Diskusija “Par labklājību”: Kādēļ Latvija nav tik pārtikusi kā Rietumeiropas valstis? 13
Zems darba ražīgums, zemas vērtības produktu ražošana, zems eksports, “gudras” ražošanas trūkums, pārāk zemas algas skolotājiem un pārāk liela skolu un augstskolu tīkla uzturēšana. Šie ir galvenie iemesli Latvijas ekonomiskajai atpalicībai no attīstītākajām Eiropas valstīm, kurus Saldū notikušajā septītajā un noslēdzošajā “Latvijas Avīzes” un Latvijas Bankas (LB) kopīgi rīkotajā diskusiju ciklā “Par labklājību” nosauca Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.
Nedrīkst veidoties vidējo ienākumu slazds
Ko darīt un kā to mainīt? Tie bija galvenie jautājumi, uz kuriem U. Rutkaste centās atbildēt. “Šķiet, ka Latvijā ir daudz pasaules līmeņa uzņēmumu – lielāki vai mazāki, bet dibināti Latvijā un strādā pasaulē. Bet kādēļ tad Latvija nav tik pārtikusi kā Rietumeiropas valstis? Vienkārši – šādu uzņēmumu ir pārāk maz. Jo vairāk pasaules līmeņa uzņēmumu, jo turīgāka valsts,” vienkāršu vienādojumu nosauca LB galvenais ekonomists. Viņš norādīja, ka kopumā vidējā alga Saldū nav tā lielākā, taču ir uzņēmumi, piemēram, mežizstrādes uzņēmums “PATA Saldus”, kas darbiniekiem spēj nodrošināt vidējo algu virs 1300 eiro.
Rutkaste uzsvēra, ka pārtikušām valstīm ļoti svarīgs ir eksports. “Ja “Mikrotik” rūterus pārdotu tikai Latvijā, uzņēmums jau sen vairs nepastāvētu. Jo ražīgāki un konkurētspējīgāki ir eksportētāji, jo attīstītāka būs visa valsts. Eksportējošais uzņēmums ir kā spēkavīrs, kas velk Latviju uz priekšu,” sacīja U. Rutkaste. Viņš teic, ka latvieši ir čakli strādātāji, taču trūkst “gudrās” ražošanas – ražojam zemas vērtības lietas, strādājam zemas pievienotās vērtības darbu. LB dati rāda, ka Latvijas eksporta vērtība ir trīsreiz zemāka nekā Portugālē, sešreiz zemāka neka Vācijā.
Maz strādājam jomās, kurās var pelnīt vairāk. Piemēram, vācieši strādā nozarēs, kurās algas ir lielākas, inovāciju ir vairāk. Viņiem ir lieliski attīstīta ķīmiskā rūpniecība, transports, mašīnbūve, elektroierīces. Mums savukārt ir kokapstrāde un pārtikas ražošana, kur nopelnīt var mazāk, kur produktiem nav tik lielas vērtības. “Attīstība jau neapstāsies, arī neko nemainot, bet kaut vai Portugāles līmeni mums nesasniegt. Veidosies vidējo ienākumu slazds. Dzīvosim labāk nekā šodien, bet ne tik labi kā pārtikušās valstis,” norādīja U. Rutkaste. Diez vai tas ir scenārijs, kas mūs apmierina.
Saņemam vairāk, nekā padarām
Roku rokā ar eksportspējīgo uzņēmumu trūkumu iet arī zemais darba ražīgums, kas šobrīd Latvijā esot krietni mazāks nekā izmaksātais atalgojums. Tas nozīmē, ka uzņēmumam izmaksas aug ātrāk, bet mazinās rentabilitāte. Agrāk vai vēlāk šī situācija novedīšot pie produktu cenu celšanas, algu pirktspējas samazināšanās, uzņēmumu peļņas krituma, uzņēmumu bankrota. Tikmēr konkurenti citās valstīs nopelnīto ieguldīs attīstībā un izrausies vadībā. “Situācija nav tik traka kā pirms krīzes, kad trūka darbinieku un mākslīgi kāpa algas. Pieaugums ir samērīgs – 7 līdz 8% gadā. Tas ir normāls rādītājs, taču neaug darba ražīgums, jo uzņēmumi neiegulda attīstībā.
Kā celt darba ražīgumu? Parasti saka – jāstrādā ātrāk, jāsaražo vairāk. Lāpsta jānomaina ar ekskavatoru utt. Tas būtu viens no veidiem, taču neefektīvākais. Labāk būtu darba ražīgumu celt ar nodarbošanās maiņu, jaunu inovatīvu produktu izgudrošanu, kurus citur neražo,” norādīja LB eksperts. Viņš kā piemēru minēja Somijas “Nokia”, kas savulaik no riepu ražošanas pārprofilējās uz tālruņu ražošanu. “Nokia” gadījumā gan jāuzsver, ka veiksme vienā brīdī var arī uzgriezt muguru, tāpēc nemitīgi jāiegulda attīstībā. “Protams, to nav viegli izdarīt – nepieciešama attiecīga izglītība, spējas. Tas nozīmē, ka jābūt labai izglītības sistēmai, bet Latvijā tādas nav,” pārliecināts Uldis Rutkaste.
