Ekskluzīva intervija ar Andri Kiviču un Lieni Skulmi: “Bez apstājas esam skūpstījušies pusotru stundu!” 0
Jau vairākus mēnešus mediju uzmanības centrā ir pašmāju skandalozākais mīlas pāris – par sabiedrības dāmu dēvētā Liene Skulme (38) un mūziķis, dzejnieks Andris Kivičs (41), kuru kaisles un mīlestības pilno attiecību straujajai pulsācijai šobrīd var sekot līdzi televīzijas kanāla “STV Pirmā!” realitātes šovā “Kivičs. Pavisam privāti”.
Pastāv uzskats, ka bērnībā piedzīvotais veido cilvēka personību. Kāda bija jūsu bērnība?
Andris Kivičs: Es biju vienīgais bērns ģimenē, un mani uzaudzināja divas sievietes – mamma un vecmāmiņa. Mēs dzīvojām privātmājā netālu no Zasulauka stacijas, un man bērnība asociējas ar sauli un zaļumu visapkārt. Katru rītu uz galda bija darāmo darbu saraksts, piemēram, jāuzrok zeme, jāaplaista gurķi vai jāizdara tamlīdzīgi darbiņi. Vēl man bija divas māsīcas, ar kurām kopā skraidījām pa ābolu un bumbieru pilno zemi. Bērnībā klausījos čehu dziedātāja Karela Gota plates. Ir saglabājusies klade, kurā es, būdams trīsgadīgs puika, pierakstīju valstis, kuras iznāca Maskavas olimpisko spēļu arēnā. Jau no agras bērnības man nebija miera. Vismīļākā multene – “Dāvana visvājākajam”, kur visu aizskartajam zaķītim galu galā pienāca dāvana, kurā slēpās lauva, kas viņu varēja aizsargāt.
Liene Skulme: Es nāku no lielas ģimenes. Man ir brālis un māsa, desmit gadus vecāki par mani, bet vēl ir ārkārtīgi daudz māsīcu un brālēnu, ar kuriem esmu spēlējusi indiāņus. Bērnība man ir bijusi ļoti gaiša, un faktiski esmu uzaugusi bez vecvecākiem. Tā asociējas ar biešu kaplēšanu tik garās vagās, kurām nevarēja galu saredzēt. Mana dzimta bija nopirkusi īpašumus Kuldīgā, taču mans tētis nāk no Siguldas. Savu vecmāmiņu atceros slikti – viņa bija diezgan veca, jo pašlaik tētim jau apritējuši deviņdesmit gadu. Tētis savu mammu vienmēr uzrunāja ar “jūs”. Viņa turēja govis, un esmu tās ganījusi, tā ka labi zinu, kāda ir lauku dzīve, un nekad nav bijis bail no lauku darbiem.
Andri, daudzus gadus tu vadīji Rīga TV24 skatītāju iecienīto raidījumu “Rampas ugunis”, bet pagājušā gada vidū tava dzīve apmeta kūleni un, pievēršoties politikai, pats nonāci rampas ugunīs. Vai bija vērts spert šādu soli, redzot, kas pašlaik notiek partijā “KPV LV” un Saeimā?
A.K.: Sākšu ar to, ka televīzijā vairāk nekā četru gadu laikā es novadīju 1115 raidījumus – tas ir ārprātīgs apjoms. Jau pagājušā gada martā jutu, ka man vairs nav interesanti. Iespējams, tobrīd biju labākais raidījumu vadītājs Latvijā, jo biju izpētījis spogulēšanu, balss frekvences, ķermeņa valodas paņēmienus – skenēju cilvēkus trīs sekundēs. Bet vienā brīdī es vairs negribēju iet uz raidījumu. Un tad man jūlija beigās piedāvāja iet politikā un startēt Saeimas vēlēšanās “KPV LV” sarakstā. Kaimiņš man pārāk nepatika no tiem laikiem, kad viņš vadīja raidījumu “Suņu būda”, kurā pazemoja cilvēkus. Taču mani nomierināja, sakot, vecīt, tā ir radikāla partija, kas ir par reālām pārmaiņām, un tu varētu būt atbildīgs par jauniešu un bērnu sportu, kultūru, pamēģini! Tagad teikšu godīgi – tā zināmā mērā bija avantūra. Padomāju – mūzikā un žurnālistikā esmu bijis, profesionālajā sportā arī (Kivičs spēlējis Latvijas U – 18 basketbola izlasē, bijis pasaules čempions strītbolā 1994. gadā. – Aut.).
