Eksperts nosauc situāciju, kādā Putinam varētu rasties kārdinājums pārbaudīt NATO pantu par kolektīvo aizsardzību 209
Arvien vairāk augsta līmeņa NATO amatpersonu brīdina par tiešu militāru konfrontāciju starp Eiropu un Krieviju ne tik tālā nākotnē. Kremlis noliedz jebkādu nodomu uzbrukt NATO, saucot šo ideju kā baiļu izraisīšanu, kas nāk par labu Rietumu militārpersonām un aizsardzības ražotājiem, norāda Kārnegi Krievijas Eirāzijas centra direktors portālam “Financial Times”.
Protams, uzbrukums vēsturē spēcīgākajai militārajai aliansei radītu katastrofālas sekas Krievijai. Problēma ir tā, ka pirms diviem gadiem iebrukums Ukrainā bija neproduktīvs un tomēr Vladimirs Putins ir izvēlējies turpināt šo kursu. Prezidenta arvien tumšākā tuneļa vīzija par karu tagad ir lielākais risks Eiropas un Krievijas drošībai.
Putina kļūdainā prognoze par Ukrainas ātru pakļaušanu “speciālā militārā operācijā” noveda pie katastrofālas darbības. Krievijas prezidents, kuram tik ļoti patīk Otrā pasaules kara paralēles, uzskata, ka šobrīd atrodas tādā pašā pozīcijā kā Josifs Staļins 1942. gada beigās:
vissmagākās cīņas vēl var būt priekšā, taču trajektorija norāda uz uzvaru.
Pirmajā kara gadā daļa Krievijas elite privāti apstrīdēja Putina gudrību. Tagad viņi ir pilnībā apklusināti. Raksta autors norāda uz dumpinieka Jevgēņija Prigožina “ugunīgo” galu un opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija nāvi cietumā. Tā kā Putins nākammēnes gatavojas pagarināt prezidenta mandātu vēl par sešiem gadiem, ir grūti saskatīt šķēršļus viņa ceļā.
Putins karu raksturo nevis kā karu pret Ukrainu, bet kā pret NATO un Amerikas globālo hegemoniju. Rietumu amatpersonu citāti par nepieciešamību iznīcināt Putina režīmu un pazemot Maskavu, kā arī Rietumu ieroču piegāde Ukrainai un izlūkdatu, tostarp mērķa datu apmaiņa, ir likuši Putinam apgalvot, ka šis ir eksistenciāls karš. Krievijas prezidents izmisīgi vēlas nodrošināt savu vietu vēsturē.
Viņš vēlas būt cilvēks, kurš atriebās par Padomju Savienības sabrukuma radīto pazemojumu.
Nepārbaudot savas spējas pieļaut liktenīgas kļūdas, novecojošais Krievijas valdnieks, ko ieskauj sirofanti, nākamajos gados var uzsākt daudz neapdomīgākas darbības. Ja Kremlis domās, ka nevienai lielai Rietumu lielvarai nav resursu un gribas cīnīties par tādiem mazajiem sabiedrotajiem kā Baltijas valstis, var rasties kārdinājums pārbaudīt NATO 5.panta saistības attiecībā uz kolektīvo aizsardzību. Bijušā ASV prezidenta un iespējamā republikāņu kandidāta Donalda Trampa retorika arī rada bīstamu ilūziju, ka Amerika neiejauksies, ja Putins izmantotu militāru spēku, lai šķeltu NATO.
Lai gan šo scenāriju iespējamība joprojām ir zema, to neuztveršana nopietni var radīt problēmas nākotnē. Nav citu ātru risinājumu, izņemot Eiropas ieguldījumu tās militārajās spējās, kas kalpos kā dārga, bet obligāta apdrošināšana pret Putina ļauno avantūrismu. Ukrainas uzvara saskaņā ar prezidenta Volodimira Zelenska definīciju, tostarp atgriešanās pie Ukrainas 1991. gada robežām, pagaidām izskatās nereāla un jebkurā gadījumā neatrisinās Eiropas Putina problēmu. Palielināts Rietumu militārais atbalsts Ukrainai joprojām ir būtisks gan Kijivai, gan kā stratēģija Krievijas resursu ierobežošanai, taču ar to nepietiek, lai nodrošinātu Eiropu.
Šis aizsargs pret Putinu būs ne vien dārgs, bet arī atstās politiskas sekas Eiropas līderiem. Militārie izdevumi radīs darbavietu un iekšzemes kopprodukta pieaugumu, taču, ņemot vērā kontinenta cīņu par ilgtspējīgu jaunu parādu izsniegšanu,
pieaugošais aizsardzības budžets izlaupīs resursus no veselības aprūpes, izglītības un sociālajiem pakalpojumiem.
Lai panāktu pareizo līdzsvaru starp drošību un sociālajiem izdevumiem, būs jāveic smagas izvēles. Šī grūtā situācija nebūs mūžīga.
Nav garantijas, ka nākamajam Krievijas līderim būs vairāk uz sadarbību vērsts ārpolitikas skatījums, taču viņš vismaz varētu nepiekrist visām Putina tumšajām apsēstībām. Taču, tā kā līdz Putina aiziešanai, visticamāk, vēl paies gadi, princips “vēlies mieru, gatavojies karam” ir dārga, bet nepieciešama apdrošināšana Eiropas trauslajai drošībai.
