Eleganti dizainēta morāle. Recenzija par izrādi „Krietnā puiša rituālā nokaušana” Dailes teātrī 4
Autors: Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātra Mazās zāles pirmizrāde “Krietnā puiša rituāla nokaušana” kaut kādā mērā bija prognozējams panākums.
Starptautisku viesmākslinieku vārdi teātra afišā vienmēr sola negaidītu pārsteigumu, un Dailes teātris šajā sezonā tādus sagādās ne vienu reizi vien. Taču radošā tandēma – Eimijas Milbērnas un Sesijas Kalfas – Mazās zāles pirmizrāde, kas notika septembra beigās, kaut kādā mērā bija prognozējams panākums. Režisores un scenogrāfes iestudētā Denisa Kellija luga “Krietnā puiša rituāla nokaušana” ir otrais viņu kopdarbs komēdijas žanrā. Iepriekšējais – Mārtina Makdonas “Īru miroņgalva” – joprojām ir Dailes aktīvā repertuārā, un tā vien šķiet, ka jaunais iestudējums1 priecēs tāda izrāžu stila piekritējus.
Melnās komēdijas vietā būs eksistenciāla komēdija, kur netrūks ne humora, ne asprātīgas ironijas, ne paradoksāla viegluma, ar kādu izstāstītais bēdīgais notikums uz brīdi iegūst šokējošu nokrāsu. Šoreiz notikumi risinās mūsdienu pasakas ietvarā ar skaidri nolasāmu tēmu – materiālie panākumi un tiem ziedoti upuri. Piekrītu lugas tulkojuma autores Kintijas Rodžersas piezīmēs rakstītajam, ka teksta nozīmju bagātīgie slāņi sniedz iespēju nodoties plašu kopsakarību apcerei. Protams, katram individuāli.
Sižeta īsā versija skan kā parasts teikums – mūsdienu ierindas cilvēkam, vārdā Georgs Mastromass, lemts kļūt par vienu no bagātākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem Zemes virsū. Toties neparasti, ka varonis Mastromass lielā mērā nedarbojas pats, apmēram trešdaļu no izrādes aizņem sešu personāžu stendapam līdzīgs stāstījums par galvenā tēla dzīves epizodēm. Vēstījuma atsvešinātais, tomēr ar plašiem komentāriem un psiholoģiskiem aspektiem bagātais stils, kas nevairās arī no fizioloģiskām detaļām, pamazām rada sajūtu, ka varonis ir tikai marionete, ar ko kāds spēlējas – varbūt daba, liktenis, varbūt sabiedrība, kāds mistisks spēks. Aktieris Lauris Dzelzītis pirmajā cēlienā nospēlē nekādo cilvēku ļoti inerti, tikai otrajā cēlienā pieslēdzoties lomas iekšējam intensīvam tēlojumam. Manuprāt, kontrasts starp sākotnējo “biroja mēbeli” un traģiski dziļo un dramatiski spēcīgi nospēlēto brāļa slepkavu (atvainojos šeit par sižeta atklāsmi izrādi neredzējušajiem) ir vienkāršots un lēcienveidīgs.
Ar atbruņojošu pašironiju katrs no stāstnieku kopkora dalībniekiem nospēlē savu izšķirošo epizodisko lomu Mastromasa dzīvē. Neviens, izņemot pašpārliecināto Pītu aktiera Niklāva Kurpnieka tēlojumā, nemēģina Mastromasu pārliecināt par citādu patiesību. Līdz galam nesaprotama ir Gela motivācija, kura tēlā aktieris Lauris Subatnieks izkāpina taisnīgas atmaksas spriedzi, taču lomas zīmējums apraujas. Spilgtas raksturlomas nospēlē aktieri Artis Robežnieks (M), Zane Jančevska (A), Gints Grāvelis (Portjē). Luīzas tēls piedzīvo dramatisku attiecību pagriezienu, ko aktrise Marta Lovisa Jančevska piepilda ar pārliecinošu spēli, īpaši noslēguma ainā.
