Elēģiska piezīme par integrāciju 0
Tradicionālā Dzejas diena, vēstī “Bauskas Dzīve”, Edvarta Virzas dzimtas mājas “Billītes” šogad pulcēja 9. un 10. klašu jauniešus. “Ceru, ka esat šurp braukuši ar sirdi un prātu,” tā sapulcējušos skolēnus un pedagogus uzrunāja Dzejas dienas rīkotāja Vija Cerusa, Bauskas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja.
Izlasījis šīs rindiņas, satrūkos: Bauskas Valsts ģimnāzija – kur un kad tā tika pieminēta? Man mājās glabājas daži pirmskara avīžu eksemplāri. Nu kā tad – “Jaunāko Ziņu” 1937. gada 21. jūnija numurs. Skatos un lasu: “Valsts ģimnāzijas izlaiduma akts Bauskā notika sestdien (..). Kā Izglītības ministrijas pārstāvis aktā ieradās Zemgales lielais dzejnieks Plūdonis (..). Ģimnāziju šogad beiguši: Jānis Bračka, Belle Bochurs, Olga Fichtenberga, Zelma Jurevice, Leizers Kristals, Margita Leite, Austra Līkā, Jēkabs Millers, Pēteris Miļiuns, Sarra Okļanska, Frīda Poz-mantere, Alīda Stachmane, Eduards Vanovskis, Ernests Vīksne, Šoels Zalmanovičs.” 15 abiturienti, tostarp pieci mani tautieši. Tā bija īsta integrācija – pirms 75 gadiem. Viņi mācījās latviešu ģimnāzijā, nebūt nenoliedzot savu etnisko izcelsmi. Jādomā, ka gaisotne šajā ģimnāzijā bija laba. Diez vai kāds no šiem pieciem pārdzīvoja holokaustu… Pagāja 75 gadi. Un šīs skopās “Jaunāko Ziņu” rindiņas man lika padomāt par to, kas ir integrācija.
Kāpēc mūsdienās bērni, kas uzauguši krievvalodīgās ģimenēs, nevarētu mācīties latviešu skolās, neatsakoties no savām saknēm? Viņi iejustos latviskajā vidē, turpinot mājās runāt krieviski, interesēties par savas tautas likteņgaitām un lasīt krievu autoru grāmatas. Galvenais – viņiem nebūs vairs sveša Latvijas pamattauta un stiprināsies saikne ar šo zemi – Latviju. Tā nu būtu integrācija.