Labi, pamēģināšu politikā. Bet man nepatīk politika – iešana ar zirdziņu, divas sejas visu laiku, intrigas un negatīvisms.
Katru dienu pamostoties samīļoju Lieni un pasaku Dievam paldies, ka ir pienākusi jauna, skaista diena. Taču politikā jābūt tādam, kam pamostoties pirmā doma ir, kā kādu “aptaisīt”, kā “iezāģēt”, pazemot. Tas nav mans ceļš.
Vai, redzot pašreizējo situāciju Saeimā, tev nešķiet, ka ideāli, kuru dēļ tu pievienojies “KPV LV”, nav degradēti?
A.K.: Protams, ideāls ir degradējies. Piemēram, ja uzdevums ir iestādīt koku, uzreiz sākas jautājumi – kurš stādīs, kāpēc stādīs un kāpēc tieši tādu koku un tieši tagad. Kurš finansēs koku un vai ir izdevīgi stādīt koku šajā politiskajā situācijā. Baigi stulbi. Es negribu intrigas. Gribu spēlēt ģitāru un mīlēties.
Varbūt ierastās dzīves maiņa tomēr deva arī kaut ko pozitīvu – iespēju satikt Lieni. Vai jūs pirms tam bijāt jau kaut kur tikušies – nu vismaz gaisa skatienā?
A.K.: Tu precīzi to aprakstīji – mēs bijām satikušies gaisa skatienā. Es Lieni pirmo reizi ieraudzīju Andrejostā restorānā “Sunset lounge”, kur viņa atnāca uz prezentāciju. Skatījos uz viņu un pie sevis domāju – cik nenormāli skaista sieviete, bet tad es biju precējies un skaidrā. Nākamreiz Liene atnāca uz mana albuma “Kivičs. Veidenbaums” iznākšanas svētkiem. Tajā reizē man neviens neko neuzdāvināja, vienīgi Liene pasniedza man dāvaniņu, un atkal es padomāju, ka baigi smuka meitene, bet kaut kā likās, ka viņa ir aizņemta. Pirms tam viņa man tika zvanījusi, kad risināja savu attiecību problēmas, un jautāja, kā tikt galā ar dzelteno presi. Es viņu nedaudz pakonsultēju. Tajā pasākumā bija daudz blondīņu ar labu figūru un smukām k
rūtīm, bet mani paņēma Lienes acis, uzacu līnija – kā karalienei.
Un tālāk jau spēri mērķtiecīgāku soli uz Lienes sirdi?
A.K.: Līdz šai dienai es nevaru pateikt, kāpēc piezvanīju Lienei pagājušā gada 8. novembrī un uzaicināju viņu papļāpāt. Kad sākām pļāpāt, sēžu un jūtu – paliek slikti. Prasu Lienei – kā tev? Viņa saka – man tāpat. Es: “Stop! Man 18. novembrī Mančestrā (Lielbritānijā) ir koncerts, brauc ar mani!” Es izbraucu jau 15. datumā, paņem brīvu līdz 19. novembrim – pārbaudīsim, varbūt mums tikai likās, ka kaut kas notiek. Pirmais rādītājs, ir jūtas vai nav, – vai tev šī cilvēka pietrūkst. Es par Lieni domāju visu laiku pēdējos četrus mēnešus katru brīdi un sev nevaru izdarīt pilnīgi neko. Goda vārds! Arī šodien, kamēr viņa pie friziera, man bija divas stundas, lai varētu izgulēties, bet es nevarēju aizmigt un visu laiku domāju par viņu. Zinu, kāpēc tā ir. Mēs viens otram esam baudas avots. Racionāli skatoties, man ar Lieni kopā ir bijis nenormāli labi tik daudzas reizes gan fiziski, gan emocionāli, ka visa pārējā pasaule kļūst totāli pelēka, garlaicīga un neinteresanta.
