstādīti arī saules paneļi – tas gan darīts tādēļ, ka māja tiek apsildīta ar elektrību, bet nu tas ļauj arī izdevīgi uzlādēt auto: “Mēs mašīnu pārsvarā lādējam tikai mājās, bet, ja braucam tālākus gabalus, izmantojam arī uzlādes stacijas. Atrast tās ar speciālas lietotnes palīdzību ir vienkārši, bet var gadīties, ka konkrētā stacija nestrādā vai ir aizņemta.” Tāpat apmaksa jāveic ar lie-totnes starpniecību – tas vismaz sākotnēji varētu nobiedēt tos, kuri ar tehnoloģijām ir uz “jūs”.
Raitis Mazjānis piekrīt tam, ka tieši uzlāde ārpus mājas atsevišķos gadījumos var sagādāt problēmas: “Publiskais uzlādes tīkls dažkārt nespēj nodrošināt uzlādes vajadzības, it sevišķi svētdienu pēcpusdienās, kad liela daļa elektroauto lietotāju no laukiem atgriežas Rīgā.”
Krista Kristīne Kaštānova ikdienā izvēlas pārvietoties ar koplietošanas auto – ģimenes un draugu auto ne vienmēr ir pieejami, uzturēt savu auto nav lēts prieks, tāpēc tieši koplietošanas automobilis ir ērts un izdevīgs variants.
Viena mašīna visiem braucējiem
Ir vērojama vēl viena tendence – arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju izvēlas auto koplietošanas iespējas. Tā vietā, lai no rīta stāvētu pieturā un gaidītu autobusu, ir iespējams iekāpt koplietošanas auto, aizbraukt uz darbu, bez maksas to novietot stāvvietā. Paula Čurkste stāsta, ka viņa gandrīz katru dienu izmanto “Carguru”, “Bolt Drive” vai “CityBee” pakalpojumus: “Lētāk gan, visticamāk, nesanāk, bet ērtāk noteikti! Visu darba dienu pavadu Rīgas centrā – tātad man būtu jānovieto savs auto stāvvietā, par to jāmaksā. Ja es brauktu ar autobusu, tad patērētu daudz vairāk laika. Un, ja vēl šādā veidā varu saudzēt vidi, lieliski!” Arī Krista Kristīne Kaštānova šo opciju izmanto galvenokārt tādēļ, ka nav jādomā par stāvvietu, arī par auto apdrošināšanu un riepu maiņu ne: “Šobrīd man nav pašai sava auto, un draugu, ģimenes mašīnas ne vienmēr ir pieejamas. Uz darbu mani ved kolēģis, dzīvoju centrā, tādēļ pēc savas mašīnas vajadzība pašlaik nav tik liela. Arī auto uzturēšana ir visai dārgs prieks.”
Samanta dzīvo Rāmavā, bet strādā Dreiliņos. Sabiedriskais transports kursē reti un met līkumus cauri visai Rīgai, tāpēc meitene izvēlas uz darbu doties ar “CityBee” vai “Bolt Drive” automašīnām: “Vidēji viens brauciens man izmaksā sešus eiro, kas ir lētāk par “Bolt” taksi – ar to viens brauciens maksā no astoņiem līdz pat 20 eiro.” Samanta ir pārliecināta, ka koplietošanas auto ir videi draudzīgs risinājums: “Tas, ka šīs mašīnas rotē pa vairākām lokācijām un ar tām brauc vairāki cilvēki dienā, noteikti ir daudz labāk nekā kaudze ar privātajām mašīnām, kuras cīnās par brīvu stāvvietu nelielajā Rīgas centrā un piesārņo gaisu.”
Koplietošanas uzvaras gājiens
“CityBee” reģionālais vadītājs Krištofs Hegedjušs stāsta, ka tipiskais uzņēmuma klients ir praktisks, aktīvs lielpilsētas iedzīvotājs, kurš, iespējams, uzskata, ka personīgā automašīna ir dārgs un neērts prieks, jo pilsētā ir ierobežots stāvvietu skaits un dzīva satiksme: “Šim cilvēkam automašīna parasti nepieciešama uz īsu brīdi, piemēram, pāris stundām vai dienām, taču nav vēlmes uzņemties atbildību par auto īpašumtiesību izmaksām. “CityBee” klienti bieži interesējas par jaunākajām aktualitātēm tehnoloģiju jomā, kā arī brīvi lieto mobilās lietotnes, lai atrastu un rezervētu automašīnas.” Pagājušajā gadā Latvijā reģistrēto “CityBee” lietotāju skaits palielinājās par 33%: “Šī tendence atspoguļo cilvēku pārdomas par transportlīdzekļa nepieciešamību un izmaksu efektivitāti, rezultātā dodot priekšroku ilgtspējīgākiem mobilitātes risinājumiem,” skaidro Hegedjušs.
