Māris Antonevičs: Musulmaņu sieviešu apģērbu aizliegšana būtu cīņa ar sekām, nevis cēloņiem 24
Latvijas Televīzijas raidījums “Aizliegtais paņēmiens” pazīstams ar dažādiem vairāk vai mazāk provokatīviem žurnālistikas eksperimentiem. Pirms dažiem gadiem viens no šiem eksperimentiem bija tāds – latviešu meiteni ieģērbj musulmaņu sievietes apģērbā – burkā – un pārbauda, vai viņai izdosies Rīgā noīrēt dzīvokli un atrast darbu. Kā stāsta raidījuma veidotāji, viņu mērķis ir “noskaidrot sabiedrības attieksmi un ksenofobijas līmeni”. Ar dzīvokļa meklējumiem seju slēpjošajai meitenei neklājas viegli, jo daudzi izīrētāji atsaka, tāpat arī darba devēji atbild, ka šādā apģērbā strādāt tomēr nevarēšot, būšot jāvelk uniforma. “Aizliegtā paņēmiena” veidotāji uzskata, ka tas ir pierādījums, ka Latvijas sabiedrība ir neiecietīga. To apstiprinot arī tas, ka Centrāltirgus rajonā burkā tērptajai sievietei veltīti aizskaroši izteikumu (tas, starp citu, interesanti, jo Centrāltirgu pieminējuši arī citi, kas medijos sūdzējušies par ksenofobiju).
[wrapintext][/wrapintext]
Pēc “Aizliegtā paņēmiena” loģikas, šobrīd neiecietīgākās personas valstī acīmredzot ir Valsts prezidents Raimonds Vējonis un tiesībsargs Juris Jansons. Abi izteikušies, ka Latvijā nebūtu vietas musulmaņu sieviešu galvassegām (tagad diskusijās biežāk lietots apzīmējums “parandža”, nevis burka, bet tas nav tik būtiski, jo runa ir par apģērbu, kas daļēji vai pilnībā aizsedz sievietes seju). Tiesībsargs ir izteicies, ka šādu aizliegumu varētu ieviest, jo Latvijas Republikas Satversme paredz iespēju ierobežot reliģiskās pārliecības paušanu, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. “Reliģijas brīvība ir ierobežojama, lai varētu samierināt dažādu reliģiju piekritēju un grupu kontraversāli pretējus uzskatus,” sacījis J. Jansons. Savukārt Valsts prezidents uz to mēģinājis raudzīties no personisko sajūtu prizmas, par aizliegumu pagaidām konkrētāku pozīciju neizsakot. “Mans personīgais viedoklis, protams, ir, ka nevajadzētu šādas galvassegas nēsāt, jo Latvijas sabiedrība tomēr ir atvērta – mēs pieņemam dažādu tautību cilvēkus,” intervijā LNT teicis R. Vējonis.
Pirms iesaistīšanās diskusijās, gan būtu jāuzdod būtisks jautājums: kāpēc tas pēkšņi ir kļuvis aktuāls? (Varētu saprast, ja par to būtu bijušas debates 2011. gadā, kad to kaismīgi apsprieda Francijā un tās atspoguļoja arī Latvijas plašsaziņas līdzekļi, taču toreiz uz to noskatījāmies kā uz tālu eksotiku.) Jā, var teikt, ka Latvijai šo tēmu piespēlējusi Igaunija, jo tieši šīs valsts politiķi par to sākuši diskutēt. Bet vai tā jau ir atzīta par problēmu? Vai ir jau nolemts, ka Latvijā tuvākajā laikā ieradīsies liels skaits musulmaņu, kas te mēģinās uzspiest savus tikumus? Runā taču tikai par 250 bēgļiem, turklāt arī piebilst, ka Latvijai būs iespēja šos cilvēkus izvēlēties. Tātad – vai nu parandžu problēma ir mākslīgi uzpūsta, vai arī mums nesaka visu patiesību.
Parandžu vai burku jautājums patiesībā ir ļoti interesants no modernā (bet ne klasiskā) liberālisma vērtību viedokļa, kas tās iedzen negaidītā strupceļā. Proti, šajā vidē ir izplatīts uzskats, ka parandžas vajadzētu aizliegt, jo tās ierobežo sieviešu tiesības. Tā pamatā ir pieņēmums, ka šis apģērbs nav sievietes brīva izvēle un viņa no tās vēlētos atbrīvotos, bet nespēj to izdarīt vīriešu šovinisma un reliģisko aizspriedumu dēļ. Vairākos gadījumos tā, visticamāk, tiešām ir, taču vai visos? Bet ja tā ir sievietes pašas izvēle? Piemēram, diskusijās par abortiem no liberālās nometnes puses vienmēr tiek skaidri un nepārprotami deklarēts, ka ķermenis ir sievietes īpašums un nevienam citam nav nekādu tiesību norādīt, kā viņai ar to būtu pareizi rīkoties. Tādā gadījumā, kāpēc viņa šo ķermeni nevarētu izmantot, lai valkātu tādu apģērbu, kā vēlas?
Jebkurā gadījumā cīnīties ar sekām ir bezjēdzīgāk nekā cīnīties ar cēloņiem. To labi pierāda ne pārāk sekmīgā Latvijas integrācijas politika. Taču tās neveiksmju cēloņi diemžēl meklējami laikā, kad Latvijā valdīja svešs režīms. Šobrīd tā nav, taču gaisā jau virmo kaut kāda nolemtības sajūta.
