Eksperts: Skolās apgūtās zināšanas ir tālu no praktiskā pielietojuma 0
Autors: Sergejs Zaharovs, SIA “Wandoo Finance Group”, informāciju tehnoloģiju (IT) direktors
Kādreiz kad pateica vārdu “programmētājs”, asociatīvi iztēlojās personu tumšā telpā pie datora, nemazgātiem matiem, treniņbiksēs, netīrā kreklā.
Es ceru, ka šis mīts ir pagaisis. Mūsu komandā visi darbinieki ir komunikabli, sportiski un ikdienu pavada birojā, kā arī sapulcēs, kur breinstormojam, meklējam labākos risinājumus.
Programmētāju darbs, protams, aptuveni 90% ir pie datora, bet ir arī komandas darbs.
Tas ir mīts, ka strādāšana attālināti ir laba un efektīva
Mūsdienās gan valda pietiekoši daudz citi mīti par IT nozari, kuri apzinātā vai neapzinātākā līmenī iespaido profesijas izvēli.
Tagad ir populāri strādāt no mājām – cilvēki arvien biežāk meklē darbu, kas nebūtu saistīts ar ģeogrāfisku atrašanās vietu, lai ikdienu varētu vairāk vadīt paši, ceļot, vai nodarboties ar vēl kaut ko paralēli.
Manā pieredzē gan tas tā īsti nestrādā – esmu daudz strādājis no mājām un esam arī attālināti nodarbinājuši programmētāju, kurš dzīvoja pus gadu Taizemē un pēc tam vēl citās valstīs.
Taču tas nav pielīdzināms darbam ofisā – gan no ērtību viedokļa, proti, ofisā pie galda darbi iet raitāk, kā mājās dīvānā, gan no sadarbības un komunikācijas puses – ir daudz ērtāk un ātrāk pieiet pie kolēģa, atrisināt radušos problēmu, kaut ko pārrunāt, tāpat arī notiek minētās sapulces.
Protams pastāv iespēja veikt video zvanus un izmantot citas mūsdienu piedāvātās iespējas, taču tas nekad nebūs tas pats kas tikšanās dzīvē, kad izmanto visus saziņas veidus – redz ķermeņa valodu, uztvert kopējo noskaņojumu.
Tas ir mīts, ka strādāšana attālināti ir laba un efektīva.
Attālināti cilvēks viens pats sēž mājās vai jebkur citur un tādā formātā nenotiek informācijas, zināšanu apmaiņa, tiek bremzēta darbinieka attīstība.
Protams runa nav par izņēmuma gadījumiem, kad apstākļu dēļ kādā reizē ir nepieciešams strādāt attālināti.
Tas ir milzīgs pluss, ka programmētājiem vispār ir tāda iespēja atrisināt kaut kādas lietas vai pat strādāt attālināti – jebkurā brīdī atvērt datoru un izdarīt, nevis braukt uz biroju, risināt, braukt atpakaļ.
Ja ir iespējams atrast darbiniekus, kas strādā uz vietas, es noteikti neizvēlētos attālināti strādājošu darba spēku.
Šodien programmētāji nebrauktu prom no Latvijas tikai algas dēļ
Ar programmētājiem Latvijā šobrīd situācija ir diezgan bēdīga, jo tādu principā ir ļoti maz.
Kādus gadus atpakaļ daudzi programmētāji aizbrauca no Latvijas uz Angliju, ASV, Vāciju un citām valstīm, jo tai laikā Latvijā bija krīze un ja nav finanses, tad protams, ka neviens neko jaunu netaisa, nevienam neko nevajag.
Tagad Latvijā ir daudz kompānijas, kuras nodarbojas ar softu izstrādi un IT speciālisti ir nepieciešami arvien vairāk. Augstskolas ražo jaunus IT darbiniekus, taču, pirmkārt, ne pietiekošā daudzumā un otrkārt, kas ir diezgan kritiska problēma, ne gatavus darba tirgum.
Cilvēks ir saņēmis bakalaura grādu vai atsēdējis kādus mēnešus kursos, samaksājis naudu, varbūt sapratis, kas ir programmēšana, zina kaut kādus algoritmus, bet praktiski sākt strādāt viņš nav spējīgs.
Tādu cilvēku apmācīt aizņem 3 līdz pat 6 mēnešus, kas ir milzīgs resursu ieguldījums no uzņēmuma puses, tādēļ reti kura kompānija ir gatava pieņemt šos jauniņos.
Otra daļa – cilvēki, kuri ir spējīgi strādāt šai jomā, visticamāk jau kaut kur strādā, kā rezultātā notiek nepārtraukta darba spēka zagšana no vienas kompānijas uz otru – tā sauktais “headhunting”.
Tas atkal rada strauju atalgojuma pieaugumu, jo lielākoties tas ir viens no būtiskākajiem faktoriem ar kuru ieinteresēt potenciālo darbinieku.
Lai zināšanas nav tik tālu no praktiskā pielietojuma izpratnes
Ir prieks par valdības ideju motivēt jauniešus jau skolā, padziļināti mācot datoru zinātni, piedāvāt jau kaut kāda līmeņa programmēšanu vai citus, tādus kā pamatus, ielikt un motivēt izvēlēties šo darbības nozari.
Taču vajadzētu sakārtot to, lai arī nākamais solis – augstskolas un dažādi kursi – dod gaidītos augļus, lai cilvēki augstskolās un IT nozares kursos tiktu sagatavoti tā, lai viņi būtu spējīgi arī uzsākt darba attiecības.
Proti, lai zināšanas nav tik tālu no praktiskā pielietojuma izpratnes.
