Izplatītas ir spekulācijas un minējumi par to, ka Krievijai varētu būt kādas ietekmes sviras pār Trampu, kuram ir bijušas biznesa intereses un līdz ar to arī vairākas vizītes kaimiņzemē. Lai gan tam, ka Krievijai pret Trampu būtu savākts apkaunojošs kompromāts, nav pierādījumu, kategoriski tāda esamību noraida vien pats Tramps un Krievija. Taču nevajagot pārspīlēt draudus, ko šāda teorētiska iespēja radītu, saka Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētniece Nora Vanaga: “Atšķirībā no Krievijas, ASV ir prezidentāla republika, kur prezidentam ir liela loma, tomēr ir komanda un ir “checks and balances” ar Kongresu. Līdz ar to – ja tas būs, tad, es domāju, ka viņi iekšpolitiski šo jautājumu arī atrisinās.” 15
Tikmēr Maskavas Karnegi centra eksperts Andrejs Koļesņikovs, kuram viena no pētniecības jomām ir “Jaunais aukstais karš,” nedomā, ka ASV attālināsies no saviem Eiropas sabiedrotajiem, tomēr ir pārliecināts, ka Krievija to centīsies panākt: “Krievijas politiskā vadība un diplomāti saprot, ka Eiropas interese šobrīd ir pārvilkt Trampu savā pusē. Notiek tādas kā virves vilkšanas sacensības, kur Tramps ir virves lomā. Bet, manuprāt, Eiropas pozīcijas te ir diezgan stipras, jo kā Amerikas prezidents Tramps tomēr institucionāli ir Rietumu daļa. Viņš ir nozīmīgas Rietumu valsts prezidents, un tā vienkārši atteikties no kopīgā Rietumu vektora viņam laikam tomēr būtu diezgan sarežģīti.”
Krievijas žurnālists un ārpolitikas komentētājs, TV kanāla “Doždj” apskatnieks Konstantīns Eggerts domā, ka Tramps attiecībās ar visiem, ne tikai ar Krieviju, paļausies uz savu biznesmeņa instinktu un vienmēr domās: ko konkrēti šis cilvēks, šī valsts vai šī organizācija var dot man un Amerikai?
“Šajā ziņā Putinam tas nav vieglākais stāsts, jo līdz šim Kremlim bija izdevies ar diezgan vājām kārtīm spēlēt diezgan stipri. Taču tāpēc, ka pretī bija ne pārāk stipri, ne pārāk pārliecināti un ne pārāk ārpolitikā ieinteresēti pretinieki. Es runāju par astoņiem Obamas prezidentūras gadiem. Trampa laikā tas var mainīties, jo man nav saprotams, ko Krievija reāli var piedāvāt, lai pretī panāktu sankciju noņemšanu vai, vēl jo vairāk, Jaltu-2, proti, jaunu vienošanos par ietekmes sfēru pārdali Eiropā,” uzskata komentētājs.
Eggerts ir pārliecināts, ka neviens no Trampa kabineta locekļiem, lai cik lielas arī nebūtu viņu personiskās simpātijas pret Krieviju, tās uzņēmējiem vai politiķiem, neriskēs spert soļus, kas apdraudētu viņu amatu. Tas attiecas arī uz valsts sekretāra jeb ārlietu ministra amata kandidātu, ilggadējo naftas kompānijas “Exxon Mobil” izpilddirektoru Reksu Tilersonu, kurš 2013.gadā no Putina rokām saņēma Krievijas apbalvojumu – Draudzības ordeni.
Eggerts atklāj, ka savulaik ir strādājis “Exxon Mobil” un bijis Tilersona darbinieks: “Tilersona kungs darīs to, ko viņam teiks darīt prezidents Tramps. Ja viņš viņam liks aizvest Putinam Meksikas līča omāru mucu un viņu apkampt, viņš to izdarīs. Ja liks aizvest paziņojumu par jaunām sankcijām, tad atvedīs arī to. Tilersons būs cilvēks, kurš pirmām kārtām būs prezidenta Trampa valsts sekretārs. Turklāt es domāju, ka viņš būs ļoti uzmanīgs savās attiecībās ar Kongresu. Viņš negribēs skandālus vai interešu konfliktus.”
Tikmēr Trampa aizsardzības sekretāra amata kandidāts ir bijušais ģenerālis Džeimss Matiss ar iesauku “Trakais suns”. Viņš jau ir paguvis paziņot, ka Putins mēģina sagraut NATO, un nosaucis Krieviju par vislielāko draudu mieram un stabilitātei reģionā. Tāpēc eksperti neizslēdz arī to, ka nekāds “restarts” attiecībās ar Krieviju nenotiks. Koļesņikovs no Karnegi centra gan skaidro, ka arī to Krievijas prezidents varētu mēģināt izmantot sev par labu: “Viņam [Putinam] te ir tāda “win-win” stratēģija. Ja viņš ar Trampu sastrīdēsies, tad mums atkal parādās ienaidnieks, mēs atkal sāksim konsolidēties apkārt karogam. Ja viņš sadraudzēsies ar Trampu – tā atkal ir mūsu uzvara: mēs savai ticībai esam pievērsuši bijušo ienaidnieku un lielvaru, kurai līdzvērtīgas pasaulē nav. Protams, labāk ir draudzēties un iegūt partneri.”
Vismaz pagaidām Putins publisku uzstāšanos reizēs Trampu ļoti aktīvi aizstāv. Koļesņikovs no Karnegi centra gan nedomā, ka Krievijas prezidentam būtu plāns tādējādi Trampu diskreditēt: “Manuprāt, tā ir neviltota vēlme nepazaudēt potenciālu partneri. Vienam pašam Putinam, lai cik pašapmierināts viņš nebūtu, ļoti grūti būtu vadīt pasauli pēc saviem noteikumiem, no savām pozīcijām. Pasaule kaut kā ne pārāk viņam klausa, neraugoties uz visām cerībām par Rietumu pasaules šķelšanos, par Putinam līdzi jūtošo labējo populistu parādīšanos. Pagaidām pietrūkst kritiskās masas, lai šādus noteikumus uzstādītu. Kopā ar Ameriku, kopā ar Trampu Putins patiešām varētu pagriezt pasaules kārtību virzienā, kas būtu pretējs normālam. Nemaz nerunājot par to, ka vēlāk varētu pievienoties arī [Francijas prezidenta amata kandidāti] Fijons vai Lepēna, vai vēl kāds. Tāpēc Putinam Tramps ir ļoti vajadzīgs.”
Tas, kā veidosies Trampa un Putina attiecības, kas ietekmēs arī pārējo pasauli, būs atkarīgs ne vien no abu valstu diplomātu rūpīgas plānošanas, bet arī no nejaušībām. Piemēram, tas, kādu iespaidu abi prezidenti viens uz otru atstās savā pirmajā tikšanās reizē. Tā varētu notikt kaut kad šī gada laikā, visticamāk, neitrālā teritorijā.
