“Ekselentais Hermanis Briselē” 0
Tieši pirms nedēļas Briseles Karaliskajā operā “La Monnaie” pirmizrādi piedzīvoja Leoša Janāčeka stāsta “Jenufa” jauniestudējums režisora Alvja Hermaņa vadībā.
Īsi pēc Hermaņa debijas Beļģijas un Nīderlandes teātra kritiķi veltījuši tam atzinīgus vārdus. Nīderlandes teātra kritikas interneta portāls www.theaterkrant.nl raksta, ka režisoram izdevies pierādīt savas spējas, apvienojot nesavienojamo – Morāvijas etnogrāfiju ar 21. gadsimta kultūru – vienotā uzvedumā. Sākot recenziju ar vārdiem “ekselentais Hermanis Briselē”, uzsvērts, ka šis iestudējums ir kas līdz šim nepiedzīvots, vienlaikus asi trāpīgs un aizkustinošs. Teātra kritiķis Maks Arians atzīst, ka Hermanis jau ir atpazīstams kā hiperreālists, kurš pamanās savā stāstījumā iepludināt poētisku un sirreālu noskaņu. Ar “Jenufu” tas viņam kārtējo reizi ir izdevies.
Beļģu kultūras un mākslas laikraksts “Evential” uzslavē Karaliskās operas direktoru Pēteri de Klauvi par tālredzību, uzaicinot A. Hermani. Žurnālists apgalvo, ka līdz ar šo iestudējumu radusies iespēja redzēt jaunu un veiksmīgu pavērsienu jau iepriekš pazīstamā režisora daiļradē. Viņam pievienojas beļģu dramaturgs un kultūras žurnālists Nikolass Blanmonts (“Le Soir”), apgalvojot, ka Hermaņa un Ludovika Morlo sadarbība ir viena no veiksmīgākajām Pētera de Klauves vadības laikā. Tie, kuri pazīst Janāčeka daiļradi, Hermaņa iestudējumā to atklās no jauna pavisam citādā, neredzētā gaismā, bet tie, kas to nepazīst, iepazīsies ar iespaidīgu un krāsainu pasauli. Hermaņa un Morlo kopdarbā Blanmonts saskata visas pazīmes, kurām jāatbilst perfektai operas izrādei – aizkustinošs stāsts, kas vēstīts vienkāršā valodā, dzīvīga mūzika un prasmīgi solisti, pārsteidzošas dekorācijas un kostīmi, scenogrāfija atspoguļo reālo dzīvi, pagātne mijas ar tagadni, pazūd robežas starp laiku un telpu, un pats galvenais – izrādei ir plaši atvērtas acis, ausis un sirds.
Kritiķi recenzijās uzsver “Jenufas” scenogrāfijas krāšņumu, tērpu košumu un trāpīgo horeogrāfiju.
Tiesa, attiecībā uz scenogrāfiju domas atšķiras. Pirmajā cēlienā tā ir krāšņa 19. gs. Morāvijas etnogrāfiskā vide, taču otrajā – reālistiska mūsdienu pasaule, kas raisa asociācijas ar postpadomiju. Kritiķis Emanuels Depuī (http://www.diapasonmag.fr/) “Jenufai” nevelta asu kritiku, taču retoriski vaicā – vai šis estētiskais pārrāvums tiešām ir nepieciešams? Vienlaikus “Le Soir” žurnāliste Mišela Friša apgalvo, ka dekorāciju maiņa otrajā cēlienā attaisnojas, jo piedod stāstam papildu gradāciju. Viņa to apliecina ar piemēru no izrādes, kurā māte saloka un pārcilā sava mirušā bērna drēbes, bet vecmāmiņa ieliek tās ledusskapī. Trešajā cēlienā, kad tēli atgriežas sākotnējā vidē, mēs tos redzam jau citā kontekstā, zinot, ko viņi ir piedzīvojuši. Žurnāliste apgalvo, ka Hermanis radījis lielisku simbiozi starp čehu folkloru un mūsdienu vidi. Tas izpaužas stilizētas dabas un jūgendstila motīvu atveidā video projekciju formātā, kā arī stilizēto tērpu atveidā. Kritiķu uzslavas tiek arī tērpu māksliniecei Annai Vatkinsai un muzikālā iestudējuma vadītājam Ludovikam Morlo. Operu Briseles Karaliskajā operā izrādīs līdz 7. februārim.
