Eksperts: Lemjot par ANO migrācijas paktu, deputāti balstījās uz cilvēku bailēm 6
Autors – Edgars Oļševskis, Biznesa augstskolas “Turība” Juridiskās fakultātes docētājs un Latvijas Cilvēktiesību centra jurists
No Saeimas tribīnes izskanējušais pieņēmums, ka pakta parakstīšana būtu pretrunā ar Latvijas tiesību aktiem, – ir tikai mīts. Pakts sevī ietver vairākas nozīmīgas un nepieciešamas detaļas migrācijas uzlabošanai un sakārtošanai. Valstij ir pienākumi arī neatkarīgi no tā, ko paredz vai nosaka starptautiskie akti. Pirmkārt, jārūpējas par savu iedzīvotāju drošību, bet tajā pašā laikā jāpilda sava loma starptautiskajā arēnā.
Ne tikai Latvijas fenomens
Jo vairāk pētu citu valstu pieredzi šajā jautājumā, jo vairāk rodas izpratne par to, ka tas nav tikai Latvijas fenomens – bailes no tā, ka pakts var būt juridiski saistošs. Uzreiz jāpiebilst, ka pašā paktā ir precīzi un skaidri ierakstīts, ka tas nav juridiski saistošs – šos vārdus no pakta izslēgt nav iespējams.
Līdz ar to, visi argumenti, ka laika gaitā tas var radīt kādas tiesiskas sekas, atduras pret tur minēto tekstu. Mums – juristiem – ir jāsaprot, ka arī šie vārdi ir daļa no kopējā dokumenta, tāpēc to varam interpretēt, pamatojoties uz tur ierakstīto. Marakešā notikušajā konferencē, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājs tās laikā uzsvēra, ka nav bijis mērķis paktu padarīt juridiski saistošu – tāds tas arī palikšot.
Valstij ir pienākumi neatkarīgi no tā, ko nosaka starptautiskie akti
Aplami ir arī uzskatīt, ka mums no šī pakta rodas kādi papildus pienākumi. Valstij ir pienākumi arī neatkarīgi no tā, ko paredz vai nosaka starptautiskie akti. Pirmkārt, jārūpējas par savu iedzīvotāju drošību, bet tajā pašā laikā jāpilda sava loma starptautiskajā arēnā. Pildot šos pienākumus, Latvijai jāpielāgojas noteiktajā reģionā valdošajiem uzskatiem un dažādām pieņemtajām normām. Latvijas gadījumā tas būtu kontinentālās Eiropas tiesību loks un vērtību telpa.
Latvija nedrīkst ignorēt tās kopējās vērtības, kas vieno Eiropu – neatkarīgi no to juridiski saistošajām vai nesaistošajām iezīmēm.
Protams, ka droša un noregulēta migrācija pieder pie šādām vērtībām. Latvijas Republikas Satversme balstās uz starptautisko tiesību atvērtības principu, kas nozīmē, ka Satversme jau sākotnēji vērsta uz harmoniju, nevis pretrunām ar Eiropas vērtībām un principiem. Satversmes pirmais pants uz visiem laikiem sasaista Latvijas valsti ar demokrātisko iekārtu un republikānisku pārvaldīšanas modeli.
Cilvēktiesības un humānā attieksme pret visiem, tajā skaitā migrantiem, ir viena no šīm vērtībām Migrācijas pakts nav nekas cits, kā šo dažādo vērtību apkopojums, vai arī ceļš, kas piedāvā versijas mērķu sasniegšanai un kopējās situācijas uzlabošanai.
Mīts, ka pakts ir pretrunā ar Latvijas tiesību aktiem
No Saeimas tribīnes izskanējušais pieņēmums, ka pakta parakstīšana būtu pretrunā ar Latvijas tiesību aktiem, – ir tikai mīts. Pakts tikai pastiprina to, kas jau izriet no Latvijas Republikas Satversmes, galvenokārt no pirmā panta – tur nav saskatāms neviens princips, kas būtu pretrunā ar Latvijas tiesību pamatnormām.
Latvijā šos jautājumus regulē Imigrācijas likums, ja kāda no likuma tiesību normām nebūtu saskaņā ar paktu, tad tā būtu jāinterpretē atbilstoši paktam vai arī, ja tas nav iespējams, jāgroza Imigrācijas likuma tiesību normas, nevis jāatsakās no likuma kā tāda.
Lielāka aizsardzība migrantiem – bērniem un cilvēktirdzniecības upuriem
Pakts sevī ietver vairākas nozīmīgas un nepieciešamas detaļas migrācijas uzlabošanai un sakārtošanai. Vēlos uzsvērt, ka paredzēta lielāka aizsardzība migrantiem – bērniem, tā ir liela daļa no kopējā migrantu skaita, ļoti bieži šie bērni ir vieni paši, bez pieaugušo pavadības.
Otrkārt, pakts stiprina aizsardzību cilvēktirdzniecības upuriem,
kuri spiesti doties pāri robežai piespiedu darba ietvaros, prostitūcijas nolūkos un tamlīdzīgi. Treškārt, tiks strādāts, lai apturētu cilvēku tirdzniecību kopumā.
