Madars Lasmanis: Elektrības atkarīgie 11
Autors: Madars Lasmanis,Jelgavas novada domes deputāts
Aizritējušas jau vairākas nedēļas kopš pēdējās vētras un lielajām lietavām, bet publiskajā telpā nedzird, ka atbildīgie dienesti izdarītu kādus secinājumus un nopietnāk gatavotos nākamajām.
Valdība intensīvi raksta visādus plānus, kā reaģēt dažādās ārkārtas situācijās un pat kara gadījumā, bet klasiskā vētras situācijā, kad tāda iestājas, nemākam rīkoties. Kamēr Iekšlietu ministrija gādā gultas un Aizsardzības ministrija rekomendē pašvaldībām nopirkt visiem iedzīvotājiem gāzmaskas, elektro drošību valstī neviens nemēģina uzlabot. Ārkārtas situācijā, kā parāda jau ne pirmā vētra un ko labi redz un zina mūsu valsts ienaidnieki, elektroapgāde ir visvājākais posms. Tikko kā mazākā dabas stihija, tā mums ir lielas problēmas ar elektroapgādi.
Ko šodien nozīmē palikt bez elektrības? Bez elektrības viss ir paralizēts. Pamatošu ar reālu piemēru. 29. jūlijā valstī plosās vētra. Vairumam pagastu Jelgavas novadā pazuda elektrība jau ar pirmajām vētras stundām. Vissmagāk to izjuta tādi blīvi apdzīvoti ciemi kā Ozolnieki un Kalnciems.
Elektrības neesamība kavē lietus ūdeņu aizvadīšanu no ielām, jo notekūdeņu sistēmai nestrādā sūkņi. Tālāk šis ūdens aizplūst neskaitāmās poldera sistēmās, ar kurām ir pilnas Rīgas un Jelgavas tuvējās teritorijas. Bez elektrības nedarbojas arī veikali, kur iedzīvotāji varētu nopirkt pirmās nepieciešamības preces, tāpat problēmas ir ar degvielas uzpildes stacijām, arī tās tikai retumis ir aprīkotas ar ģeneratoriem.
Tieši tikpat kritiska situācija ir ar mobilo sakaru nodrošināšanas reģionā. Mobilo sakaru torņi, visticamāk, ir aprīkoti ar kādām rezerves baterijām, bet tās nedarbojas ilgāk par 12 stundām. Tāds ir novērojums dzīvē. Nav sakaru, nav interneta. Dzīve apstājās. Jelgavas novada elektrības atslēguma rekords šajā jūlija vētrā bija 47 stundas.
Kā lai cilvēki iztiek tik ilgi bez jebkā? Protams, teorētiski ir dzirdēts par 72 stundu somu, bet cik daudzi to dzirdējuši un cik daudzi praktiski esam jebkurā brīdī un apstākļos gatavi 72 stundas parūpēties par sevi? Mācība katram iedzīvotājam šī vētra ir liela, bet kādas mācības valsts ir guvusi? Mani novērojumi liecina, ka nekādas. Bija vētra 2023. gadā, apmēram tai pašā laikā atkārtojās, bet dienestu reaģēšanas vai attieksmes ātrums un kvalitāte nav uzlabojusies.
Noteikti rodas jautājums, ko pati pašvaldība ir darījusi? Pa šo gadu manā skatījumā pašvaldība sava budžeta iespējās darījusi daudz. Piemēram, visiem pagastiem ir vismaz pa vienam ģeneratoram, ko izmantot kritiskākajās vietās. To lietošanas spējas gan atkarīgas no pagasta pārvaldē esošajiem darbiniekiem, kuriem ik gadus notiek mācības, bet tai liktenīgajā dienā gājis visādi. Ar vienu ģeneratoru uz pagastu tāpat ir par maz, bet soli pa solim pašvaldības sevi nodrošinās.
Taču jāatceras, ka ne visi pakalpojuma sniedzēji ir pašvaldības pārziņā. Svarīgākie, piemēram, “Sadales tīkli” nespēj nodrošināt nepārtrauktus elektrības pieslēgumus, to stabilitāti reģionos vēlētos labāku. Mobilo sakaru nodrošinātāji, privātā sektora dalībnieki, bez Saeimas noteiktām augstākām drošības prasībām nozarē, visticamāk, ieguldījumus neveiks. Līdzīgi ir ar degvielas uzpildes stacijām un veikaliem – aiz brīva prāta neviens tirdzniecības vietas nesteigs aprīkot ar ģeneratoriem. Tas nozīmē, ka atbildīgajām institūcijām jābūt stingrākām nozares sakārtošanā un uzraudzībā, jo pašlaik ir pilnīgi skaidrs, ka viena vētra mums ir lielāks drauds par kaimiņvalsts iebrukumu.
Kā vienu risinājuma variantu noteikti varētu izvērtēt saules, vēja vai koģenerācijas iespējas pašvaldībām, bet visos gadījumos tie ir papildus ieguldījumi, kam pašvaldību budžeti nav gatavi. No valsts budžeta arī nav dzirdēts par kādām šim mērķim paredzētām programmām.
Vētra mums parādīja, ka tai neesam gatavi un pagaidām arī negatavojamies. Ar augstāko amatpersonu ekskursijām uz plūdu skartajām vietām būs krietni par maz. Lai sasniegtu rezultātu, institūcijām jāsadarbojas, jānovērš vājās vietas, ko šī vētra labi izgaismoja.
Elektroenerģija te ir tikai viena no problēmām. Nemācāmies mēs paši no savām kļūdām. Statistika neliecina, ka iedzīvotāji pēc pagājušā gada vētras būtu naskāk sākuši apdrošināt savus īpašumus vai kārtojuši meliorāciju. Protams, daļa grāvju ir valsts un pašvaldības pārziņā, bet meliorācijas sākums katra pagalmā ir paša īpašnieka ziņā. Meliorācija jāuztur labā kārtībā un tas nav darīts ne privātpersonu, ne pašvaldību ne valsts zemēs pienācīgā apjomā pēdējos 30 gadus.
Visbeidzot, arī privātā apbūve pa šiem gadiem applūstošajās teritorijās ir krietni attīstījusies, un tam visam ir sekas. Klimata izmaiņas nav joks, bet realitāte, ko katru gadu arvien vairāk jūtam uz savas ādas.
Skaidrs ir viens, bez elektrības ilgi neiztiksim, tāpēc ir jārīkojas. Visi pēc ģeneratoriem!
