Ciemos ekskluzīvā siernīcā Raunā 2
Raunēnieša Ilmāra Ceriņa uzņēmuma “Siera ražotne” garšīgo un daudzveidīgo produkciju augstu novērtējuši gan pircēji, gan piena nozares profesionāļi. Krīzes brīži enerģisko saimnieku tikai motivējuši dzīvi un biznesu uztvert radošāk.
Līdz ausīm darbos, bet brīvs
Pirmais produkts, ar ko uzņēmums sevi pieteica tirgū, bija tobrīd no veikalu plauktiem pazudušais zaļais siers. Ilmāra mammai Marijai ir piensaimnieces izglītība, un viņa, atcerēdamās padomju laikā pircēju iecienītos presētā siera konusiņus, nolēma atjaunot šo produktu. No kāda Salaspils botāniskā dārza zinātnieka nopirka sierāboliņa sēklas un ar milzīgu neatlaidību vairākas vasaras pēc kārtas mācījās izaudzēt garšaugus, kas zaļajam sieram piešķir unikālo krāsu, smaržu un garšu.
2006. gadā Marija kopā ar dēlu iegādājās krūmos ieaugušo Raunas lauktehnikas ēku, sakārtoja to, pakāpeniski sakopa tuvāko apkārtni, un tā abu bizness sākās. Ilmāram tobrīd bija tikai 22 gadi, bet vienlaikus arī cieša apņemšanās piepildīt sapni par savu plaukstošu uzņēmu. Ticību, ka visam vajadzētu izdoties, nostiprināja arī iegūtā piensaimnieka, piena produktu pārstrādātāja un pavāra izglītība. Savukārt jau skolas gados gūtā pieredze, strādājot fermā, braucot ar dažādu veidu tehniku un vēlāk piepelnoties būvniecībā Norvēģijā, deva rūdījumu un reizē spītu – grūtos brīžos nepadoties, bet darīt visu iespējamo, lai pats varētu būt sev saimnieks.
“Man patīk brīvība, ja kaut ko neizdaru no rīta, varu pastrādāt ilgāk vakarā vai izdarīt nākamajā dienā. Atpūtu atļaujos tikai svētdienās. Tā nekad nebūtu, strādājot kāda cita uzņēmumā,” atzīst “Siera ražotnes” saimnieks.
Uzņēmējdarbības uzsākšanai – pārtikas ražošanai atbilstīgu telpu ierīkošanai, darba virsmu, mehānisko palīgierīču un pirmo izejvielu iegādei – ņemts kredīts, kas atdots pirms diviem gadiem.
Uzņēmējs uzskata, ka siera un arī makaronu ražošana neprasa milzīgus ieguldījumus, vēl jo vairāk, ja tas pārsvarā ir roku darbs kā viņu ražotnē. Sākumā interesējušies arī par iespējamo Eiropas struktūrfondu līdzfinansējumu, bet tobrīd īsti nav atbilduši nevienai no atbalstāmo kategorijām. Tagad “Siera ražotnē” par jauniem kredītiem vairs nedomā, bet, ņemot vērā valsts nestabilo ekonomisko situāciju, dod priekšroku lēnai un pakāpeniskai izaugsmei. “Visi lielie uzņēmumi kādreiz bijuši mazi. Savukārt no tiem, kuri, pirmo panākumu iedvesmoti, cerēja uz milzu peļņu un ņēma lielos kredītus, ne viens vien jau sen bankrotējis,” viņš piebilst.
Kopā ar Ilmāru uzņēmumā strādā divas darbinieces. Vislabāk uzņēmuma ražošanas tehnoloģijas pārzina Katrīna – viņa šeit strādā jau sešus gadus un bijusi neatsverams palīgs, kad pēkšņi mūžībā aizgāja Ilmāra mamma, kura ražošanas procesu pārzināja vislabāk. Margarita pieņemta darbā pirms diviem gadiem. “Toreiz ar visiem pienākumiem gluži labi tikām galā divatā, bet Margarita ļoti meklēja darbu. Nolēmu – paņemsim, gan jau laiks rādīs, kā būs. Tagad nenāktu par ļaunu vēl kāds darbinieks.”;
Ilmārs vienmēr ar lielu prieku virtuvē rosījies arī pats, tomēr, pieaugot ražošanas apjomam, nācies vairāk uzticēties darbiniecēm.” Nevar ar pilnu atdevi strādāt cehā un vienlaikus risināt saimnieciskos jautājumus vai nodarboties ar mārketingu, kas ir tikpat būtiski kā kvalitatīvu un garšīgu produktu ražošana.” Sākumā, kad bijuši tikai trīs četri sadarbības līgumi, uzņēmējs, vedot produkciju uz Rīgu, sev izvirzījis mērķi – mājās neatgriezties, nenoslēdzot vienošanos vismaz ar vēl vienu veikalu vai tirgotāju. Šī apņemšanās vairākkārt atmaksājusies.
