Ielīst bruņurupuča ādā. Ceļojums uz Ekvadoru un Galapagu salām 0
Koloniālas villas, krāšņas baznīcas, klosteri un pilis… Ekvadoras galvaspilsētas Kito vēsturiskais centrs kopš 1978. gada ir iekļauts UNESCO kultūras mantojumā. Andu zemes inku metropoli tagad apdzīvo 1,4 miljoni cilvēku, un to vēlas redzēt arvien vairāk tūristu. Arī es šeit gribētu palikt ilgāk nekā vienu ceļojuma dienu.
Veselu dienu var pavadīt tikai “Calle La Ronda” vien. Tā ir amatnieku un mākslinieku iela, kur aiz katrām durvīm gaida kāds kultūras piedzīvojums. Ieliņa Laronda aizsākas pilsētas centrā Panecillo kalna pakājē (kalna galu rotā milzīga eņģeļa statuja). Senās, šaurās mājas ar īpašām jumtgalēm un balkoniem te uzbur gluži vai ciema idilli.
Panamas no Kito
– Sekojiet mūzikai! – iesaka kāda vecāka dāma, kad taujāju ceļu. – Hozē Huberto Santakrusa Torresa māja ir tur, kur durvis vienmēr atvērtas. Ejiet tik’ iekšā!
Melodijas, kas reizēm pacilāti lec no viena balkona uz otru, tad atkal skumīgi rāpjas pa bruģakmeņiem, ir tikpat piederīgas Larondai kā svaigas kafijas un kakao smarža, kā koka slēģi, puķu podi un kaķi, kā gleznas, lelles un maskas.
Pats meistars Torress un viņa dēls Huans spēlē vēsturiskas klavieres un dzied. Nepārtraucot duetu, mūzikas skolotājs pamāj ar galvu, aicinot apsēsties. Un nejautāts stāsta man par “Saules sievietes dziesmu”. – Šī kompozīcija atsauc atmiņā kādu mūžsenu inku ceremoniju, – Torress paskaidro. Viņš ir autodidakts, kurš nepazīst notis, bet pasniedz mūzikas stundas un labo antīkus mūzikas instrumentus, ko labprāt demonstrē, ja kādam ir interese. Katru piektdienu pulksten 16.30 viņš koncertē kopā ar saviem audzēkņiem. – Mēs priecājamies par katru klausītāju, – saka Torress.
Šo mājas koncertu pastāvīgais viesis ir cepurnieks Luiss Lopess Cifuentes no pretējās mājas. Kad kāds ienāk pa viņa zemās bodītes durvīm, nošķind zvaniņš. Nācējas visbiežāk ir dāmas, kuras šeit pasūta galvassegas pēc savām vēlmēm – ar garām spalvām un mazām lentām, ar vai bez malām, no gluda auduma vai filca, rotātas ar mākslīgām puķēm… Vairākums Cifuentes darinājumu gan izskatās pēc vīriešu cepurēm. Tās ir slavenās, no palmu šķiedras darinātās panamas, ko Ekvadorā tradicionāli nēsā abu dzimumu ļaudis.
Seniors Cifuentes ir daudzpusīgs un radošs, un viņa cepurnieka amats Ekvadorā ir cieņā gadsimtiem ilgi. – Pie mums daudzi vīrieši un sievietes neiziet no mājas bez cepures. Piemēram, uz vēršu cīņām agrāk obligāti bija jāierodas ar cepuri galvā, – paskaidro Luiss Lopess Cifuentes. Spāniski runājošie šīs cepures sauc par “jipijapa”, taču plašāk pazīstamas kā panamas. Tā tās iesauca ASV amerikāņi, kuri cepures un citas Dienvidamerikas preces importēja caur Panamu. – Bet šīs cepures vienmēr ir darinātas Ekvadorā, – apgalvo amatnieks.
Dažas mājas tālāk ir nākamā interesantā vieta La Ronda ielā. Veikaliņa sienas no grīdas līdz griestiem noklātas ar cinkotā skārda darinājumiem. Vecmodīgie spaiņi, kannas, vannas un petrolejas lampas te ir ne tikai dažādos izmēros, bet arī miniformātā leļļu virtuvei. To visu radījis Manuels Umberto Silva, un, šķiet, te nekas nav mainījies kopš 1955. gada, kad viņš atvēra savu skārdnieka darbnīcu. 81 gada vecumā viņš aizvien rosās darbnīcā un savu darbu mīl tāpat kā šo veco ielu: – Laronda ir Kito dvēsele, – viņš domā. – Bet, ja vēlies nokļūt vietā, kur pukst pilsētas sirds, dodies uz Sv. Franciska laukumu.
To daru nākamajā rītā. Kā katru svētdienu liela vecpilsētas daļa ir nožogota riteņbraucēju, skeiteru un pastaigu mīļotāju priekam. Autobraucēji Kito vēsturiskās vecpilsētas daili var baudīt “Stop–and–Go” sistēmā (automātiska dzinēja izslēgšana un ieslēgšana). Es uzreiz dodos kājām, un, ieejot Sv. Franciska laukumā, mani sveic zvanu skaņas. Skatam paveras vulkānu smailes, Sv. Franciska klostera baznīcas, kas vai plīst no zelta, un tās ieskauj teiksmains palmu dārzs, tālāk elegantas koloniālā stila villas, raibas, pircēju pilnas veikaliņu ielas, vārdu sakot – Sv. Franciska laukums pulsē un dzen dzīvību cauri senās inku pilsētas dzīslām.
Viena no skaistākajām villām šajā laukumā ir Casa Gangotena. Villa nesen atjaunota, un tajā ierīkots hotelis. No jumta terases, logiem un balkoniem, un, kā vakarā pats pārliecinājos, pat no gultas un vannas – var ielūkoties pašā Kito sirdī. Paveras arī glezniecisks skats uz majestātiskajiem sniega klātajiem vulkānu kalniem, kuri ietver pasaulē augstāko galvaspilsētu. Kito atrodas 2850 metrus virs jūras līmeņa.
