Prātiņ, nāc mājās! Kāda nulle?! Elektrība taču arī ir jāsaražo. Kāpēc elektroauto ir tik dārgi? 66
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Beidzot kāds Eiropas auto ražotājs piedāvā modeli, kurš varētu elektrisko piedziņu padarīt kaut par mata tiesu populārāku, jo maksās vecās iekšdedzes līmenī. Nevis vismaz divreiz dārgāk kā līdz šim.
Kāpēc EV ir tik dārgi?
Baterijas ir dārgas. Pat pēdējo gadu uzlabojumi šajā jomā nespēj cenu iedabūt zem 150 eiro par kilovatstundu ietilpības. Un 100 km nobraukumam vajag vismaz kādas 12 kwh. Tātad jau gandrīz divi tūkstoši eiro. Bet kam tad te pietiek ar 100 km?! Dodiet brīvību!!! Un ja publika prasa… Būvēti un uzmācīgi slavēti tiek sacerējumi ar 300, 400, 500 km darba rādiusu. Sacerējumi, kuru akumulatori sver vai pusi tonnas. Un maksā tik, cik ja ne jauns, tad vismaz gluži svaigs iekšdedzes mazauto. Vai desmitgadīgs dīzeļlimuzīns…
Moderni. Mūsdienīgi. Manuprāt – stulbi. Līdz absurdam stulbi.
Vidējais privāta auto nobraukums gan Latvijā, gan Eiropā kopumā ir mazāks par 20 000 km gadā. Cik iznāk dienā?
Proti, vairumā dienu, kad nav iecerēts braucieniņš līdz radiem laukos vai kādam beku mežam? Labi ja simts. Un šajās dienās lepnais un biezais dārgu, nebūt ne ekoloģisku pustonnu smagu enerģijas krātuvi vadās sev līdzi gluži nevajadzīgi. Tērēs enerģijas blāķi šī svara simtreizējai izkustināšanai no vietas, lepodamies, ka “tā taču elektrība, CO2 taču man nulle”.
Prātiņ, nāc mājās! Kāda nulle?! Elektrība taču arī ir jāsaražo, upju aizsprostus vai vēja parkus ceļot, tā ir tavām jaudīgajām uzlādes vietām jāpievada. Tavas auto lielajam svaram un superdinamikai piemērotās riepas dilst ne mazāk kā vecajiem džipiem un sīkdaļiņas ūdeņos kaisa. Un tā tālāk un tā joprojām…
Peļņas nolūkos ignorējot acīmredzamo – elektromobiļi ar šobrīd pieejamajām baterijām nav piemēroti mazas ietilpības (1–5 cilvēki) tālbraucieniem. To patiesā sūtība un efektivitāte ir relatīvi īsos pilsētas pārskrējienos.
Elektriskie slazdi
Iespējamais, kārotais (parasti nevajadzīgais) nobraukums ir viens slazds. Otrs ir jaudas rādītāji. Vesela paaudze jau pieradusi, ka 100 ZS esot visai nožēlojama pieticība un nabadzības apliecība. Un pārdevējam tas ir izdevīgi. Viņš labprāt apbruņo piecvietīgu auto ar 260 kW motoru (“Audi e-tron”). Rīgas vagonu rūpnīcas motorvagonam ER2 (100 sēdvietas), kurš parasti vilka vēl divus līdzīga izmēra bezmotora milžus, bija 600 kw. Tiešām progress un saprātīgas taupības paraugs…
Rezultāts – lielākā daļa elektromobiļu ir nenormāli un izšķērdīgi dinamiski, jo šo elektrisko zirgu superblakne ir pilns griezes moments jau no pirmajiem metriem.
Eiropā pašlaik populārākajam un relatīvi pieticīgajam EV “Renault Zoe” tas ir 245 Nm. Tikpat, cik 150 ZS benzīna “VW Golf”. Bet no nulles! No starta, nevis pie ikdienas braucienos ļoti reti sasniegtajiem iekšdedzes 4000 un vairāk apgriezieniem.
Un līdz 100 km/h šie EV ieskrienas septiņās astoņās sekundēs. Precīzāk – var ieskrieties. Normāls cilvēks Rīgā tā nebrauc. Nekad. Normāls cilvēks neņirdz (kā to dara tīmekļa komentāru varoņi) par “Dacia Spring” 45 ZS, jo tie ir pietiekami pat Latvijā aizliegtajiem 130 km/h uz šosejas. Un, pateicoties elektromotora spēka taisnei, pilsētas režīmos ir gluži ciešami dinamiski. Starp citu – EV paātrinājuma raksturošanai daudz labāk derētu nevis 0–100 km/h (normālas ikdienas murgs), bet, teiksim, 0–60. Un te “Spring” atpaliktu no trīsreiz dārgākajiem vien par mata tiesu. Vai sacīkstē vispār neiesaistītos, jo pie tā stūres droši vien būs kāds ar prātiņu mājās…
Tātad – ja “Spring” tiešām maksās (oficiālu paziņojumu par cenu vēl nav) 15 vai pat mazāk tūkstošus, šis varētu būt saprātīgs solis uz patiešām ekonomisku un zaļu ikdienas kustību. Nepilnus četrus metrus garais auto ir pietiekami liels četru cilvēku ģimenei. Man (deviņas desmitdaļas braucienu vienatnē vai divatā) pat pārāk liels. Lielāku gabarītu kravas no “Depo” vai “K-Senukai” vedīšu ar “Fiqsy” busiņu. Arī tālākiem braucieniem droši vien spēšu iemācīties izmantot šāda vai tāda veida koplietošanas rīkus.