Spēles telpa ar līnijskaidru rakstu izskatās kā labi dizainēts fons, risināts ar ģeometrijas formulām. Scenogrāfija ir askētiski melnbalta, apļu koncertētais zīmējums perspektīvā atrodas pašā centrā, apkārt dažas stilizētas un pārbūvējamas mēbeles. Koncentrētas līnijas atrodas arī uz grīdas, lai fināla ainā asociatīvi liecinātu par Mastromasa ietekmi, kurš sēž tieši globusa meridiānu krustpunkta tronī. Šajā punktā gluži kā šāvienu mērķī trāpa nepazīstamais un neuzpērkamais ciemiņš, kurš galu galā liek notrīcēt Georga sirdij. Konstruktīvi būvētā izrādes telpa atbilst lineāri precīzam mērķtiecīgam stāstījumam kā atbilstošs fons lugā atspoguļotām sociālās struktūras likumsakarībām. Skatuves iekārtojums ir atvērts izrādes mainīgajiem aktieru uzdevumiem – no stāstnieka par personāžu turp un atpakaļ.
Runājot par morāles normu – krietnumu –, interesanti sastatīt paralēles dramaturģijā (saturā un izteiksmē), kas sarado Kellija darbu ar izcilā vācu dramaturga un teātra domātāja Bertolta Brehta lugu “Krietnais cilvēks no Sečuānas”. Gan šeit, gan tur viennozīmīgi nodalīta rīcības izvēle – labs/ļauns. Abās lugās skatītājus uzrunā stāstnieki (Brehta radītajā sižetā Ķīnas provincē Sečuanā ierodas dievi, meklējot vismaz vienu krietnu cilvēku), aicinot vērtēt notikumus galvenā varoņa ikdienas dzīvē. Brehts 20. gs. vidū akcentē morāles iekšējo konfliktu, pretstatot viena tēla dubultniekus – labo ķīnieti Šentu Te un viņas “ļauno” dvīņubrāli Šui Ta –, bet Kellija lugā pārvērtībām no krietnā uz nekrietno ir nejauša gadījuma raksturs. Aktrises Zanes Jančevskas ekselenti nospēlētā biznesa lēdija atklāj noslēpumu tieši Georgam, bet tā ir netīša izvēle.
“Nejauša veiksme” iemet klēpī Georgam trīs biznesa likumus, kas atceļ traucējošus godīguma apsvērumus, un turpmāk izdevīgums būs viņa ceļavējš uz materiālas bagātības virsotnēm. Tur mēs viņu sastopam otra aktiera – Jura Bartkeviča (Georgs vecumdienās) – vientuļa garlaikota un viegli aizkaitināma pensionāra – veidolā, kuram diskomfortu sagādā nespēja nopirkt jebko par jebko. Uzkrītoši, ka sociālās taisnības apoloģēts Brehts pauda ideju par cilvēku kā upuri negodīgi iekārtotajā sabiedrībā, ko var un vajag mainīt uz labāku. Kellija luga piedāvā 21. gs. antitēzi, atsakoties no sociālu iespēju pārmaiņām un pārceļot visu atbildību uz individuālo izvēli. Lauris Dzelzītis attaisno Georga izvēli par labu meliem un aprēķinam ar vēlmi nebūt “ne labsirdīgam, ne gļēvam”.
Kopumā nepretenciozā režija pasvītro mūsdienām raksturīgo individuālismu, atsvešinātību un fragmentēto dzīves kārtību. Kellija dramaturģijas vērtības mudina katru skatītāju pārdomāt motīvus, kas liek dzīties pēc panākumiem, un ko esam gatavi upurēt, lai iegūtu to, ko iekārojam.
1″Denisa Kellija luga “Georga Mastromasa rituālā nokaušana” atklāja Londonas Karaliskā galma teātra (The Royal Court Theatre) sezonu 2013. gadā, kad tā māksliniecisko vadību pārņēma Vikija Feterstone. Georga lomā šajā uzvedumā bija godalgotais britu aktieris Toms Bruks, kas pazīstams ar ekscentrisku un psiholoģiski smalku spēles veidu.” No Dailes teātra mājaslapas
UZZIŅA
Deniss Kellijs, “Krietnā puiša rituāla nokaušana”, eksistenciāla komēdija Dailes teātra Mazajā zālē
Režisore Eimija Milbērna, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Sesija Kalfa, gaismu mākslinieks Pīters Smols, režisores asistents Juris Jonelis, komponists Timofejs Pastuhovs, horeogrāfe Anna Abalikhina, no angļu valodas tulkojusi Kintija Rodžersa.
Lomās: Lauris Dzelzītis, Juris Bartkevičs, Artis Robežnieks, Zane Jančevska, Lauris Subatnieks, Gints Grāvelis, Niklāvs Kurpnieks, Marta Lovisa Jančevska.
Nākamās izrādes: 18. oktobrī, 22. novembrī.
