VIDEO. EKSKLUZĪVI. Kā tas ir – Ukrainas “Azov” kareivei būt krievu gūstā: Nav starpības – vīrietis vai sievietes. Teica, ka esam dzīvnieki 165
Padošanās Krievijai gūstā ja vēl notika cilvēcīgi, tad tālākais jau vairs nebija nekas no solītā. Solīja, garantēja, ka “Sarkanais krusts” mūs pavadīs, ka mūs turēs atsevišķā cietumā. Bet mūs aizveda uz Jeļeņevku, kur notika sprādziens. Pratināšanās krievi stāstīja par Himars, ka amerikāņi vai ukraiņi uzbrukuši, bet patiesībā krievi paši tur sarīkoja teroraktu, tā savu stāstu iesāk Gerda, Ukrainas bruņoto spēku pārstāve, “Azov” pulka kareive Ukrainā, zināma kā Marija.
Gāja bojā ļoti daudz cilvēku, tā ekskluzīvā intervijā TV24 raidījumam “Aktuālais par karadarbību Ukrainā stāsta Gerda, “bet par šos teroraktus viņi nespēja veikt “kvalitatīvi”, jo daudzi no mūsējiem palika dzīvi.
Mazāk ievainotajiem palīdzēja, tos, kuri bija cietuši nopietni, tos izlaida, daudzi gāja bojā. Tas taču ir pretrunā visiem gūstekņu likumiem!”
“Mūsu uzturēšanās apstākļi bija, maigi sakot, neatbilstoši. Bija NKVD laiku spīdzināšanas – elektrošoks, fiziska vardarbība, viss, ko nevar pat iedomāties, tas viss notika. Kā kareive no 2017. gada biju daudz ko redzējusi, bet gūsts bija kaut kas ārkārtējs – miruši cilvēki, sadedzināti bērni, neapglabāti līķi, standarta kara šausmas,” redzēto apraksta kareive.
Gerdas vīrs cīnījies kopā ar sievu. Arī bijis Mariupoles ielenkumā un padevās gūstā reizē ar sievu, kad viņi sadalīti: “Mēs nezinājām, kas ar kuru ir noticis, vai ir dzīvs,
vai gājis jau bojā. Likās, ka nevar būt sliktāk, bet sliktākais bija vēl priekšā.”
Pārsteidz, ka 21. gadsimtā Eiropā notiek cilvēka brīvības pārkāpumi, nedarbojas nekādas vienošanās, pat minimālas humānās tiesības netiek ievērotas.
“Man ir kontūzija, jo nav noslēpums, ka krievi izmantoja fosfora bumbas, kas nogalināja divas sievietes. Esot gūstā es zaudēju vairākkārt samaņu, domāja, ka man traumēts mugurkauls, bet ārsts pie manis atnāca tikai vienreiz.
Uztaisīja rentgenu, secināja, ka dzīvošu. Un viss. Krieviem tas nozīmē – vēl vienu apmaināmu cilvēku,” ar pārdzīvoto dalās “Azov” kareive.
Viņa apstiprina, ka tika arī spīdzināta: “Viņiem nav starpības – vīrietis vai sievietes. Teica, ka esam dzīvnieki, ka visi ukraiņi ir neģēļi, apsaukāja par poļu imperiālisti, nacisti, draudēja nošaut vai mūža ieslodzījumu, ka nekad neredzēšu saulaino Kijivu, biedēja ar to, ka vīrs jau ir miris.”
Krievus pārsteigusi Gerdas reakcija uz viņu absurdajiem jautājumiem, sieviete smējusies pratināšanās, kad tika vainota spiegošanā, jo viņa zina vairākas valodas. Viņai visu laiku sejā spīdināta spuldze, no kā sievietei tagad ir traumatiska reakcija.
Gerda gūstā pavadīja gadu.
Grūtākais bijis tas, ka nav nekādas informācijas, vai tuvinieki ir dzīvi, vai mana pilsēta turas. “Mums stāstīja, ka puse Ukrainas jau pieder Polijai, ka Kijiva ir okupēta, ka nav vairs, ko glābt.”
