Ekspluatācija, kurai neredz galu 1
Kā jūs domājat – cik ilgi cilvēks var strādāt divpadsmit stundas no vietas, stāvot kājās, ar vienas stundas pusdienas pārtraukumu? Piebildīšu, ka nākamā diena nav brīvdiena, šāda slodze ir vismaz trīs dienas pēc kārtas.
Divas dienas dabūs brīvas tikai tad, ja būs aizvietotājs. Ja ne, tad strādā, kamēr krīti. Šāda aina nav kaut kas neierasts, kaut kas ārkārtējs, nu jau tā ir vērojama arī tādās darba vietās, kas daudzu izpratnē tiek uzskatītas par solīdām. Piemēram, vienā otrā grāmatnīcā. Mana paziņa, jauna sieviete, kura bija nolēmusi mazliet papelnīt naudu studijām un kura ļoti seko līdzi klajā laistajām svaigākajām grāmatām, nolēma izmēģināt savas prasmes, piesakoties darbā daudziem labi zināmā grāmatnīcā un tika pieņemta. Bet prieks, kas bija radies par atrasto darbu, sāka plakt jau pirmajā darba dienā, jo visas divpadsmit stundas bija jāstāv kājās. Arī tad, ja veikalā nebija neviena pircēja. Pat pie kases nedrīkstēja atrasties neviens krēsls, nemaz nerunājot, ka tas drīkstētu būs pie kāda grāmatu plaukta. Pats par sevi saprotams, ka šajās garajās darba stundās gribas iedzert arī kādu ūdens malku, bet tas nav ļauts, jo, nedod Dievs, ja pārdevēja veikalā atradīsies ar krūzi, glāzi vai pudeli rokā. Padzeries pusdienas pārtraukumā, un diezgan! Tā, lūk. Varbūt nebūtu jāpievērš tam uzmanība, ja cilvēks, kas veic šādu darbu, būtu labi atalgots, bet nekas tamlīdzīgs – jāiztiek ar minimālo algu – 200 latiem, kas pēc nodokļu nomaksas ir 147 lati. Pieminētā jaunā sieviete izturēja teju mēnesi. Viņas vieta tika citai, kura izturēja divus mēnešus. Iespējams, ka nākamā, ja vien neradīsies veselības problēmas, spēs sasniegt rekordu – pusgadu vai ilgāk. Darba devējs to izmanto, jo zina, ka mūsdienu bezdarba situācijā vieta tik un tā tukša nepaliks.
Daudzi droši vien ir apmeklējuši skaisto Biržas ēku Vecrīgā, bet retais zina, kā strādnieki to atjaunoja un pārbūvēja. Par visai simboliskām algām, strādājot virsstundas, arī sestdienās un svētdienās, turklāt nereti apstākļos, ko grūti dēvēt par normāliem.
Kad ārā sprēgāja vairāk nekā divdesmit grādu liels sals, kāds deva pavēli izņemt biržas ārdurvis, acīmredzot, lai tās restaurētu un reizē ielaistu salu telpās, atvēsinot tos, kas, iespējams, gatavojas iemigt uz sastatnēm… Strādājot tādos apstākļos garas darba stundas, ar paceltām rokām, krāsojot sienas un griestus, skaidrs, ka bez sekām tas nepalika – ne vienam vien strādniekam pēc tam radās smagas veselības problēmas un, turpinot strādāt līdzīgos apstākļos citos objektos – pat invaliditāte. Bet kuru tas interesē?
Ja vien strādnieks nedodas uz Valsts darba inspekciju (un dodas jau tikai tie, kuri nebaidās zaudēt darbu), tad nenormālie darba apstākļi ir tikai uz darba devēja sirdsapziņas, ja vien viņam tāda ir. Par šiem jautājumiem esmu runājusi ar diezgan daudziem vienkāršiem, bet prasmīgiem darbiniekiem un viņi kā būtisku iemeslu aizbraukšanai no Latvijas min tieši šos necilvēcīgos darba apstākļus, kuri jāpacieš, saņemot mazu darba algu.
Patlaban Rīgas pilī notiek vērienīgi atjaunošanas darbi, kurus veic divas lielas būvniecības firmas. Taču ikviens privātuzņēmums vēlas iegūt iespējami lielāku peļņu un tā vadošais personāls – iespējami lielāku algu. Diemžēl šī vēlme nereti īstenojas uz darba izpildītāju rēķina. Likums jau neaizliedz firmām, kas uzvarējušas valsts iepirkumā, meklēt apakšuzņēmējus par tāmi, kas ir krietni mazāka nekā tā, kura nodrošināja uzvaru uzņēmumiem valsts iepirkumā. Arī Rīgas pils darbu organizatori nav nekāds izņēmums, lai neizmantotu likuma nepilnības – tiek meklēts šāds lēts apakšuzņēmējs, kurš ļaus ietaupīt uz darbaspēka algu un arī darba kvalitātes rēķina. Ekonomikas ministrija daudz runā par darba spēka aizplūšanu uz ārzemēm, bet nerūpējas, lai ar likuma spēku nepieļautu šādas situācijas, kas ļauj ģenerāluzņēmējam perināt visādas iespējas, kā uz nodarbināto veselības rēķina padarīt arvien biezāku savu kabatu.
Nesen Rīgas metropolīts arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs rosināja diskusiju par lielveikalu darba laiku. Viņš Aglonā atgādināja, ka svētdienas nevajadzētu pavadīt lielveikalos, bet veltīt Dievam, ģimenei un atpūtai. Savukārt tirdzniecības centru vadītāji pauda, ja svētdienās veikalus tomēr slēgtu, lielākie zaudētāji, protams, būtu pircēji, īpaši tie cilvēki, kuri darba dienās intensīvi strādā. Diemžēl ne vārda nebija par to, ka lielākie ieguvēji būtu pārdevēji, jo viņi varētu atpūsties pēc ļoti garajām darba stundām un ilgstošās stāvēšanas kājās.
Beidzot viņiem būtu normāls darba laiks, tāpat kā civilizētajās Eiropas valstīs.
Eiropas Augstākā līmeņa tikšanās laikā Stokholmā 2001. gadā tika apstiprināts saraksts ar astoņiem kritērijiem, kuri ir ļoti būtiski attiecībā uz darba un nodarbinātības kvalitāti. Darba un nodarbinātības kvalitātes paaugstināšana nozīmē nodrošināt karjeras un nodarbinātības iespēju, uzturēt un veicināt strādnieku veselību un labklājību, attīstīt prasmes un zināšanas, kā arī harmonizēt darba un ārpusdarba dzīvi. Bet vēlāk Latvijā veiktajā pētījumā par darba apstākļiem un riskiem atklājās, ka nodarbinātie daudz biežāk par pārējiem nelabvēlīgiem cēloņiem min zemu darba algu un arī lielu darba slodzi. Ja šādu pētījumu veiktu šodien, domāju, ka atbildes būtu līdzīgas.
Diemžēl nav universālas receptes, kā izmanīt situāciju. Ja nu vienīgi kāds, kuram vara rokās, savam darbiniekam tomēr jaunajā gadā pasniegs krēslu, lai kādreiz var arī apsēsties, un ļaus padzerties, atceroties Reiņa Kaudzītes kādreiz sacīto, ka cilvēka izturēšanās ir spogulis, kurā ikviens skaidrāk redzams, kāds viņš ir.
