Zāles lepnums – lustras! 0
Baltā zāle ir Rīgas pils lepnums, bet pašas zāles lepnums ir lustras. Tēlniecības restaurācijas meistars Edvīns Krūmiņš:
– Man piedāvāja, lai sataisu Baltās zāles ģipša lustras. Visi domāja, ka tām nedrīkst ne pirksta piedurt. Lai noņemtu, bija sataisītas sastatnes, saaicināti vīri. Es piegāju pie lustras un ar vienu roku pacēlu. Tās taču ir vieglas – no papīra, papjēmašē. Mums tāda mode iegājusies – ja kaut kā trūkst, meklējam Vakareiropā. Bet, ja reiz lustras savulaik dāvināja Barklaja de Tolli kundze, jādodas austrumu virzienā. Paņēmu vienu lampas zara gabaliņu un braucu uz Ohtu pie Pēterburgas, kur cara laikā lustras darinātas. Skaidrs, ka tur vairs nekā nav. Bet mani Krievijas kolēģi tēlnieki palīdzēja satikt meistarus, kas vēl šodien strādā papjēmašē tehnikā. Tas ir labs materiāls. Maskavā, Lielo teātri atjaunojot, daudzus dekorus taisīja no papjēmašē. Piemēram, norobežojošos stabiņus, jo, kad nokrīt bronzas stabiņš, šķiet, ka teātris sagāzīsies. Nuja, krievu kolēģi man atsūtīja papjēmašē receptes, bet neko nepasniedza kā uz paplātes. Sadeva komponentus, bet kā tos salikt kopā? Nu, vecais, to gan pats savām rociņām, šie saka. Taisījām eksperimentus, jo materiālam jābūt elastīgam, lai nelūztu utt. Izgājām visam procesam cauri. Man bija ļoti interesanti, ņemies, ņemies un izfunktierē! – stāsta tēlnieks un piebilst, ka ne jau viens, vesela komanda strādājusi, un šitas kungs (norāda uz Rību) nācis virsū un jautājis – cik maksās? Bet kā to var zināt!
Jautāju, vai atminēto seno metodi ir pierakstījis. – Vai tik stulbs izskatos? – meistars smejas. Skaidra lieta, ka viņš ir gudrs, jo lustru veidošanā piesaistījis arī slavenas keramiķes.