“Dacia” pārāk “prasta”?
Ārējais veidols – simpātisks, krosoveru modei atbilstošs. Pat klīrenss virs vidusmēra – veseli 15 cm. Smilšu kāpām nederēs, bet ar netīrītu ziemas ielu galā tiks.
Vārds? Prestižs? Atgādinu – “Dacia” ir dzimusi Rumānijā pagājušā gadsimta sešdesmitajos. Kā aviācijas uzņēmums. Pirmos auto firma sāka būvēt gadus 10 vēlāk, iegādājoties kāda paveca “Renault” modeļa licenci. Gadsimtu mijā uzņēmumu nopirka “Renault” – Eiropas līderis kompakto un mazo auto tirgū. Un deklarēja zīmola mērķi – arī šajā trakajā laikmetā ir iespējams būvēt labus, bet lētus auto. Cenā tā ap 5000 eiro. Un mēs to izdarīsim!
5000 gluži nav sanācis. Inflācijas, krīzes… Varam pusotrkārtējo atkāpi no deklarētā piedot, ja ņemam vērā, ka arī tie auto, kas 2000. gadā maksāja ap 20 tūkstošiem, nu maksā 30 un vairāk. Un bagātā Eiropa šos askētiskas taupības centienus pieņem. Izrādās, ka daudziem galu galā vajadzīgs vienkāršs un praktisks pārvietošanās līdzeklis. Pievienoju Eiropas autotirgus B segmenta tabulu, kurā redzam, ka “Spring” iekšdedzes priekštecis “Sandero” (lētākās modifikācijas maksā zem 10 000 eiro) jau ir tuvu modeļu topa pirmajam sešniekam. Latvijā pērn – 5. vieta B segmentā (173 pirkumi).
Tehniskā uzticamība un izturība? Te komentārs par “Dacia” no “Latvijas valsts mežu” saimniecības pārvaldes vadītāja Jāņa Bites: “Mūsu autoparkā pašreiz tiek ekspluatēti vairāk nekā 200 “Dacia Duster” automobiļu, to degvielas patēriņš svārstās no 4,5 līdz 7,8 litriem uz 100 km – vidēji 6,54 l/100 km gada griezumā, būtisku un vienojošu tehnisku problēmu garantijas periodā neesam konstatējuši.” Viņa teiktais uz “Spring”, protams, attiecināms tikai netieši. Bet neapšaubāmi ir vērā ņemams.
Iespējamās ekonomijas skice
“Spring” patērēs ne vairāk kā 15 kWh uz kilometru simtu. Aptuvenu kWh cenu pieņemam 0,15 eiro. 1,5 x 1,5=2,25. Kā divi litri benzīna. Bet pat ar ļoti ekonomisku un vieglu iekšdedzes auto būtu sadedzināti vismaz pieci litri.
Turpinu skaitīt. Ietaupījums uz simts km – 3,75. Uz 10 000 – 375. Ja gadā nobraucu 20 000 – 750 eiro. 10 gados – puse no auto prognozētās cenas. Ja vēl šādam zaļumam labvēlīga valsts spētu kādu dotāciju piemest…
Ja nepiemetīs, ja pat “Spring” cena būs manam maciņam pārāk bieza, bet patiešām gribu no globālās sasilšanas bēgt (godīgi sakot, izmaiņas Latvijas klimatā pēdējās ziemās mani priecē; un ekoloģijai nāk par labu – skursteņi un neiesiluši izpūtēji kūp mazāk…), es meklēšu vecās auto degvielas ekonomijas ceļus. Kādus?
Pirmkārt, man nākamais auto būs mazāks, vieglāks. Tātad pat bez elektriskām vai biodegvielu piedevām tas pilsētas un piepilsētas satiksmē dedzinās mazāk. Un izpūtīs mazāk.
Otrkārt – es vēl konsekventāk atteikšos no nevajadzīgiem dinamiskiem manevriem. Katra apdzīšana gaisā izpūš vairāk CO2 nekā niecīgais EV skaita pieaugums spēj kompensēt.
Treškārt – manas riepas nebūs rāmai satiksmei pa sliktiem ceļiem nevajadzīgi platas. Spiediens tajās tiks regulāri pārbaudīts. Un tā iegūstami vēl procenti desmit.
Tā darīšu es. Bet neticu, ka sekotāju man būs daudz. Ekonomiski attīstīto (un visvairāk atmosfēru piesārņojošo) valstu ģenerētā pārlieka komforta, ātruma, “skaistuma” slimība jau pārņēmusi arī Latviju. Daudzi automobiļus izvēlas un izvēlēsies nebūt ne pēc ekoloģiskiem kritērijiem. Daudzi vēl ilgi brauks nevis saprātīgas taupības, bet izšķērdīga kaifa zonā. Un šāda dzīvesveida, stila nodarītais kaitējums dabai nemazināsies. Prātiņ, nāc mājās!
