Eksperte: Kā tikt galā ar Centrāltirgus nedienām? Sakārtot tirgu! 1
Autore: Mārketinga un tirdzniecības eksperte, Biznesa augstskolas Turība asociētā profesore Iveta Liniņa.
Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos Rīgas Centrāltirgus tiek pieminēts salīdzinoši bieži – gan saistībā ar pulcēšanās ierobežojumu neievērošanu, gan nedienām ar nomniekiem. Tirgus atspoguļo katras valsts iekšējo situāciju, norāda mārketinga un tirdzniecības eksperte, Biznesa augstskolas Turība asociētā profesore Iveta Liniņa.
Viņa skaidro, ka ar pārdomātu mārketinga un attīstības stratēģiju, tirgus varētu kļūt par ļoti iecienītu tūrisma objektu un peļņas avotu, diemžēl 30 gadu laikā šis pilsētai un valstij būtiskais objekts nav ticis sakārtots. Tas mudina domāt, ka, iespējams, visa pamatā ir nevēlēšanās to sakārtot.
Produkti, ko var iegādāties ikvienā lielveikalā
Ikvienā valstī tirgus ir viens no centrālajiem apskates objektiem. Ja vēlies iepazīt valsti, dodies uz tirgu!
Ja vadās pēc šāda principa, Latvijā paveras gaužām bēdīga situācija – preču piedāvājumā tikai vietām var atrast Latvijai raksturīgākos produktus vai zemnieku ražojumus, tā vietā slejas Ķīnā ražotu preču kalni vai tie paši produkti, ko var iegādāties ikvienā lielveikalā.
Naktskrekli kopā ar dārzeņiem un stādiem
Ikvienam mārketinga nozares cilvēkam ir zināms, cik liela nozīme ir preču izvietojumam. “Retail is detail” jeb “Mazumtirdzniecība ir detaļās”, t.sk. preču izvietojumā, tirdzniecības vietas iekārtošanā u.tml.
Iznākot no tuneļa, ikvienu tirgus apmeklētāju sagaida apakšveļa un naktskrekli, lai gan pavisam netālu atrodas pustukšs rūpniecības preču tirgus, kur šīm precēm būtu piemērotāka vieta. Arī pērkot stādus dārzam, turpat blakus atkal kāds piedāvā Ķīnā ražotu halātu vai veļu.
Nemaz nerunājot par to, ka šādas preces varētu pārdot paviljonos, kas ir UNESCO pasaules mantojums.
Lielveikalos tiek ļoti rūpīgi pārdomāts, kā sakārtot un izvietot noteiktas preču grupas, arī tirgū ir atsevišķi, dažādiem produktiem paredzēti paviljoni.
Vēlmei nopelnīt nevajadzētu būt lielākai kā rūpēm par apmeklētājiem,
tāpēc ieteiktu tomēr pieturēties pie pārdošanas pamata principiem – kur pārdodam stādus, tur pārdodam tikai stādus, kur pārdodam pienu, tur tikai pienu.
Kādus tirgus apmeklētājus mēs vēlamies?
Lai tirgus piedzīvotu izmaiņas, nepieciešams skaidri definēt, kādu mērķauditoriju vēlamies? Tādu, kas meklē lētus naktskreklus, nocenotus produktus, ģimenes ar bērniem vai ārvalstu tūristus?
Atbildot uz šiem jautājumiem, kļūs skaidrs, kur, kā un kādas preces vai pakalpojumus jāpiedāvā. Manuprāt, primārajai auditorijai jābūt ārvalstu viesiem, kas sekmētu pienesumu pilsētas un valsts ekonomikai, bet sekundārai – ģimenēm ar bērniem.
Tirgum ir jākļūst par vietu, uz kuru dodas ģimenes ar bērniem, lai sestdienā pavadītu laiku un iegādātos svaigus, Latvijā ražotus produktus.
Ja būtu vēlme risināt
Lai sakārotu tirgu un tā apkārtni, nepieciešama vairāku pušu iesaiste: domes, atbildīgo ministriju, kā arī tūrisma nozares ekspertu.
Lai tirgus kļūtu par cienījamu tūrisma objektu, jāizdara vēl ļoti daudz. Pagaidām rodas iespaids, ka tirgus ir pelnīšanas instruments noteiktai cilvēku grupai, kas dara visu iespējamo, lai tajā nekas nemainītos.
Rodas jautājums, kāpēc citās valstīs vai pilsētās ir iespējams sakārtot tirgu? Par piemēru jāmin arī kontrabandas preču vai produktu ar beigušos derīguma termiņu pārdošana – to izskaust nav viegli, tomēr, ja būtu vēlme, tas jau būtu izdarīts.
Bet pieļauju, ka no Ķīnā ražoto mantu tirgotājiem nāk lielāka peļņa, nekā no Latvijas zeķu adītājām.
Gribētos jautāt, vai arī Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībai šajā kontekstā nav kas sakāms, jo runa tomēr ir par pasaules mantojumu – objektu, ko, prasmīgi pārvaldot, tūrisma nozare varētu izmantot kā pievilcīgu un interesantu galamērķi.
Turklāt, tādu, kuru var ne tikai apskatīt, bet kurā var iepirkties, atbalstot vietējos ražotājus.
Atbildība par pārkāpumiem
Tirgus, protams, atšķiras no lielveikala, jo tajā var pagaršot un aptaustīt preces, var kaulēties ar pārdevēju, tomēr kārtībai jābūt arī tirgū.
Un tāpat kā citās tirdzniecības vietās jārūpējas par apmeklētāju drošību. Ja lielveikaliem tiek pārmests, ka tie turpina strādāt arī vīrusa laikā, tad rodas jautājums – kas atbild par klajo drošības pasākumu neievērošanu tirgū? Kas atbild par tiem pārdošanas punktiem, kuros pircējiem tiem pārdota nekvalitatīva prece vai gluži vienkārši pircēji tiek “apsvērti”?
Mārketinga un tirdzniecības pamata principus neviens nav atcēlis – tie ir spēkā kā veikalos, tā arī tirgū. Un, ja visā pasaulē lielveikali ir ļoti līdzīgi un piedāvā pasaules lielo uzņēmumu produkciju, tad tieši tirgus ir mūsu iespēja būt unikāliem, atbalstīt vietējos ražotājus un piesaistīt apmeklētājus no visas pasaules.
Jautājums, vai un kā mēs šo iespēju izmantojam?