No kursiem cilvēki bieži nāk pat paši vēl nesaprotot kā ir programmēt un vai viņi tiešām sevi redz šai nozarē! Viņš savu naudu ir samaksājis, skolā pasēdējis, paklausījies, centies pareizās vietās atbildēt ar jā vai nē un saņēmis par to papīru.
Tai pat laikā man ir bijusi sadarbība ar “Codelex” programmētāju skolu – mūsu uzņēmumā strādā viņu absolvents un es biju ļoti pārsteigts par to, ko pārrunās dzirdēju, cik sagatavoti viņi bija.
Cilvēks vēl pus gadu atpakaļ neesot dzirdējis ne par vienu no tām tehnoloģijām, kuru pēc tam kursos apguva un tagad jau varam sēdēt darba intervijā un viņš ir spējīgs atbildēt uz visiem jautājumiem.
Motivācija no abām iesaistītajām pusēm
Šai ziņā “Codelex” skola ir uzsākusi pareizo virzienu, uz kuru Latvijā iet, lai mācības un darba spēks būtu kvalitatīvāks, proti, skola pati ir ieinteresēta, lai absolvents tiešām kļūst par programmētāju, ja ir ieguldījis savu laiku un potenciāli – gatavs ieguldīt savu naudu.
Nav tā attieksme, ka skola ir dabūjusi savu un nekāda atbildība par kvalitāti neiestājas.
“Codelex” pagaidām ir vienīgie, kuri Latvijā piedāvā šo modeli – maksāt par mācībām tikai tad, ja pēc kursu pabeigšanas esi varējis iekārtoties darbā par programmētāju un saņem atalgojumu vismaz 1000 EUR pēc nodokļu nomaksas.
Gadījumos kad absolvents darbu nav spējīgs dabūt, skola naudu nesaņem, automātiski abas puses ir ļoti motivētas, lai tur tiešām kaut kas no tā visa sanāktu.
Protams tas ietver arī primāru cilvēku atlasi pirms uzņemšanas, lai saprastu, vai cilvēks ir pietiekoši motivēts un ir atbilstošās iemaņas, lai šo darbu spētu darīt, taču ja skola ir veidota nevis stundu atsēdēšanai, bet ar aktīvu iesaisti, mājasdarbiem, praktiskiem uzdevumiem nodarbībās, tad nemotivēts cilvēks nemaz nevar kļūt par šādas skolas absolventu.
Tas ir virziens, kurā vajadzētu iet, lai sagatavotu speciālistus, kuri būtu tiešām spējīgi strādāt, kuri jau mācību procesā būtu sapratuši programmētāja darba specifiku un sapratuši vai tas ir priekš viņiem.
Bakalaura grāds nav noteicošais, lai tiktu uzaicināts uz darba interviju
Latvijā ir izplatīts uzskats ka bez augstākās izglītības nevar neko darīt. Tad tā arī notiek – pēc vidusskolas visi rindiņā aiziet uz augstskolu, saņem bakalauru un tad domā ko darīs tālāk.
Daļa pēc pirmā kursa saprot, ka tas nav viņiem un aiziet kaut kur citur, bet tas nemaina galveno domu – katram obligāti ir jābūt bakalauram.
Realitātē diemžēl šodien iegūts bakalaurs kādā profesijā vēl nenozīmē, ka cilvēkam viennozīmīgi ir sapratne par izvēlēto profesiju, jo zināšanas ir diezgan tālu no praktiskā pielietojuma – saņemot vienkāršu darba uzdevumu cilvēks ir apjucis un neprot to atrisināt.
Absolventi no augstskolām nāk dažādi, joprojām ir tādi, kas ir motivēti un ieinteresēti, lai paralēli apgūtu kādas aktuālas tehnoloģijas, praktiski mēģinājis kaut ko programmēt, tiešām lasījis grāmatas par programmēšanu.
To visu uzreiz var redzēt darba pārrunās. Ja man uz pārrunām atnāk divi cilvēki, no kuriem viens ir mācījies 3-4 gadus augstskolā un otrs, kurš pavadījis 3-6 mēnešus intensīvajos kursos, intervija ar viņiem abiem būtu vienāda.
Iegūtā izglītība vēl neko nenosaka un nedod priekšroku.
Intervijas laikā tāpat ātri taps skaidrs cik daudz cilvēks ir apguvis un cik viņš ir gatavs sākt strādāt.
Turklāt jaunu darbinieku atlase notiek arī no otras puses – mēs paši meklējam konkrētās vietnēs potenciālos darbiniekus, atlasot viņus pēc konkrētiem parametriem un uzrakstam, piedāvājam tikties, aprunāties.
Programmēšana noteikti nav grūtākā profesija, taču tā nav arī no vieglākajām. Pārsvarā programmētāji ir eksaktie cilvēki, taču gribu lauzt uzskatu, ka tikai eksaktajiem ir potenciāls programmēšanā.
Nav tā, ka jebkurš cilvēks var kļūt par programmētāju – tur tomēr ir vajadzīgs specifisks, algoritmiskāks domāšanas stils.
Taču iespēja ir arī tiem, kas nav izteikti orientēti uz eksaktajiem priekšmetiem, jo ne visi programmētāji ir vienādi – vieniem darbs ir saistīts ar algoritmiem, matemātiku, skaitliskām metodēm vai citām zinātnēm.
Ir arī darbi, kuros nav nepieciešamas šīs matemātiskās zināšanas. Galvenais ir saprast vai tas interesē un tad jau to var apgūt, nepieciešama tikai motivācija.
