Kas notika ar ekonomisko reformu? Mēs joprojām maksājam par pieļautajām kļūdām, taču atbildīgo nav. Toties ir jūsu pieminētā milzīgā plaisa starp dažiem naudīgajiem un visiem pārējiem. 22
Ekonomiskā reforma toreiz bija ļoti svarīga. Padomju Savienībai sabrūkot, sabruka arī Latvijas ekonomika, jo okupācijas laikā tā bija pārvērsta par daļu no PSRS plānsaimniecības, kas nespēja eksistēt suverēni. Tolaik bija arī liels spiediens no Rietumiem: privatizējiet visu, cik ātri vien spēdami! Tā pa daļai bija ideoloģiska nostādne, neoliberālisms, kas balstījās brīvā tirgus radikālo aizstāvju Frīdmaņa un Hajeka teorijās. Šo spiedienu pastiprināja veikli pašmāju darboņi, visvairāk kompartijas un komjaunatnes nomenklatūras pārstāvji, kas gribēja pievākt sev izdevīgus kumosus, taču neprata vai negribēja darboties kā nopietni uzņēmēji. Tādēļ privatizācija daudzos gadījumos diemžēl kļuva par “prihvatizāciju”. Latvija šajā ziņā nebija izņēmums, tā notika visā Austrumeiropā. Jaunais komersantu slānis izveidojās ar būtisku morālu defektu. Daudzi savus īpašumus bija ieguvuši vismaz netikumīgi – kas manīgāks, pakampa vairāk. Parasti uz pārējās sabiedrības rēķina. Man tā bija milzīga dilemma. Es mēģināju apturēt un caurskatīt lielā steigā virzītos privatizācijas likumus. Mani par šādu kavēšanu kritizēja arī daži ārvalstu pārstāvji. Kādas mums draudzīgas valsts vēstnieks teica, lai taču es darot kā Austrumvācijā, kur izveidota sistēma “Treuhand”. Atbildēju, ka Vācija darbam jaunizveidotajā “Treuhand” norīkoja vairākus tūkstošus augsti kvalificētu juristu no Rietumvācijas, kas spēja privatizācijas procesu noturēt tiesiskā gultnē. Mums šādu resursu nebija. Redzēju, ka iesniegtie likumi nav īsti pareizi, pārāk vienkāršoti, pārāk viegli apejami. Cik varēju, precizēju, uzlaboju, taču apturēt savtīguma vilni un pārvērst to pārdomātā reformā nebija iespējams.
Protams, privatizācija bija nepieciešama. Ekonomika bija jāpārorganizē uz tirgus saimniecības principiem. Taču tik ātrā tempā un bez pieredzējušiem speciālistiem to veikt saprātīgi un kvalitatīvi bija ļoti grūti. Šī reforma tika īstenota tā, kā tas attiecīgajos apstākļos bija reāli iespējams, ņemot vērā politisko spiedienu un termiņus, kā arī valsts rīcībā esošo cilvēku izpratnes un atbildības līmeni. Taču gala rezultāts – tirgus saimniecība – tika sasniegts. Tomēr es pats nevarēju un negribēju šajā procesā tālāk piedalīties. Kad Birkava valdība atkāpās, es nākamajā vairs neiesaistījos. Un noliku arī savu deputāta mandātu, lai pievērstos lietām, ko varu darīt profesionāli un pienācīgi.
Proti, būt par mūsu tiesnesi Eiropā.
Jā, 1995. gadā es tiku ievēlēts par pirmo tiesnesi no Latvijas Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Deviņus gadus vēlāk – par pirmo tiesnesi no Latvijas Eiropas Savienības tiesā. Manas īpašas uzmanības lokā tagad ir Eiropas konstitucionālā attīstība, Eiropas sociālās tiesības, kā arī jaunās tehnoloģijas un to ietekme uz sabiedrību.
Jūsu uzmanības lokā ir arī informācijas telpas jautājumi tiesību kontekstā. Kāpēc?
Digitālo tehnoloģiju laikmetā informācijas telpa arvien vairāk kļūst arī par demokrātijas un tiesību sistēmas jautājumu. Sakarā ar to tuvākajā laikā man būs jāuzstājas četrās starptautiskās konferencēs.
Demokrātijā pilsonis ar savu izvēli vēlēšanās ietekmē politiku, valsts attīstību. Savukārt pilsoņa izvēli ietekmē tā informācijas telpa, no kuras viņš smeļas informāciju, kurā viņš “dzīvo”.
Vienkāršs piemērs: attālums no Rīgas līdz Stokholmai ir tāds pats kā no Rīgas līdz Maskavai. Okupācijas laikā, cilvēkiem dzīvojot hermētiski noslēgtajā padomju informācijas telpā, šķita, ka Stokholma ir kaut kas neiedomājami tāls – kā cita pasaule, bet Maskava – tepat līdzās. Šodien situācija ir daļēji mainījusies, taču tikai daļēji. Joprojām ievērojams skaits Latvijas iedzīvotāju, arī latvieši, dzīvo Krievijas informācijas telpā. Ja Krievijā valdītu tāda pati demokrātijas izpratne kā Zviedrijā, šis jautājums mums nebūtu svarīgs. Taču tā nav, un tādēļ daļa Latvijas sabiedrības kļūst viegli manipulējama.
