Eksperts: Krīzes risinājums piensaimniecībā – kooperēšanās, eksportētāju atbalsts un ienākumu apdrošināšana 15
Lai risinātu samilzušās problēmas piensaimniecības nozarē, nepieciešama zemnieku kooperēšanās, atbalsta novirzīšana eksportējošiem uzņēmumiem, ienākumu apdrošināšana krīzes gadījumiem, kā arī zināšanu pārneses centru izveide eksportspējīgu produktu ieviešanai ražošanā.
Tā secināts domnīcas “Certus” pētījumā, ko izstrādājis Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta ekonomists Andris Miglavs.
Viņš norāda, ka racionālā iespēja, kā tuvināt Latvijas piena iepirkuma cenas vismaz Eiropas Savienības (ES) vidējam līmenim, ir piena ražotāju kooperācijas attīstība. Tas attiecīgi radītu efektīvu loģistiku, uzlabotu svaigpiena kvalitāti un vairotu piena ražotāju konkurētspēju.
Savukārt ar subsīdijām būtu jāatbalsta galvenokārt tie uzņēmumi, kas savu produkciju spēj eksportēt.
“Valsts investīciju atbalsts sniedzams tikai eksportspējīgas produkcijas ražošanas projektiem ar nozīmīgu potenciālo tirgus spēku, kuru biznesa plāni pieļauj vismaz ES vidējās piena iepirkuma cenas izmaksu kvalitatīva piena piegādātājiem,” norāda Miglavs.
Viņaprāt, lai mīkstinātu īslaicīgo piena tirgus krituma ietekmi uz piensaimniecībām, būtu jāizveido sistēma ienākumu apdrošināšanai pret dziļām īslaicīgām tirgus krīzēm. Šajā sistēmā apvienojami risinājumi, ko piedāvā ES lauku attīstības fondi ar privāti veidotu iemaksu sistēmu, kuru vadītu privātas apdrošināšanas sabiedrības vai nozares pašas veidota pašpalīdzības sistēma.
Šis pasākumu komplekss ļautu saglabāt investoru un finanšu institūciju ieinteresētību piena nozares attīstības virzībā
Savukārt kā trešais ieteikums tiek minēta nepieciešamība paaugstināt visu ražošanas un pārstrādes ķēdē iesaistīto zināšanas.
“Tā būtu produktu attīstības un zināšanu pārneses centru izveide eksportspējīgu produktu izveidei un to ieviešanai ražošanā. Tas ļautu uz tirgu orientētās saimniecības nodrošināt ar ražošanas vadīšanas speciālistiem, kvalificētiem darbiniekiem un starptautiska līmeņa tehnoloģiskās vadības speciālistiem, norāda Miglavs.
Tāpat pētījumā viņš norāda, ka Latvijā piena ražošana ir ļoti sadrumstalota – 2015.gada sākumā darbojas 21 800 piensaimniecības. Turklāt joprojām ir daudzas saimniecības ar govju skaitu līdz desmit, kuras var dēvēt par hobiju saimniecībām – to skaits 2015.gadā ir 18 700 ar kopumā 41 000 slaucamu govju.
Tāpat ir liels skaits saimniecību ar govju skaitu no 10 līdz 50, kuras var dēvēt par palīgsaimniecībām – tādas ir 2520 saimniecības ar kopumā 50 000 slaucamo govju. Tikmēr tirgus orientēto saimniecību skaits, kur govju skaits ir varāk nekā 50, 2015.gada sākumā bija tikai 500.
Eksperts arī prognozē, ka turpmāk gaidāma tālāka piena ganāmpulku skaita samazināšanās, vienlaikus vidējam tirgus orientētas piena ražošanas saimniecības ganāmpulka lielumam pārsniedzot 100 slaucamas govis.
“Tas prasīs būtisku jauna kvalificēta darbaspēka resursu iepludināšanu nozarē vairāk nekā 1000 šādu saimniecību izveidošanai un darbībai, radot izaicinājumu profesionālās izglītības un tālākizglītības sistēmām,” rezumēja Miglavs.
Kā ziņots, pēdējā pusotra gada laikā visā Eiropas Savienībā, tostarp Latvijā, vērojama piena pārprodukcija, kas radusies pēc kvotu sistēmas atcelšanas un Krievijas embargo noteikšanas. Latvijā iepirkuma cena samazinājās par 31% un ir vidēji 0,2196 eiro par kilogramu piena, kas ir zemākais rādītājs Eiropas Savienībā.
Tikmēr marta nogalē notikušajā finanšu konsultāciju uzņēmuma “Prudentia” un “Nasdaq Riga” ekspertu diskusijā tika secināts, ka, neraugoties uz sarežģīto situāciju piensaimniecībā, industrijai ir potenciāls saražot vismaz trīs reizes vairāk piena nekā patlaban, uzbūvēt efektīvu pārstrādes rūpnīcu, ļaut nopelnīt visiem ražošanas ķēdē iesaistītajiem, taču šī mērķa sasniegšanai nepieciešami jauni kvalitatīvi zīmoli un produkti, kā arī sadarbība starp ražotājiem un pārstrādi.
