Eksperti atklāj, ka ir kaut kas, no kā Putins baidās vairāk nekā no NATO 112
Kā ziņu portālam “Foreignpolicy” norāda ASV domnīcas “The Center for a New American Security” darbinieki – Nikolass Lokers un Keita Džonstona –, ir kaut kas, no kā Kremlis, tostarp Krievijas prezidents Vladimirs Putins, baidās vairāk nekā no NATO.
Kremlis baidās no Eiropas Savienības (ES) spējas veicināt dziļas politiskās pārmaiņas.
Jūnijā notikušajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas vēsturiskus panākumus guva galēji labējās, eiroskeptiskās partijas. Tagad, veidojot gandrīz ceturto daļu no palātas, šīs partijas ir gatavas spēcīgi ietekmēt ES turpmāko politisko trajektoriju un censties novērst dažādus integrācijas aspektus, tostarp iebilst pret bloka turpmāko paplašināšanos.
Kremlim šis rezultāts ir iemesls svinībām. Krievija pielika visas pūles, lai atbalstītu eiroskeptiķu partijas, maksājot galēji labējiem ES politiķiem par Kremļa sarunu tēmām, kā arī uzsākot plašas tiešsaistes dezinformācijas kampaņas un kiberuzbrukumus.
Tā kā Ungārija tagad ir ES prezidējošā valsts, Maskava dara visu iespējamo, lai palīdzētu Krievijai draudzīgajam Ungārijas premjerministram Viktoram Orbānam izjaukt vienotu ES nostāju attiecībā uz Krievijas karu Ukrainā.
Krievijas pēdējie centieni iezīmē ievērojamu pieaugumu tās mēģinājumos graut ES. Kremlis jau sen ir uzturējis naidīgu retoriku pret bloku, taču, pastiprinoties Krievijas konfrontācijai ar Rietumiem, šis naidīgums tikai pieaudzis. Maskavai ES paplašināšanās, padziļināšanās un nostiprināšanās ir unikāls un arvien lielāks drauds tās mēģinājumos nostiprināt savu neliberālo pārvaldības modeli gan mājās, gan ārvalstīs.
Reālos draudus Kremlim rada ES, nevis NATO
Tas ir tāpēc, ka Ukrainas dalība un integrācija ES varētu dot nāvējošu triecienu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam un viņa režīmam, pārvēršot Ukrainu par to, no kā Krievija visvairāk baidās: politisku, ekonomisku un sociāli kulturālu alternatīvu pašai Krievijai.
Lai gan Putina popularitāte krievu vidū joprojām ir augsta, Kremlis uztraucas, ka Krievijas pilsoņi varētu saskatīt priekšrocības, ko sniedz dalība ES, un vēlēties savai valstij alternatīvu nākotni.
Tas izskaidro to, kāpēc Putins 2014. gadā sāka savu ilgo karu pret Ukrainu. Tolaik Ukraina bija militāri neitrāla un aktīvi necentās pievienoties NATO, lai gan jau iepriekš bija izrādījusi interesi par dalību (2008. gadā). Taču Kijiva grasījās parakstīt asociācijas līgumu ar ES, ko nevarēja novērst Kremļa iejaukšanās Ukrainas politikā.
Vairāki Krievijas un Rietumu attiecību komentētāji lielākoties ir ignorējuši ES un Krievijas attiecības, tā vietā bieži vainojot iespējamo NATO paplašināšanos Kremļa agresijas katalizācijā. Pēc viņu teiktā, Kremlis uzskata NATO paplašināšanos austrumu virzienā kā nopietnu draudu Krievijas fiziskajai drošībai. Putins noteikti vēlētos salauzt NATO un Rietumu vienotību, taču tas nav tāpēc, ka viņš domā, ka Krievija ir militāri apdraudēta. Ja viņš to vēlētos darīt, Krievijas armija neatstātu gandrīz neaizsargātu valsts aptuveni 1600 jūdžu garo robežu ar NATO dalībvalstīm.