Kaili plunčājoties vannā, jūs uzspridzinājāt sociālos tīklus.
A.K.: Tā bija absolūti spontāna ideja. Kāpēc Latvijā ir tā, ka visi pāri var likt bildes internetā, bet mēs ar Lieni ne? Paradoksālākais šajā stāstā ir tas, ka pie pāris tūkstošiem sekotāju, es viņiem teicu, atslēdzieties – nekāda seksa te nebūs, bet skatītāju skaits vienalga turpināja augt vēl par pāris tūkstošiem.
Par tavām attiecībām ar Lieni tvīto nemitīgi, un tavas asās atbildes cilvēkus vēl vairāk sanikno. Vai nebūtu vieglāk dzīvot, visus komentārus ignorējot?
A.K.: Mēs sapratām – ja mums pievērš tādu uzmanību, tad, iespējams, varam ar to pat kaut ko nopelnīt.
Un tā jūs nonācāt līdz realitātes šovam?
A.K.: Mums piezvanīja producenti, lai apspriestu ideju par šova veidošanu. Abi apsēdāmies padomāt, un Liene teica: “Varbūt tā ir mūsu iespēja pateikt visu, ko domājam par to, kā funkcionē mūsu sabiedrība.” Kā tas ir – būt par Andri Kiviču un Lieni Skulmi? Jo stāsts jau nav par mums, bet par sabiedrību. Ja uzrodas divi, kas labi izskatās un ir laimīgi, visi pēkšņi sajūk prātā. Bet mēs taču neko tāāādu nedarām.
Filmēšanās šovam “Kivičs. Pavisam privāti” pēdējās nedēļās aizņem ļoti daudz jūsu laika. Vai nav tā, ka šī vairs nav jūsu dzīve, bet esat pakļauti scenārijam?
A.K.: Īstenībā tā nav, jo faktiski mēs nosakām scenāriju. Mums februāra vidū bija jāiet uz “Erotu” (erotikas festivāls Ķīpsalā. – Aut.). Stāvējām ar Lieni godīgi rindā, kad blakus rindā viena meitene sāka izteikt mums komplimentus, turpretī viņas draudzene pateica, ka mēs viņai riebjamies. Protams, pēdējā kārtīgi no manis dabūja pretī, bet tad uzradās viņu čaļi, un gandrīz kautiņš gāja vaļā – konflikts uz līdzenas vietas. Un par ko? Par tiesībām būt tādiem, kādi esam.
Tomēr pats galvenais jūsu abu stāstā ir mīlestība? Varat pateikt, kas, jūsuprāt, ir mīlestība?
L.S.: Nevaru to aprakstīt nekādā veidā. Pasaulē nav izdomāti vārdi, ar kuriem izteikt mīlestību. Zinu, ka tā ir mīlestība, jo līdz šim neko tamlīdzīgu neesmu jutusi. Tam nav nekāda sakara ar kaisli, jo tā ir tikai piedeva.
A.K.: Mīlestība ir vēlme dot. Es varu negūt baudu skūpstot, glāstot vai darot ikdienišķas lietas, piemēram, smērējot brokastu sviestmaizes, – svarīgi, lai tam otram no tā būtu patīkami. Ir sajūta, ka visu laiku kņud, visu laiku smacē, – traki, jo mums ar Lieni vairs sen nav divdesmit gadu.