“CityBee” nav vienīgais auto koplietošanas uzņēmums Latvijā. “Carguru” bija pirmais šāda veida pakalpojumu sniedzējs Latvijā. Tā dibinātājs Vladimirs Reskājs stāsta, ka “Carguru” darbojas no 2017. gada, un sākotnēji uzņēmumam piederēja vien 12 automašīnas: “Tagad mūsu autoparkā ir jau vairāk nekā 300 mašīnu un lietotāju skaits ir pārsniedzis simts tūkstošus. Šobrīd Latvijā ir pieci auto koplietošanas uzņēmumi, un kopējo autoparku veido ap 1500 auto.” Pēc “Carguru” novērojumiem un pieredzes, lielākoties šos pakalpojumus izmanto jaunieši, bet ir arī vidēja vecuma klienti. Tāpat ir cilvēki, kuri automašīnu izvēlas iznomāt ilgtermiņā – tas ir finansiāli izdevīgāk.
Šajā biznesā gan neiztikt arī bez nepatīkamām situācijām – lielākoties gan lietotāji ir atbildīgi, taču gadās arī pārgalvīgi un neapdomīgi cilvēki: “Daži mēģina apiet reģistrācijas noteikumus, uzdodot sevi par citām personām. Ir bezatbildīgi vecāki, kuri izveido profilu un tad to nodod lietošanā saviem nepilngadīgajiem bērniem. Daļa no izaicinājumiem ir saistīta ar kopējo braukšanas kultūru un attieksmi pret svešu mantu. Problēmas novēršam ar dažāda veida tehnoloģiskajiem risinājumiem, bet ir izaicinājumi, ar kuriem var tikt galā, tikai un vienīgi izglītojot sabiedrību, veidojot informatīvas kampaņas.”
Vēl tāls ceļš ejams
Auto eksperts Agris Dulevičs uzskata, ka elektroauto varētu būt mūsu nākotne – bet cik tuva vai tāla? “Filozofējot – mums ir nepieciešami vēl desmit gadi, lai vidējais latvietis varētu iegādāties lietotu elektroautomobili, bet, iespējams, šī situācija var mainīties un vidējais auto vecums var krietni samazināties – tas atkarīgs no valsts līdzfinansējumiem un citiem atbalsta pasākumiem.”
Vācija sāk bremzēt – varbūt tomēr nevajag pilnībā aizliegt ražot mašīnas ar iekšdedzes dzinējiem? Vācijas transporta un digitālās infrastruktūras ministrs Folkers Vizings pēkšņi nācis klajā ar jaunām prasībām par e-degvielām: “Mums ir vajadzīgas e-degvielas. Tā ir vienīgā alternatīva, kā mēs varam klimatam draudzīgi izmantot jau pašlaik reģistrētās automašīnas ar iekšdedzes dzinēju.” Vizings uzskata, ka sintētiskās degvielas padarītu automašīnas ar iekšdedzes dzinējiem par bezizmešu transportlīdzekļiem. Līdz ar to iekšdedzes dzinējs nemaz nebūtu jāaizliedz.
Līdzīgi iebildumi ir arī Čehijai, Polijai un Itālijai. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena vien piebilst – komisija neuzstāj, ka ūdeņradis vai elektrība būtu vienīgie risinājumi nākotnes automašīnām. Svarīgākais, lai jaunajiem auto nebūtu izmešu.
LAIA prezidents Raitis Mazjānis uzsver, ka mums līdz klimata neitralitātei ejams vēl tāls ceļš –ir lietas, kuras jāpagūst sakārtot, un tas nav izdarāms ātri un vienkārši: “Mēs nezinām, kāda būs elektroenerģijas cena – ar pareizu valsts politiku tai būtu jāsamazinās. Vai Latvijā būs pietiekami laba uzlādes infrastruktūra, lai vienlaikus lādētu 1,2 miljonus transporta līdzekļu? Teorētiski tas ir iespējams.” Mazjānis uzskata, ka ir jādomā par valsts elektrifikāciju: “Latvijā nav pieejami nekādi citi energoresursi kā tikai elektrība, kuru mēs varam saražot pietiekamā daudzumā. Pašpietiekama elektrifikācija arī būtu mūsu valsts energoneatkarības garants.