Krievu gūstekņiem likts lasīt propagandas grāmatas, tā tika izmantota kā spīdzināšanas veids. Likts mācīties gabalus no galvas un atskaitīt jebkuru lappusi, ja to nevarēja, tad sita gūstekņus. “Man tomēr bija prieks, ka bija, ko lasīt, jo izolācijā tā bija iespēja pieturēties pie kādas realitātes.”
Pastaigas, pārtika, svaigs gaiss, higiēna. “Mums bija jāstāv mazās kamerās kājās no rīta līdz vakaram, nedrīkstējām apsēsties. Ja kāds kļūdījās, cieta viss stāvs.”
Higiēna krievu gūstā bijusi zem jebkuras kritikas. Matrači nolietoti, iespējams, kādreiz tur līķi likti.
Ūdeni vienreiz vasarā nedeva mums piecas dienas, stāsta kareive, ka tad gan jutusi, ka pavisam nedaudz un es nomiršu. “Tumsā sāka tecēt no krāna ūdens, visi dzērām kā traki. Vēlāk gaismā atklājās – ūdens sarkans. Nav zināms, no kā.
Nebija, ko dzert, kur nu vēl ūdens, kur rokas nomazgāt kaut vai.”
Pēc gada gūstā, pēc kaujām un pārdzīvotā, pārāk maz uzmanības tiek pievērsts psiholoģiskajai palīdzībai: “Pētījumi liecina, ka, neizejot šo kursu, 5-10 gadu laikā ir augsts pašnāvību risks. Tomēr daudzi no mūsējiem, gandrīz visi, šobrīd jau atkal atgriežas frontē, kad ir izveseļojušies – karš turpinās un neredzam iemeslu, lai neatgrieztos.”
“Protams, arī es atgriezīšos dienestā – vairāk gan gribētu strādāt ar ievainotajiem, ar veterāniem, ar medijiem, ar notikumu atspoguļošanu, mēs zvērējām būt uzticīgi Ukrainai!”
Krievijas propagandu sieviete dēvē par absurda teātri, bet diemžēl daudzi cilvēki tic tai.
Pratināšanās mani tincināja par to, vai “Azov” ir bioloģiskās laboratorijas. Laikam tāpēc, ka man ir izglītība bioloģijā.
“Bet viņi nesaprot, ka laboratorijas pastāvēšana, DNS sekvencēšana un citas lietas – tas maksā miljonus, apstākļiem jābūt steriliem, gaismai, temperatūrai, ko Mariupolē nebija taču iespējams nodrošināt!”
“Tā kā esmu daļēji poļu izcelsmes, mani pratināja par to, vai saprotu, ka Polija tīko pēc puses Ukrainas. Viņus neinteresēja mani paskaidrojumi, viņi pat tos nesaprata, ka šādā gadījumā Poliju neviens pasaulē vairs neuztvers par demokrātisku sabiedrību, ka Polija to nedarīs, ka tā ir starptautisku tiesību neievērošana,” saka viņa, un esot piesaukusi arī Krimas piemēru.
Krievijas agresīvās uzvedības dēļ Ukrainas sabiedrība nu esot maksimāli viendabīga. Iepriekš gan bijušas pilsētas un kopienas, kuras gaidījušas “atbrīvotājus”,
bet pēc aviācijas uzbrukumiem, bombardēšanām, pēc tam, kad krievu karavīri ieraudzīti vaigā, šie prokrieviskie ukraiņi ir mainījuši savu viedokli.
Latvijā gan Gerda pamanījusi viedokļu plurālismu un sabiedrības neviendabību, pretēji Ukrainas vienotajai frontei – tur visiem esot skaidrs, kas ir kas.
“Ukrainā tie, kam tur nepatīk, dodas prom uz Krieviju.”
Plašāku interviju skaties un klausies pievienotajā video!