Pat ja ES paplašināšanās tieši nesagrauj režīma stabilitāti Krievijā, tā apdraud Putina ārpolitikas galveno ideoloģisko pīlāru: viņa novecojušo apsēstību ar tā dēvētās ietekmes sfēras saglabāšanu Krievijas perifērijā. Krievija cenšas uzspiest savu gribu pierobežas valstīm un neļaut tām pašām veidot savu nākotni — vai nu tieši (ar iekarošanas palīdzību kā Krievija to mēģina darīt Ukrainā) vai netieši, izmantojot citas taktikas.
Krievija pamatoti uztraucas par ES spēju veicināt dziļas politiskās pārmaiņas. Kopš Aukstā kara beigām dalībai ES ir bijusi izšķiroša nozīme, jo bijušie autokrātiskie režīmi Centrāleiropā un Austrumeiropā kļuvuši par plaukstošām un liberālām demokrātijām. Tā nav nejaušība: kritērijos, lai pievienotos ES, noteikts, ka jaunajām dalībvalstīm ir jābūt institūcijām, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un minoritāšu aizsardzību — vērtības, kas ir pretrunā Krievijas režīma veicinātajām vērtībām.
Krievija ir sastapusies ar realitāti
Krievija gadu gaitā ir pastiprinājusi savas iebildumus pret ES paplašināšanos, novērojot dalības spēcīgo ietekmi. Kad 2004. gadā ES pievienojās trīs Baltijas valstis un citas valstis, tostarp Čehija, Polija un Slovākija, Maskava maz pievērsa uzmanību blokam, tomēr pēc 2004. gada Krievija ir sastapusies ar realitāti – ES spēju virzīt dziļas iekšpolitiskas pārmaiņas.
Neviena valsts to nerāda labāk kā Ukraina. Pēc tam, kad 2013. gada beigās ukraiņi protestēja pret toreizējā prezidenta Viktora Janukoviča lēmumu atteikties no ES asociācijas līguma, kas, galu galā, noveda pie viņa gāšanas 2014. gada februārī, Putins mēģināja no jauna nostiprināt kontroli pār valsts politisko virzību, anektējot Krimu.
Pēc tam, 2022. gada februārī, Krievija pielika visas pūles, lai atturētu Ukrainu no pievienošanās Rietumu kopienai, uzsākot pilna mēroga iebrukumu, kas, ironiskā kārtā, palielināja izredzes integrācijai ES ne tikai Ukrainai, bet arī kaimiņvalstīm: Moldovai un Gruzijai. Kopš tā laika Krievija ir izmantojusi dažādas taktikas, lai kavētu arī Moldovas un Gruzijas virzību uz pievienošanos, piemēram, atbalstot Krievijas stila “ārvalstu aģentu likuma” pieņemšanu, lai apslāpētu demokrātiskās domstarpības.
Tomēr ES nevajadzētu vairīties no paplašināšanās.
Bloka paplašināšanās gadu desmitiem ir bijusi efektīvs līdzeklis un spēks labklājības, stabilitātes un demokrātijas veicināšanā Eiropas kontinentā, tuvinot reģionu vīzijai par veselu, brīvu un mierīgu Eiropu.
Turklāt nākamās ES paplašināšanās kārtas panākumiem vai neveiksmēm būs pārsteidzoši nozīmīgas sekas turpmākajā starptautiskajā kārtībā. Krievija, cenšoties novērst ES paplašināšanos un pārņemt kontroli pār Ukrainu, Moldovu un Gruziju, sāk kampaņu, lai Eiropā nostiprinātu savu impērisko ideju. Tas rada milzīgu izaicinājumu ES.
Lai nodrošinātu Krievijas imperiālistiskās vīzijas neveiksmi, ES ir jāpilda solījumi, kas attiecas uz jaunu dalībvalstu integrāciju, vienlaikus kļūstot noturīgākai šajā procesā. Neatbalstīt citas Eiropas valstis, kuras vēlas izveidot noturīgas demokrātiskas politiskās institūcijas, spēcīgas pilsoniskās sabiedrības un plaukstošu ekonomiku, būtu stratēģiska neveiksme. Krievijai veto tiesības nevajadzētu dot.
