Eksperiments ar Raini: kā “nākotnes cilvēku” redz 21. gadsimta mākslinieki 0
Aizvadītais dzejnieku Raiņa un Aspazijas jubilejas gads sagādājis ne vienu vien pārsteigumu attiecībā uz abu dižgaru literārā mantojuma interpretācijām, kuras regulāri piedāvāja gan izdevniecības, gan teātri, gan izstāžu zāles.
Šiem pārsteigumiem var pieskaitīt biedrības “Ascendum” izdoto neliela formāta grāmatiņu, kurā iekļauti tautā visiemīļotākie, vispopulārākie Raiņa dzejoļi (kopā 10), ko daudzi lasītāji droši vien spēj citēt no galvas.
Galveno pārsteigumu gan rada nevis paši dzejoļi, bet to ilustrācijas! “Šajā grāmatā Raiņa dzejoļus, kas tapuši 20. gadsimta sākumā un runā par to, kādam vajadzētu būt nākotnes cilvēkam, ilustrē latviešu 21. gadsimta mākslinieki Kristians Brekte, Māra Brīvere, Krista Dzudzilo, Kaspars Groševs, Anda Lāce, Reinis Dzudzilo, Anete Melece, Paula Zariņa, Krišs Salmanis un Reinis Liepa – tikpat nepabeigti, meklējoši, jauni un no sevis uz sevi bēgoši kā Rainis pirms simt gadiem,” izdevuma priekšvārdā, kam dots nosaukums “Bēglis Rainis”, raksta filozofs Ilmārs Šlāpins. Katram dzejolim veltīti vairāki attēli, kas tapuši dažādās tehnikās un ir gan melnbalti, gan krāsaini. Rodas iespaids, ka grāmatā paralēli tiek “apspēlētas” divas sižetiskās līnijas – ne tikai pārdzīvojumi un problēmas, ko atklāj Raiņa liriskais “es”, bet arī jauno mākslinieku redzējums saistībā ar meistara pausto, kas atspoguļots ilustrācijās. Katrs no viņiem izvēlējies ilustrēt vienu dzejoli, turklāt vairāki no attēliem pārsteidz mūsdienīgo izteiksmes līdzekļu dēļ.
Vairāki jaunie mākslinieki Raini un Aspaziju “pārcēluši” mūsdienās, liekot iejusties šodienas situācijā un apstākļos. Krišs Salmanis, ilustrējot dižgara 1926. gadā sacerēto dzejoli “Mūžam verdējs”, abus meistarus attēlojis iepērkoties mūsdienu lielveikalā un Aspazijai liekot ne tikai izvēlēties preces, stumt ar produktiem piekrautos iepirkumu ratiņus, maksāt pie kases, bet arī bez dzīvesbiedra palīdzības stiept smago somu ar produktiem. Iespējams, Raiņa atbilde māksliniekam un arī lasītājam, kurš, apskatot attēlu, izbrīnā saraucis pieri, izskan dzejolī: “Ko tas man? Man mērķa nava.” Līdzīgu pieeju izmantojusi māksliniece Anete Melece, ilustrējot dzejoli “Pats”, kas sarakstīts 1900. gadā un publicēts krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Māksliniece abiem dzejniekiem likusi izdzīvot ikdienišķu, mūsdienu dzīvei raksturīgu situāciju, kur dominējošā loma atkal piešķirta Aspazijai kā nama saimniecei – maltīšu gatavotājai un sava vīra “stiprajam plecam”. Savukārt Rainim atliek vien nodoties domām un darbam. Kā atbilde ilustrācijā attēlotajai situācijai skan meistara paustais: “Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver,/Pats esi kungs, pats laimei durvis ver.”
Lirika, kas tapusi pirms aptuveni gadsimta un senāk, lasītāju spēj pārsteigt ar savu mūsdienīgumu. Tādēļ trāpīgs šķiet izdevuma priekšvārda autora secinājums: “Mēs tik ilgi esam mocīti ar priekšstatiem par Raini kā pabeigtu un ideālu pagātnes domātāju, ka grūti pieņemam domu par to, kas viņš varētu būt, kas viņš visu mūžu ilgojies būt – nākotnes cilvēks. Negatavs cilvēks. Cilvēks ceļā. Bēgļu gaitās. Cilvēks uz otru krastu. Cilvēks, kura vēl nav. Cilvēks, kādam tam jābūt. Mūžam verdējs.”