Kopumā Eiropas Savienības nostādnes Latvijai ir ļoti izdevīgas, bet ir jābūt saprātīgiem un jārēķina. Tāpat valstij jāatbalsta komerciālo transporta līdzekļu elektrifikācija – autobusi, kravas automašīnas un taksometri ikdienā veic lielus attālumus, jo komerciālo parku operatori cenšas savus transporta līdzekļus maksimāli noslogot. Pēc nozares speciālistu aprēķiniem, atbalstam jābūt vismaz 50% no transportlīdzekļa iegādes vērtības un 80% infrastruktūras izveidei – ar nosacījumu, ka izveidotā infrastruktūra ir arī publiska. LAIA ir izstrādājusi komerciālo bezizmešu transportlīdzekļu ieviešanas metodiku uzņēmumiem, tikai diemžēl nevienam par to nav nekādas intereses.”
Satiksmes ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Indra Vilde skaidro, ka elektromobiļu lietotājiem Latvijā ir plašs valsts atbalsts – pirmreizējā elektromobiļa reģistrācija ir bez maksas, tāpat arī pirmreizējo numurzīmju izsniegšana. Neko nemaksājot, var novietot auto Liepājā un vairākās stāvvietās Rīgā. Nav jāmaksā ikgadējais transportlīdzekļu ekspluatācijas nodoklis.
Papildus tam ar elektromobili var braukt pa sabiedriskajam transportam paredzēto joslu. Kas attiecas uz kopējo valsts transporta politiku, Vilde uzsver, ka tā ir vērsta nevis uz autotransporta kopējā skaita pieaugumu, bet gan paredz īstenot pasākumus, lai veicinātu iedzīvotāju pārsēšanos no privātā automobiļa uz konkurētspējīgu, integrētu un ērtu sabiedrisko transportu: “Arvien aktuālāka kļūs ilglaicīga mobilitāte – droša, ērta un videi draudzīga pārvietošanās. Šobrīd akcents likts uz sabiedriskā transporta sistēmas attīstību ar dzelzceļu kā tās mugurkaulu. Tāpat attīstām iespējas ērti pārvietoties ar velo-sipēdiem, elektroskrejriteņiem un kājām – gājēju un veloceļu izveidei šogad plānots atvēlēt 4,7 miljonus eiro.”
Uzziņa
Valsts atbalsts jauna elektromobiļa iegādei: 4500 eiro.
Valsts atbalsts lietota elektromobiļa iegādei un jauna hibrīdauto iegādei: 2250 eiro.
Papildus 1000 eiro, ja nodod pārstrādei veco automašīnu.
Avots: Satiksmes ministrija
Reāls stāsts
Edgars Orlovskis autovadītāja apliecību ieguva pagājušajā gadā un ikdienā izvēlas “CityBee” pakalpojumus: “Tas ir vienīgais koplietošanas serviss Latvijā, kas sniedz iespēju jaunajam autovadītājam noīrēt auto jau pirmajā dienā pēc apliecības iegūšanas. Arī es izmantoju šo iespēju vien dažas stundas pēc tam, kad biju nokārtojis braukšanas eksāmenu.”
Edgaram pašlaik nav pašam sava auto, viņš ikdienā uzturas Rīgas centrā, Pārdaugavā vai citās centram tuvējās apkārtnēs: “Es visur varu aiziet kājām, aizbraukt ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu. Ja nepieciešams ietaupīt laiku vai doties kur tālāk, izmantoju koplietošanas auto.” “CityBee” pakalpojumiem Edgars mēnesī tērē apmēram 120 eiro. Viņš skaidro, ka šobrīd tas esot izdevīgāk nekā iegādāties savu automašīnu: “Būtu jāsatraucas par to, kur auto ikdienā turēt, tāpat arī par autostāvvietu apmaksu, mašīnas regulāru apkopi, degvielas cenām un citām izmaksām. Protams, ja ikdienā jāmēro lieli attālumi, sava auto iegāde atmaksājas, bet, ja uzturies lielākoties tikai pilsētā vai tās tuvumā, koplietošanas auto ir ļoti labs variants. Paralēli var izmantot arī velosipēdu un sabiedrisko transportu.” Edgars stāsta, ka ir reizes, kad viņa atrašanās vietas tuvumā nav pieejams neviens koplietošanas auto: “Nereti nonāku situācijā, kad auto ļoti, ļoti vajag, bet tas nav pieejams pat 20–30 minūšu gājiena attālumā. Bet esmu dzirdējis, ka koplietošanas servisu mērķis ir izveidot tik lielu autoparku, lai auto ikvienam lietotājam būtu sasniedzams piecu minūšu gājiena attālumā. Varbūt, ka tuvāko gadu laikā līdz tam arī nonāksim, tad, iespējams, vēl vairāk cilvēku dos priekšroku auto īstermiņa īrei, nevis iegādei.”
