Anda Līce: Tagad ir laiks domāt, kā pēc kroņa vīrusa savu zemi atkal sākt apdzīvot 2
Vīrusu, kas ir apskrējis planētu un uz brīdi apstādinājis radības kroni – cilvēku viņa trakajā skrējienā, var saukt arī par kroņa vīrusu.
Iespējams, vismaz kādā ļaužu daļā tas izraisīs domāšanas maiņu. Pārējie, kā jau tas vēsturē ir atkārtojies neskaitāmas reizes, tikai noskurināsies un dzīvos tālāk tāpat kā līdz šim.
Bet pagaidām mūsu ledusskapji vēl ir pilni. Attālumu no vēdera līdz sirdij un prātam cilvēks reizēm pārvar tikai briesmu brīžos. Tad ne tikai dzīvajā dabā, bet arī cilvēku sabiedrībā sākas panika, galvenais, lai tā nepārietu paranojā, kas daudzos jau diemžēl ir noticis.
Panika vismazāk skar lauku ļaudis, dzīvojot izkliedēti, nav tik daudz iespēju ar to aplipināties. Jo tuvāk esam zemei, jo drošāk jūtamies, tā ir bijis visos grūtos laikos.
Tagad sākas pavasaris, un vairs nav tik daudz laika, lai neskaitāmas reizes dienā klausītos un pārrunātu biedējošās ikrīta pasaules ziņas, tādējādi bailes un neziņu tikai vairojot.
Lauki un bezdarbība īstenībā nav savienojamas lietas. Arī darba zaudējuma gadījumā laukos cilvēks vienmēr var atrast, ko darīt. Darbs un daba ir labākais, ko šodien vajadzētu cilvēkiem ieteikt.
Kā tas jau tagad ir vērojams, palikšana tikai četrās sienās izraisa ne tikai graujošas psiholoģiskās sekas. Ir jādomā, kā tikt prom no drūzmas, nenodarot kaitējumu citiem un arī dabai.
Salīdzinājumā ar daudzām valstīm Latvijas lauki ir tik maz apdzīvoti, ka valsts daudzviet izskatās izmirusi.
Tagad ir laiks domāt, kā pēc kroņa vīrusa savu zemi atkal sākt apdzīvot.
Tā ir noticis gan pēc mēra, gan visiem kariem. Daudzas lietas cilvēks iepazīst salīdzinot, nebūs ilgi jāgaida, kad iepriekšējās desmitgades dēvēsim par labajiem laikiem, kaut gan toreiz bieži noniecinājām to vienreizējo, kas mums ir nācis mantojumā.
Ļoti daudzi vēl nesen par savu tēvzemi ir runājuši ārkārtīgi nicīgi. Ņemsim atpakaļ savus vārdus!
Mūsdienās daudzi kļūst garīgi un fiziski ļengani un līdz ar to neuzņēmīgi pret dzīvi, toties uzņēmīgi pret dažādām kaitēm un netikumiem.
Tas, ka ik paaudzei jāpiedzīvo savi grūtie laiki, ir Radītāja gudrība, jo grūtības, lai kā tas nepatīk, ir tā galoda, tecila un smilšpapīrs, kas norūda miesu, dvēseli un garu.
Mēs bieži tiekam ievainoti un ievainojam citus. Bet ir kādas zāles, kas dziedina un kuras nevar nopirkt nevienā pasaules aptiekā vai aizstāt ar kaut ko citu. Šis brīnumlīdzeklis ir mīlestība, un tagad ir tās eksāmenu laiks.