Naudas izglītībai pietiek
“Jāmaina attīstības modelis, bet, lai to izdarītu, nepieciešams vairāk izcilnieku. Jau sākot ar vidusskolēniem. PISA testā esam krietni zem vidējā līmeņa – igauņi, somi ir daudz labāki. Kvantitatīvo priekšmetu sekmes matemātikā, fizikā pasliktinās jau vairākus gadus,” sacīja U. Rutkaste. Fascinējoši, ka finansējums izglītībai ir pietiekams, taču atdeve ir ļoti zema. Dati rāda, ka izglītībai izlietojam 16% no valsts budžeta, kas starp OECD valstīm ir lielākais rādītājs. Taču šo naudas summu sadalām uz ļoti lielu infrastruktūras kopumu.
“Naudu saskaldām mazās daļās un katram iedodam mazumiņu, kas neļauj sasniegt labus rezultātus – skolu un skolotāju Latvijā ir pārāk daudz. Skolēnu skaits samazinās, bet skolotāju – nē. Tā tas nevar turpināties. Tā sekas ir zemākās algas skolotājiem starp OECD valstīm. Pedagoga profesija Latvijā nav prestiža un talantīgie jaunieši nevēlas kļūt par skolotājiem. Lai to mainītu, ir jāpārskata tas, kā mēs finansējam izglītības sistēmu. Tas nenozīmē, ka masveidā jāslēdz skolas, taču pētījumi rāda – jo mazāka skola, jo vidēji ir sliktākas sekmes. Ar izņēmumiem, taču situācija tāda ir. Tāpēc jāpēta skolu rezultāti un jādomā par to apvienošanu, lai skolēniem būtu iespēja mācīties pie labākajiem skolotājiem. Tieši tā pati nelaime ir arī ar augstskolām. Latvijā ir visvairāk augstskolu Eiropā, bet reitingos ieņemam viszemākās vietas,” norūpējies par izglītības sistēmu bija LB galvenais ekonomists.
Skolotāji Saldū grib 2000 eiro algu
Diskusijā piedalījās arī Saldus novada domes priekšsēdētājs Reinis Doniņš, kuram tika uzdots jautājums tieši par to, kā Saldus vadība raugās uz skolu tīkla reformēšanu. R. Doniņš norādīja, ka Saldū jau ir apvienotas divas skolas – Saldus sākumskola un Saldus 2. vidusskola, taču viņš lielu finansiālo ieguvumu no tā neredzot. Pielikt skolotājiem pie algas tas neļaujot. “Problēma ir tā, ka, skolai aizveroties, paliek infrastruktūra, kas ir jāuztur.” Interesanti, ka diskusijā piedalījās arī dažas skolotājas un viņas norādīja, ka labprāt saņemtu apmēram 2000 eiro algu pirms nodokļu nomaksas. Taču tādas algas novads nodrošināt nevarot. “Ja mēs gribam pielikt, tad kādam jāņem nost. Vai tie būtu ceļu remonti vai palīdzība maznodrošinātajiem. Veidojas apburtais loks,” sacīja R. Doniņš. Savukārt domes priekšsēdētāja vietnieks Māris Zusts pieprasīja noteiktāku rīcību tieši no Izglītības un zinātnes ministrijas. Tikai vadlīniju izstrāde un frāžu izteikšana viņu neapmierinot.
Viens no diskusijas klausītājiem norādīja, ka ar reformām vispirms būtu jāsāk pašām ministrijām un valsts pārvaldei, amatpersonām strādājot aktīvāk, pieņemot smagākus lēmumus. “Jāmainās visai valsts politikai, nevis viss jānogrūž uz pašvaldību pleciem.”
Uldis Rutkaste piekrita, ka izglītības reforma nav burvju nūjiņa, kas vienā mirklī visu izmainīs, jo tautsaimniecība ir ļoti kompleksa. Taču, viņaprāt, ilgtermiņa perspektīvā izglītība ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Tāpat diskusijas dalībnieki minēja profesionālās izglītības nozīmi, kam piekrita arī LB pārstāvis. “Bez šī darbaspēka nebūs, kas saražo šos tehniskos produktus. Šajā jomā mums ir bijis progress, skolu skaits ir mazināts, resursi koncentrēti, bet visas problēmas nav atrisinātas. Piemēram, ieguldīta nauda jaunās iekārtās, bet ir nepietiekami apmācīts mācībspēks.”
