Eksperti: Vairākas baznīcas vienā konfesijā atbilst reliģijas brīvības un demokrātijas principiem 0
Tiesības vienā konfesijā dibināt un reģistrēt vairāk nekā vienu baznīcu atbilst reliģijas brīvības un demokrātijas principiem, jo nodrošina iespēju ticīgajiem sekot sev pieņemamākajam virzienam, Latvijas juristu apvienības rīkotajā ekspertu diskusijā “Pārmaiņas reliģisko organizāciju dzīvē pēc Satversmes tiesas sprieduma” atzina eksperti.
Kā informē Latvijas juristu apvienība, šonedēļ notikušās diskusijas mērķis bija analizēt nepieciešamās Reliģisko organizāciju likuma un citu normatīvo aktu izmaiņas pēc pērn pieņemtā Satversmes tiesas sprieduma, kā arī vērtēt valsts un baznīcas attiecību dažādus aspektus Latvijā.
“2018. gada aprīlī Satversmes tiesa atzina par Satversmei neatbilstošām vairākas Reliģisko organizāciju likuma normas. Viena no tām liedza vienā konfesijā dibināt vēl kādu baznīcu, savukārt cita ierobežoja jaundibinātu draudžu iespējas apvienoties baznīcā – lai to varētu darīt, šīm draudzēm vispirms katru gadu desmit gadu periodā bija jāpārreģistrējas. Satversmes tiesas spriedums rada virkni jautājumu, uz kuriem, pilnveidojot reliģisko organizāciju regulējumu, atbildes būs jāmeklē gan ekspertiem, gan likumdevējiem,” norādīja Latvijas juristu apvienības pārstāvis Kristaps Zariņš.
Diskusijā kā eksperti piedalījās Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece Agita Misāne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Inese Runce, diskusiju vadīja Kristaps Zariņš.
Diskusijas klausītāju vidū bija Satversmes tiesas pārstāvji, Saeimas deputāti, Tieslietu ministrijas pārstāvji, akadēmiskie pētnieki un citi interesenti.
“Nevienā reliģiskajā kopienā nav tik lielas viengabalainības, kā dažbrīd to iedomājamies. Piemēram, protestantismā ir ļoti daudz dažādu virzienu. Pat Romas Katoļu baznīca, kurai ir viens pāvests, ir ļoti daudzveidīga, ar dažādiem virzieniem, kultūru ietekmi, autonomijas pakāpi. Visai bieži vienas konkrētas reliģiskas kultūras ietvaros ir veidojušies atsevišķi virzieni. Tas atspoguļo sabiedrības dažādību, kas mūsdienu pasaulē eksistē,” diskusijā norādīja Inese Runce.
Egils Levits akcentēja, ka reliģiskās patiesības meklējumos nav iespējams kompromiss, tāpēc kristīgās baznīcas vēsturē vienmēr notikušas šķelšanās: “Domāju, ka valstij ir nepiemēroti un nevajadzīgi iejaukties šajā patiesības meklējumā, kas katrai grupai ir savs. Ja valsts to dara, tad zināmā mērā tiek ierobežota reliģijas brīvība. Ir pareizi un labi, ka katrā konfesijā var reģistrēt vairākas baznīcas. Tas pieder pie liberālas, demokrātiskas valsts principiem, kas neierobežo baznīcu skaitu.”
Agita Misāne atklāja, ka norma, kas vienā konfesijā pieļāva tikai vienu baznīcu, Reliģisko organizāciju likumā tika iekļauta pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Latvijā nodibinājās vairākas Augsburgas ticības apliecības luterāņu draudzes, kuras vēlējās apvienoties baznīcā.
“Likums tika grozīts, lai šīs draudzes to nevarētu izdarīt. Reliģiskajās organizācijās šķelšanās notiek ik pa laikam, tā ir daļa no reliģiskās dzīves,” skaidroja eksperte.
Inese Runce uzsvēra, ka ir ļoti svarīgi ievērot valsts un baznīcas šķirtību, novelkot robežas, “kad valsts nevar iejaukties baznīcas dzīvē, bet baznīca nevar iejaukties likumdošanā plašākā nozīmē”. Savukārt, ja reliģiskajām organizācijām ir domstarpības vai strīdi, tad valstij šajos jautājumos nav jāiejaucas, tas ir jārisina tiesām, norādīja eksperte.
“Šķirtības princips ir jāsaprot tā, ka nav tiešas ietekmes starp valsti un baznīcu, taču valsts ir ieinteresēta, lai ētikas principi, ko lielā mērā vēsturiski reprezentē baznīca, darbotos, jo valsts arī darbojas, pamatojoties uz noteiktiem ētikas principiem. Pasaulē ir dažādi šķirtības modeļi, ir radikālais modelis, tāds tas ir ASV, un ir kooperatīvais – galvenokārt Rietumeiropas valstīs. Tas paredz, ka valsts deleģē dažādus uzdevumus, piemēram, laulāšanu, baznīcai. Arī Latvijā ir kooperatīvais modelis, un tas ir jāpatur prātā, interpretējot jēdzienu par valsts un baznīcas šķirtību,” skaidroja Egils Levits.
Viņš atzina, ka valstij, respektējot savu kultūrvēsturisko mantojumu un reliģiskās vērtības, ir tiesības noteikt tradicionālās konfesijas, piešķirot lielākas tiesības, kas nozīmē noteiktu funkciju pildīšanu. Tomēr tās ir papildu tiesības, kuras nedrīkst piešķirt uz citu ierobežošanas rēķina.
Pēc viņa domām, tradicionāla ir nevis baznīca kā organizācija, bet tradicionāla ir konfesija, kas Latvijā jau ilgi ir pārstāvēta. “Piemēram, jauna luterāņu baznīca būtu tradicionālā konfesijā,” norādīja eksperts.
Agita Misāne uzsvēra, ka noteiktu valsts funkciju deleģēšanā reliģiskajām organizācijām ļoti svarīgi ir skaidri un visiem saprotami spēles noteikumi, kuros ir novērsti subjektivitātes riski. Noteikumi nedrīkst būt atkarīgi no politiskām kaprīzēm un pārmaiņām.
Diskutējot par jaunu reliģisko organizāciju pārreģistrāciju, dalībnieku viedokļi atšķīrās. Egils Levits pauda, ka 10 gadu pārreģistrācijas periods regulējumā tika iekļauts pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad tika uzskatīts, ka sabiedrība nav pietiekami nobriedusi, lai nepakļautos kaitīgu sektu ietekmei.
Viņaprāt, patlaban šāda norma nav nepieciešama. “Ja ir pārkāpumi, tad, tāpat kā pret jebkuru sabiedrisku organizāciju, arī pret reliģisku organizāciju var vērsties tad, ja šos pārkāpumus konstatē,” norādīja eksperts.
Savukārt Agita Misāne pauda uzskatu, ka pārreģistrācijas prasība jaunām organizācijām tomēr nav nesaprātīga, jo tā ļauj pārliecināties, pirmkārt, jau par nopietnu nodomu veikt reliģisku darbību. Diskutējams jautājums ir par termiņu, jo 10 gadi ir pārāk ilgs periods. “Ja reliģiskās organizācijas doktrīna vai prakse ir sociāli riskanta, tas atklāsies par 10 gadiem īsākā periodā,” skaidroja speciāliste.
Diskusijas dalībnieki arī norādīja, ka jāprecizē reliģisko organizāciju regulējumā lietotie termini, jo patlaban ir atšķirība gan to lietojumā dažādos normatīvajos aktos, gan to interpretācijā.
