Eleganti un sāpīgi. Ilze Kļaviņa recenzē Lauras Grozas iestudējumu „Piekrišana” Dailes teātrī 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisores Lauras Grozas iestudējums “Piekrišana” uz Dailes teātra lielās skatuves piedāvā skatītājiem dramatisku stāstu par jūtām un attiecībām labi situētās ģimenēs, kurās it kā viss vienmēr ir kārtībā. Britu dramaturģes Nīnas Reinas lugas sižeta centrā ir četri vienaudži trīsdesmitgadnieki un viņu kolēģi, kuru kopīgās tikšanās no garlaikoti izsmalcinātu ļaužu svētkiem pamazām izvēršas par traumatiski iznīcinošiem kautiņiem (gan vārdu apmaiņā, gan burtiskā nozīmē). Atsevišķas ainas var apzīmēt ar izrādes žanra pieteikumu – traģikomēdija –, taču kopumā iemeslu smiekliem un asarām ir maz, dominē smeldzes sajūta par mūsdienās diemžēl labi atpazīstamām neuzticības, pāridarījumu un egoisma ainām. Tiesa, lugas tulkotājs Jānis Elsbergs piedāvā precīzas asprātības, kas pašas par sevi vairākkārt izpelnās smieklu šaltis, ienesot spirgtu komiku trīsarpus stundu garajā blīva teksta piepildītajā iestudējumā.
Vienlaikus izrāde ir iespēja piedzīvot lielisku aktieru lieliskus duetus – veiksmīgā partnerībā satiekas Latvijas Nacionālā teātra aktrise Maija Doveika Kitijas lomā un no Dailes teātra štata nesen aizgājušais skatuves lielmeistars Dainis Grūbe Edvarda lomā. Ir bauda vērot detalizētu un impulsīvi trauslu saspēli, kurā divi emocionāli uzlādēti un atdevīgi mākslinieki izdzīvo plašu emociju gammu lugas personāžu laulāto atveidojumā no galējas uzticēšanās līdz nodevībai, no meliem līdz nožēlai. Otru, vairāk racionālu un juristu profesijai atbilstošāku attiecību modeli laulāto starpā atveido Ilze Ķuzule-Skrastiņa kā Reičela un Mārtiņš Upenieks Džeika lomā, darot to asprātīgi un viegli. Tēlus precīzi raksturo mākslinieces Ilzes Vītoliņas pārsteidzoši daudzveidīgais pelēko toņu pielietojums varoņu kostīmos.
Vai lugā ir didaktika?
Jaunajai aktrisei, Latvijas Kultūras akadēmijas absolventei Katrīnai Grigai jāatveido viens no lugas fona tēliem – Zāra, kura sākotnēji kalpo kā efektīgs un seksuāli iekārojams mērķis, bet finālā kļūst par nederīgu un izmetamu slogu. Šķiet, ka Grigai, kuras diplomdarba izrāžu kontā jau ir veiksmīgi nospēlēts Tenesija Viljamsa Blanšas tēls, varētu būt pa spēkam krietni sarežģītāks lomas uzdevums. Viņas partneris, Kaspara Dumbura iemiesotais prokurors Tims, ko aktieris atveido ar neatvairāmu paštīksmināšanās devu, kārto emocionālās attiecības ar darījuma vieglumu. Viņš iederas sabiedrībā, kur juristi, malkojot vīnu, ātri, ciniski un it kā nevainīgi izspriež cilvēku likteņus sev vēlamā virzienā. Savukārt Anete Krasovska apsūdzētās Geilas lomā detalizēti pasvītro tēla vienkāršo dabu, vārdos neveiklo un sievišķīgo raksturu, emocionālajā stāstā skan neaizsargāta patiesība par sievietes izvarošanu. Geilas situācija lugas kontekstā darbojas līdzīgi bumerangam, kas galu galā aizlido atpakaļ pie viena no sievietes beztiesiskās neaizsargātības situācijas vaininiekiem – advokāta Edvarda. Lugas fināls rāda viņu tikpat nevarīgu savu jūtu priekšā, cik Geila ir izmisusi juridisko terminu un jēdzienu labirintos. Vai viņa ir piekritusi vai piespiesta seksuālām attiecībām, paliek neatbildēts, taču pats jautājuma uzstādījums pasvītro robežu starp sajūtām un vārdu ierobežoto patiesību.
Mērogi
Sekojot personāžu intensīvās jūtu dzīves iekšējai norisei un aktieru spēlei, uztveri ietekmē arī milzīgā skatuves telpa ar atsvešināti vēso pulsu, ko scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis veido lakoniski un konstruktīvi. Uz proscēnija visā tā platumā izvērsta horizontāla, pelēka plakņu virkne, kas katrai ainai kalpo funkcionāli, plaknes ir gan galds, gan bāra lete, gan gulta. Diezgan ātri kļūst skaidrs, ka milzīgā nemājīgā telpa rada caurstaigājamu sajūtu un tai ir arī metaforiska nozīme. Proporcionāls aprēķins raksturo personāžu attiecības – tās ir precīzas, vieglas, elegantas līdz brīdim, kad virspusējā čaula drūp.
Videomākslinieka -8 skaistās pelēkās projekcijas, kas uz skatuves aizmugurējās sienas atspoguļo iespaidīgas industriālas ainavas, rada mazkustīga fona iespaidu, kas paspilgtina lugā darbojošos personu dzīves trauslumu. Kādos brīžos telpas plašums un darbības intimitāte traucē viens otram, lomas un cilvēki šķiet kā nenozīmīga daļa no kaut kā liela un bezpersoniska. Iespējams, tāpēc režisore pietuvina varoņus pie skatītājiem maksimāli tuvu, un iespējams, ka mazajā zālē jūtu drāma iedarbotos spēcīgāk.
UZZIŅA
Dailes teātra iestudējums “Piekrišana”
Režisore: Laura Groza, scenogrāfs/videomākslinieks Mārtiņš Vilkārsis, videomākslinieks -8, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa.
Lomās: Mārtiņš Upenieks, Maija Doveika, Dainis Grūbe, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Kaspars Dumburs, Anete Krasovska, Katrīna Griga.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Evija Bišere: “50 pret 50. Jā, bauda būt klātienes izrādē, jā, bauda tvert aktiermeistarības paraugstundu, jā, tēmai un tās interpretācijai, bet… līdz galam “nesajundīja”. Pareizajā vietā un gaumīga vardarbība pirmajā epizodē – der un vietā, tomēr – par daudz atkārtojumu visas izrādes laikā.”
Inga Rudze: “Liels paldies visai aktieru komandai, izrāde bija satriecoša, ne mirkli nebija garlaicīgi, vietām riktīgi nosmējos, lika aizdomāties par laulības dzīves aizkulisēm. Pat otrās dienas rītā ir satriecošs garastāvoklis.”
Ieva Gaidule: “Izrāde “Piekrišana” tik laba. Lika daudz domāt par bijušo un esošo. Ausis vietām vīta, bet viss piederējās pie lietas.”
dailesteatris.lv