Katrai valstij ir pienākums stiprināt savu ārējo robežu. Diemžēl, daudzviet tā ir izteikta problēma. Ja robežas nav pietiekoši labi aizsargātas un kontrolētas, izveidojas ceļi, caur kuriem tiek pārvesti cilvēktirdzniecības upuri no vienas valsts uz citu. Bet jāsaka, ka Latvija jau darbojas pie savu robežu stiprināšanas, piemēram, veidojot žogu starp robežām ar Krieviju un Baltkrieviju – tas mazina nelegālās migrācijas risku.
Neviena valsts, arī pati lielākā un spēcīgākā, vienatnē nespēj atrisināt problēmas, kas saistītas ar migrāciju.
Tāpēc ir būtiska sadarbība starptautiskajā arēnā, iesaistot ne tikai valstu pārstāvjus, bet arī dažādas nevalstiskās organizācijas, aktīvistus, žurnālistus – visus tos, kuri ir gatavi atbalstīt! Šis jautājums ir aktuāls arī Latvijai.
Katrai valstij savas tiesības veidot migrācijas politiku
Tie Latvijas iedzīvotāji, kas dodas uz citām valstīm, ir tā saucamie legālie migranti, piemēram, darba meklējumos vai ar vēlmi iegūt izglītību. Katrai valstij ir pašai savas tiesības veidot migrācijas politiku.
Nav tā, ka Latvija spēs mainīt citu valstu attieksmi pret mūsu iedzīvotajiem tur.
Piemēram, jautājumi, kas saistīti ar darba atļaujām, sociālajām garantijām vai mūsu iedzīvotāju darba apstākļiem ārzemēs – mēs to nevaram ietekmēt, to nosaka konkrētā valsts. Bet, ja runājam vispārīgi, par to, ka katram cilvēkam ir jābūt nodrošinātām cilvēktiesībām un humānai attieksmei jebkurā valstī, kur indivīds dzīvo, tad jāpiezīmē, ka pakta ietvaros par to tiek runāts.
Tas būtu kā pamats publiski izteikties par dažādām ar šo tēmu saistītām problēmsituācijām.
Ilgtermiņā tas būs Latvijas ieguvums
Tos, pie varas esošos pārstāvjus, kuri ir pret pakta atbalstīšanu, varētu iedalīt divās grupās. Vieni to dara apzināti, izmantojot sabiedrības bailes savu taktisko interešu sasniegšanai, nedomājot par valsti ilgtermiņā. Otri dara to neapzināti, jo viņiem nav objektīvas informācijas un zināšanu lēmuma pieņemšanai.
Saprotams, ka vietējiem iedzīvotājiem ir grūti pieņemt citas kultūras, citu valstu pārstāvjus.
Bet jāsaprot, ka tas, domājot ilgtermiņā, būs tikai un vienīgi ieguvums Latvijai. Visiem būs labāk – gan migrantiem, gan vietējiem! Ir jāstrādā pareizi un pārdomāti, jāprot ievirzīt šos procesus pareizā gultnē, bet tas prasa zināšanas. Lietu, kas mūs vieno ar šiem cilvēkiem. ir daudz vairāk, nekā tās, kuras atšķir.
Bet cilvēku pieņemtie lēmumi, bieži vien balstīti uz sabiedrībā pastāvošajiem stereotipiem, liedz izdarīt objektīvus spriedumus. Vēlreiz jāuzsver, ka tie, kas šos lēmums pieņem apzināti, pamatojoties uz personīgo interešu sasniegšanu, kaitē Latvijai kā valstij, graujot stratēģisko attīstību.
Kamēr citi virzīsies uz priekšu, mēs – slīgsim stagnācijā
Tie, kas noraidīja paktu, neapzinās šo kopējo interešu un vērtību nozīmīgumu. Nepievienojoties paktam, Latvija demonstrē, ka šie principi mums nav aktuāli, bet tā nav – tie ir arī mūsu principi un vērtības! Lēmums parāda tikai to, ka šī nozīmība tiek pārprasta, bet tas kavē Latvijas attīstību.
Tās valstis, kuras apzinās šo principu nozīmi, virzīsies uz priekšu, bet mēs, paliekot malā, slīgsim stagnācijā – pat degradācijā.
Kamēr citi ies uz priekšu, mums joprojām būs jācīnās par pamatlietām un bāzes jautājumiem. Ja spēsim izcīnīt šo jautājumu, panākt pozitīvu rezultātu – atbalstīt migrācijas paktu – tā būs labākā dāvana Latvijai simtgadē. Tas būtu kā vērtīgi pielikts punkts, parādot, ka šie Eiropai nozīmīgie principi ir arī mūsu principi!
Visām valstīm, kuras nepiekrita pakta parakstīšanai, ir kas kopējs un vienojošs. Mīti un to izplatīšana, kā arī spēlēšana uz cilvēku bailēm. Iespējams, ka Latvija ietekmējās no tām valstīm, kuras jau bija paspējušas noraidīt paktu.
Diemžēl, bet Latvija reti lēmumus pieņem pirmā, iespējams, ka šajā gadījumā tas arī nospēlēja savu lomu. Šajā gadījumā Latvijas deputāti pieturējās pie mazākuma viedokļa, kur dominēja vienkāršoti, populistiski uzskati – balstīti uz aizspriedumiem un cilvēku bailēm, nevis uz kopējām vērtībām, principiem un attīstību. Bet uzskatu, ka tā ir īstermiņa uzvara. Laiks un cilvēki, kam tas rūp, visu saliks pa plauktiņiem – Latvija būs progresīva valsts, kura nebaidās.
