Māris Zanders: “Eksperti uzskata, ka…” 51
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tradicionālā “Zinātnieku nakts” (30. septembrī) norisināsies ar ļoti interesantu sabiedrības attieksmi pret zinātniekiem “fonā”. Piemēram, mēģiniet prātā salīdzināt attieksmi pret pētnieku teikto pandēmijas kontekstā, teiksim, 2020. gada septembrī un iespējamo reakciju divus gadus vēlāk. Būs atšķirība, vai ne?
Nedomāju, ka ir jēga aprakstīt ievērojamas sabiedrības daļas pretenzijas – tās tāpat gana daudz izskanējušas – toties atļaušos izteikt apgalvojumu: lai gan ir pagājuši divi gadi ar kaismīgām debatēm un neviltotu uzmanību, mēs kā sabiedrība (protams, ne tikai Latvijā) tā arī neesam spējuši izdarīt jēdzīgus secinājumus par to, kas ir zinātne un zinātnieku darbs. Savukārt tas ir svarīgi, ja paturam prātā, ka ar vai bez kovida mēs dzīvojam laikā, kad teorētiski ekspertu viedoklim vajadzētu būt nozīmei (pirmais piemērs, kas “uz mēles” – atomenerģētika…).
Ko mēs tātad – atvainojos par lecīgumu – tā arī neesam sapratuši?
Pirmkārt, to, ka, ja pētnieks izsaka kādu pieņēmumu vai rekomendāciju, tad pieņēmuma vai rekomendācijas vēlāka koriģēšana nenozīmē, ka pētnieks “pats neko nesaprot” un viņa teiktajam nav vērtības. Ne visi Alberta Einšteina, Īzaka Ņūtona vai Stīvena Hokinga viedokļi ir bijuši nelokāmi pareizi. Un? Pētnieks nevis sludina galīgo spriedumu, bet meklē (cik nu tas ir cilvēka spēkos) ticamāko skaidrojumu un iespējami labāko risinājumu.
Tās ir divas dažādas “lietas”. Tagad ignorēt pētnieku teikto tikai tādēļ, ka šobrīd viņu rīcībā esošais informācijas apjoms ļauj izdarīt precīzākus secinājumus par kovidu nekā pirms gada, ir diezgan savdabīgi. Tikpat savdabīgi, kā pārmest vēsturniekam nekompetenci un maldināšanu gadījumā, ja jaunatklāts teksts vai arheoloģisks atradums prasa mainīt vēsturnieka iepriekš izteikto hipotēzi.
Otrkārt, man šķiet, ka mēs joprojām pietiekami nenovērtējam mediju un sociālo platformu iespējas saduļķot pētnieka teikto. Minēšu konkrētu un hronoloģiski nesenu piemēru. Ir tā, ka virknē pasaules reģionu ir novērots hitridiomikozes uzliesmojums starp abiniekiem. Ļoti vienkāršoti izsakoties, ja ir mazāk varžu, lustīgāk var dzīvot visādi odi, kuri savukārt pārnēsā malāriju.
Pētnieku oriģinālajā un ikvienam “pdf” formātā pieejamā tekstā “Environmental Research Letters” šā gada septembrī nekur nav teikts, ka pasauli sagaida malārijas “plūdi”, ka visiem jāskrien uz aptieku kaut ko pirkt vai ka labāk nebraukt uz Centrālameriku.
Varat minēt trīs reizes, kādas ir mediju pasaulē interpretācijas par šo sensacionālo ziņu… Citiem vārdiem sakot, man šķiet, ka mēs tā arī neesam nonākuši pie atziņas, ka – ja ir tēma, kas mums liekas patiešām svarīga, ir jāmeklē atbilstoši informācijas avoti, nevis jāietekmējas no vienkāršojumiem un dažkārt arī meliem, kas raksturīgi ziņu plūsmām. Ja tēma ir būtiska, nekur nav “jāskrien”, ir vērts atrast laiku mierīgai lietas apstākļu noskaidrošanai.
Treškārt, mēs (tāpat kā citās valstīs) tik dūšīgi lamājāmies viens uz otru kovida kontekstā, ka izdarījām, manuprāt, kļūdainu secinājumu. Proti, ka attieksmē pret ekspertu teikto cilvēki dalās “vai nu – vai nu”. Tas būtu pārāk vienkārši. Zinātnes sociologi lieto tādu jēdzienu kā “zviedru galda skeptiķi” – es esmu par zinātni tad, ja konkrētajā jautājumā manas domas sakrīt ar zinātnieka teikto, savukārt, ja nesakrīt, tad es esmu nu ļoti skeptisks, patstāvīgi domājošs un tā tālāk.
Piemēram, diez vai atradīsies daudz tādu, kuri nepiekrīt ekspertu viedokli par smēķēšanas kaitīgumu – šajā jautājumā mēs tātad pētniekiem piekrītam. Savukārt, ja viedokļi atšķiras, tad zinātne mums sāk izskatīties aizdomīgi. Vēlreiz – pētnieki kļūdās, bet, ja mēs principā atzīstam noteiktas pierādījumu un secinājumu izdarīšanas metodes, tad mums tās ir jāatzīst arī gadījumā, kad man kā indivīdam ir sava burvīga teorija, piemēram, par to, ka klimata pārmaiņu problēma ir kreiso liberāļu izdomājums.
Skaidrs, ka karš un vēlēšanas vairākumam no mums ir svarīgāka tēma par “Zinātnieku nakti” un attieksmi pret zinātni, tādēļ loģisks jautājums šā teksta autoram: par ko “cepiens”? Ja īsi: tas, ka par kovidu mums nu pašiem viss ir skaidrs un vairāk mums “visādi eksperti” galvu nejauks, ir skaidri redzams, bet, atklāti sakot, mani arī neuztrauc.
Toties es redzu daudzas citas realitātes uzspiestas tēmas (sākot ar pieļaujamo temperatūru ūdensvados, beidzot ar taktisko kodolieroču pielietošanas sekām Ukrainā), par kurām visiem būs viedoklis, par kurām tiks prasītas ekspertu domas, lai pēc tam tās atzītu par aplamām un kaitīgām.