Cik ilgi šādas sajūtas varētu turpināties?
A.K.: Redzēsim. Lieciet likmes “Optibetā” – Kivičs + Skulme, cik ilgi izturēsim! Mums ir labi kopā gan fiziski, gan emocionāli. Bez apstājas esam skūpstījušies pat pusotru stundu. Ir ar ko salīdzināt, jo abiem aiz muguras desmit laulības gadi un katram pa trim bērniem.
Starp citu, par jums ir ieinteresējusies Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Kas notiek ar jūsu atvasēm, kamēr filmējaties un nododaties mīlas priekiem?
L.S.: Pašlaik Sabīne, Justīne un Estere dzīvo pie mana bijušā vīra Ārena. Sešus gadus es savas meitas audzināju viena, un viņām nekā netrūka, tika mīlētas un apgādātas. Nu pienācis laiks mainīties lomām ar tēvu.
A.K.: Manas meitas Kima un Keitija dzīvo pie bijušās sievas Madaras, bet es arī mazotnē viņām dibenus esmu mazgājis, staigāt un ēst ar karotīti mācījis. Lielais puika Kristofers – Carnikavā pie savas vecmāmiņas, Danas mammas. Nav vienkārši.
Protams, ilgojamies pēc bērniņiem, bet kā tad tālbraucēji šoferi un kuģu kapteiņi tiek galā?
Salīdzinot ar padomju laikiem, tagad dēliem tētis ir džeks, kurš var druciņ pārskaitīt “piķi”, un īstās autoritātes ir “jūtūberi”.
Emociju uzplūdā grasījāties pamest Latviju. Apsverot visu ar vēsu prātu, neesat pārdomājuši?
A.K.: Nē. Latvijā mēs ar Lieni nevaram normāli padzīvot. Nopietni – mēs brauksim prom uz valsti, kur neviens mūs nepazīst. Tur, kur ir cita mentalitāte, kur cilvēki ir draudzīgi un viens otru neskauž. Tā ir Džērsijas sala pie Francijas krastiem. Spēlēšu tur krogos ģitāru. Bērni diemžēl paliks Latvijā, bet ik pa laikam mēs brauksim ciemos.
Pirms aizbraukšanas kaut kas nozīmīgs dzimtenē vēl jāizdara?
A.K.: Jāpārdod mantas (smejas). Un jāsagaida grāmata: Andris Kivičs. “It kā tu kaut ko zinātu”. Aprīļa sākumā to jau varēs iegādāties grāmatnīcās. Tā būs pilna ar neticamiem stāstiem. Labāk nepērciet šo grāmatu! Ja tomēr nopirksiet, jūsu dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk.
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Andris Kivičs: Bez savas mīļotās Lienes.
Liene Skulme: Bez sava mīļotā Andra.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
A.K.: Emocionāls, draudzīgs, uzticams.
L.S.: Labsirdīga, sirsnīga, draudzīga.
Būtiskākais sasniegums darbā?
A.K.: Mūzikā – vairākkārtēja izsaukšana uz skatuves pēc koncerta, televīzijā – daudzās atzinības vēstules un apziņa, ka ar savām sarunām “Rampas ugunīs” dodu cilvēkiem prieku.
L.S.: Redaktores un žurnālistes darbs lielākajos mediju portālos, personīgajā pieredzē – darbs ar vēža slimniekiem.
Labākā izklaide?
A.K.: “Ārdīties” pa gultu kopā ar Lieni – tas nav tikai sekss, bet vienkārša gulēšana, pļāpāšana, skūpstīšanās. Vēl mazliet sports – trenažieru zāle, bokss.
L.S.: Vienmēr būt kopā ar Andri Kiviču, sportot un kopā spēlēt tenisu. Lasīt grāmatas, skatīties labas filmas, kurām gan vairs neatliek laika.
