Eksperti: Energoneatkarības veicināšanai transportā plašāk jāizmanto vietējie resursi 15
Autors – Kristīna Blaua
Viens no galvenajiem izaicinājumiem, lai sasniegtu energoneatkarību un ambiciozos klimatneitralitātes mērķus, ir transporta sektors, kas rada trešo daļu no kopējām siltumnīcefekta gāzu emisijām. Tā zaļināšanā būtiska nozīme ir vietēji ražotu atjaunīgo degvielu izmantošanai, īpaši privātajā transportā, arī publiskajā sektorā, tostarp komunālo dienestu transportlīdzekļos. Latvijas kaimiņvalstīs politiskais ietvars un kurss ir skaidrs – prioritāte vietējie atjaunojamie energoresursi.
Latvijā transportā emisijas pieaug
Lai Eiropas Svainība virzītos uz savu stratēģisko mērķi, klimatneitralitātes sasniegšanu, ES dalībvalstīm ir jārīkojas daudz aktīvāk, lai samazinātu emisijas transporta sektorā. Līdz ar ģeopolitiskajiem saspīlējumiem pieaug fokuss uz energoapgādes drošību, proti, kā samazināt enerģijas importu. Konkrētus sasniedzamos mērķus paredz pēdējos gados apstiprinātas regulas un direktīvas. Piemēram, oktobrī pieņemtā Direktīva attiecībā uz atjaunīgo energoresursu enerģijas izmantošanas veicināšanu uzliek pienākumu degvielas piegādātājiem realizēt vairāk atjaunīgo enerģijas resursu, lai pakāpeniski līdz 2030.gadam to īpatsvars sasniegtu 29%.
Tomēr statistikas dati rāda, ka Latvijā pieaug ar fosilo degvielu darbināmu transportlīdzekļu skaits, bet atjaunīgo resursu īpatsvars transportā samazinās. Transporta dekarbonizācija ir “nolikta uz bremzēm”. Jaunākie dati par siltumnīcefekta gāzu emisiju dinamiku rāda, ka Latvijā transporta emisijas 2021. gadā bija par 3,3% augstākas nekā 2005. gadā. Tas rada risku, ka netiek sasniegti arī valsts klimata jeb emisiju samazināšanas mērķi. Latvijas Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā (NEKP) mērķi ir iezīmēti, taču skaidrības par risinājumiem to sasniegšanai īsti nav.
Plašāk jāizmanto vietēji ražotās biodegvielas un biometānu
“Tautsaimniecības komisija šobrīd saņem daudz priekšlikumu no Klimata un enerģētikas ministrijas, bet, protams, ir atbildības jomas, kas ir Ekonomikas ministrijas un Zemkopības ministrijas pārziņā. Piemēram, tas attiecas uz biodegvielu pievienošanu fosilajām degvielām un valsts atbalstu lauksaimniekiem biodegvielās izmantotā rapša audzēšanai, kas šobrīd noteikts tikai pašpatēriņa līmenī.
Nākotnē visu šo ministriju atbildības jomās gaidāmas būtiskas pārmaiņas, varētu pieaugt gan biopiedevas apjoms, gan paplašināties biodegvielas izmantošana transportā, gan biometāna ražošana un uzkrāšana rūpniecības vajadzībām,” pastāstīja Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Skaidrīte Ābrama (“Progresīvie”).
S. Ābrama atzina, ka enerģētikas dekarbonizācija būs ārkārtīgi prioritāra joma gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, attiecībā arī uz mikroģenerāciju un lietotāju iesaisti dažādās nozarēs.
Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sekretārs Mārtiņš Felss (“Jaunā Vienotība”) sacīja, ka uzņēmēju interese par zaļās enerģijas ražošanu strauji pieaug un prognozēja, ka jau tuvākajā nākotnē priekšplānā izvirzīsies jautājums par saules un vēja enerģijas uzkrāšanu, kā pamata metodi izmantojot tās pārvēršanu tā dēvētajā zaļajā ūdeņradī.
Savukārt ražošanas aspektā lielāku īpatsvaru varētu iegūt biodegvielas un biometāna ražošana ar jaunākajām tehnoloģijām, starp kurām ir, piemēram, biodegvielas ražošana nevis no lauksaimniecībā izmantotā rapša, bet pārstrādājot izmantotās pārtikas eļļas.
“Saules un vēja parku pieteiktās jaudas jau šobrīd aptuveni trīs reizes pārsniedz Latvijā nepieciešamo enerģijas apjomu. Lai arī grūti prognozēt, cik no šīm jaudām tiks reāli saražotas, jau tagad skaidrs, ka būs nepieciešamas jaunas tehnoloģijas šo enerģijas veidu uzglabāšanai un tālākai izmantošanai,” sacīja M. Felss.
Šīs komisijas deputāts Jānis Patmalnieks (“Jaunā Vienotība”) uzsver, ka nostādnes atjaunīgās enerģijas sektorā tiks pārskatītas NEKP, kas šobrīd nodots apspriešanai atbildīgajās ministrijās un nozarēs.
Pēc J. Patmalnieka vārdiem, plānā tiks iezīmētas prioritātes vietējās enerģētikas atbalstam, sadarbojoties visām iesaistītajām ministrijām. “Ļoti svarīgs virziens ir mazināt atkarību no importētā fosilā kurināmā un tā radīto emisiju īpatsvara strauja mazināšana, tāpat noteikti jāveicina biodegvielas un biometāna izmantošana publiskajā sektorā. Tā kā elektriskā transporta ieviešana daudzviet varētu prasīt pārāk ilgu laiku, pašvaldības varētu izvēlēties, piemēram, skolu autobusus un tehnisko transportu, kas izmanto biodegvielu, nevis elektriskos transportlīdzekļus, kuriem vēl vajadzīga infrastruktūras attīstība,” prognozēja J. Patmalnieks.
Latvija var kļūt par tehnoloģiju radītāju, ir pārliecināts virziena “Nākotnes mobilitāte” vadītājs Zaļo un Viedo Tehnoloģiju Klasterī vadītājs Imants Martinsons. “Atjaunīgo energoresursu jomā joprojām nepieciešami dažādi jauni risinājumi, un esam pārliecināti, ka Latvija var piedāvāt efektīvus risinājumus daudziem no šiem izaicinājumiem,” viņš sacīja.
Polijā kāpina biodegvielas ražošanu
Kaimiņvalstīs notiek strauja vietējās enerģijas ražošanas jaudu kāpināšana, turklāt panākta atjaunīgajām enerģijām labvēlīga nostāja no lauksaimniecības sektoru pārraugošo iestāžu puses.
Polijas enerģētikas uzņēmums “Orlen” septembrī noslēdzis līgumu par eļļas augu sēklu pārstrādes rūpnīcas būvniecību Kētržinā. Rūpnīcā paredzēts pārstrādāt 500 000 tonnu rapša sēklu gadā, iegūstot 200 000 tonnu eļļas, lai ražotu biodegvielu ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Polijas rapšu raža 2022. gadā kopumā veidoja 3,6 miljonus tonnu.
Daniels Obajteks, “Orlen” valdes priekšsēdētājs un izpilddirektors, to raksturo kā vērienīgu stratēģiju, lai attīstītu Polijas biodegvielas ražošanas iespējas, un šī apņemšanās uzsver “Orlen” grupas centienus kļūt par dominējošo spēku reģionālajā biodegvielas nozarē. Paredzams, ka jaunā ražotne ar 500 000 tonnu rapša sēklu pārstrādes jaudu gadā izmantos ievērojamu daļu, aptuveni vienu septīto daļu, no kopējā vietējā ražas apjoma. Tādējādi grupa apņēmusies radīt labvēlīgu vidi ilgstošai sadarbībai ar Polijas lauksaimniekiem, garantējot viņiem drošu noieta tirgu izaudzētajai produkcijai. Plānots, ka ražotnes būvniecība sāksies 2024. gada pirmajā pusē, un tās pabeigšana paredzēta 2026. gada vidū.
Igaunija izvēlas biometāna autobusus
Atšķirībā no daudzām Rietumeiropas valstīm, kur ar dīzeļdegvielu darbināmie autobusi tiek aizstāti ar elektriskajiem, Igaunijas autobusu parks lielā mērā paļaujas uz tiem, kurus darbina ar biometānu. Šobrīd Igaunijā sabiedriskajā transportā tiek izmantots liels skaits biometāna autobusu, galvenokārt tāpēc, ka tie ir gan videi draudzīgāki, gan lētāki nekā elektriskie autobusi.
Saskaņā ar Igaunijas datiem ceturtā daļa autobusu, ko izmanto valsts sabiedriskā transporta nodrošināšanai, tiek darbināti ar biometānu. Tāpēc Igaunija kopā ar septiņām vai astoņām citām ES dalībvalstīm ir viena no tām, kas pieprasa, lai biometāna autobusus varētu turpināt ražot arī pēc 2030. gada.
Igaunija ir veikusi ievērojamus ieguldījumus biometāna ražošanā un gāzes autobusu iegādē, un cer, ka termiņš tiks atlikts, lai būtu saprātīgāks šo ieguldījumu atmaksāšanās laiks. Piemēram, Tartu visi pilsētas autobusi izmanto biometānu, bet Tallinā – aptuveni divas trešdaļas. Tallinas pilsētas transporta vadītājs Kaido Padars sacīja, ka ir plānots, ka vēlākais līdz 2025. gada sākumam visi galvaspilsētas autobusi izmantos biometānu. Tajā pašā laikā notiek arī debates par to, vai ilgtermiņā pievērsties elektriskajiem nevis biometāna autobusiem.
Lietuvā pieņemts likums atjaunojamās enerģijas veicināšanai transportā
Ļoti aktīvi atjaunīgo energeresursu jomā darbojas Lietuva: uzsākta kampaņa pret fosilajām degvielām, pieņemts likums, kas paredz ikgadēju atjaunojamās enerģijas pieaugumu transporta sektorā. Lietuvā ar valsts atbalstu parādījušās arī vairākas jaunas biometāna rūpnīcas.
Jau 2022. gada vasarā Lietuvā tika apstiprināta attīstības programma “Atjaunojamo degvielu ražošanai un izmantošanai transportā 2021. – 2030.gadam”. Tās ietvaros paredz līdzekļus biodegvielas ražotņu modernizācijai, biometāna ražošanai un privātiem elektrisko auto uzlādes punktiem.
Vai Finanšu ministrijai būs jāpērk kvotas?
Tādējādi jāsecina, ka Latvijai jārīkojas īpaši strauji un efektīvi, lai saglabātu esošās atjaunojamās enerģijas ražošanas jaudas un tās palielinātu ar mērķi nenokļūt situācijā, kad valsts nespēj pildīt uzņemtās ES saistības un spiesta pirkt oglekļa kvotas un maksāt soda naudu par saistību neizpildi, kā arī padziļināt atkarību no importētajiem energoresursiem tā vietā, lai ražotu un arī eksportētu vietēji ražotas atjaunojamās degvielas.
