Monika Zīle: Davosas eksāmens politiskajai pašcieņai 15
Visas nianses, kāpēc Latvijas prezidents Andris Bērziņš atkal nesaņēma ielūgumu uz pasaules ekonomikas forumu Davosā, acīmredzot zināmas tikai augstākajiem diplomātijas pārstāvjiem. Vienkāršiem politikas vērotājiem ļauts amatieriski debatēt par iemesliem, kuru dēļ jau otro gadu pēc kārtas palikām ārpus šī vareno saieta.
Lai cik ietekmīgi arī būtu spēki, kas konsekventi atstumj Andri Bērziņu no Davosas sarunu galdiem, šajā sakarā vērts palūkoties sejā kādai netīkamai patiesībai: acīmredzot vietējo politiķu jūsmīgi daudzināto Latvijas veiksmes stāstu par gludu iziešanu cauri krīzei pasaule tomēr nevērtē tik augstu, kā mūsu valdošajām aprindām gribētos. Tēlaini runājot, lielajā Eiropas skolā gan bijām cītīgi ābečnieki, rūpīgi pildījām mājasdarbus un priekšzīmīgi uzvedāmies, taču bez pamanāmām ārpusklases iniciatīvām un ierosinājumiem.
Gluži kā pēc latviešu saimēs atzītajiem spožākajiem standartiem audzināti bērni, kas, par spīti starptautisko augstskolu diplomiem, pirms katra izšķiroša soļa joprojām instinktīvi atskatās ar bažām, vai kustībai nepiedēvēs izlēciena raksturu un ko tādā gadījumā teiks ģimenē atzītas autoritātes. Līdzīgu neizlēmīgas raustīšanās epizožu Latvijas valdībai arī pagājušajā gadā bijis, cik uziet, bet pietiek atcerēties “Citadeles” pārdošanu vien, lai secinātu, ka iemesli palikšanai aiz Davosas durvīm pirmkārt jāmeklē savās mājās. Tos ieraudzīt un saukt vārdā jo īpaši svarīgi patlaban, kad Latvija sākusi prezidēt Eiropas Padomē.
Bija patīkami dzirdēt ES galveno amatpersonu uzslavas par mūsu valsts teicamo sagatavotību lielajam pienākumam, un var nešaubīties – tā pildīšanas procesā Latvija uzrādīs visas nepieciešamās prasmes. To trūkuma dēļ kaunu nepiedzīvosim. Gada noslēgumā valdības vadītāja un ārlietu ministrs vairākkārt uzsvēra, ka prezidentūra mūsu valstij ir gods un pārbaudījums visas Eiropas Savienības priekšā. Tam visnotaļ piekrītot, gribētos saprast, vai ir novērtēta arī valstiskās pašcieņas eksaminēšana, kuras gaita un rezultāti svarīgi pirmkārt Latvijas sabiedrībai. Raisās bažas, ka, Latvijai uz pusgadu nonākot ES valstu viedokļa paudējas lomā, mūsu varnešus pavadīs tradicionālais biklums arī situācijās, kad Latvijas vēsture un ģeopolitiskie notikumi diktē pievienot savu pantiņu lielā kora dziesmai. Šajā gadījumā – par Andra Bērziņa attieksmi pret Kremļa ielūgumu uz 9. maija svinībām Maskavā. Valsts prezidents pagaidām nav teicis, kā rīkosies, bet daži Ārlietu ministrijai tuvie steidz apgalvot: klusēšana ir diplomātiski pareizs gājiens, paziņojumiem laika gana un labāk nepārsteigties, kamēr ES spice nav izteikusies. Izklausās pēc jau tradicionālās mīņāšanās un gaidām “ko VIŅI teiks”. Taču dalība Maskavā 9. maija manifestācijā, uzskatu, ir Latvijas sarkanā līnija, kuru pārkāpjot – lai arī ES diplomātijas vārdā! – tiks iemīta dubļos valsts pašcieņa. Diendienā to jau plicina politiķu iekšējas ķildas un savstarpējā cīkstēšanās valdības aprindās, kas krāšņi atspoguļojas, piemēram, riņķa dančos ap KNAB. Informatīvajā karā Krievija iesaista arvien bagātīgākus resursus. Tur austrumu kaimiņu nekad nepārspēsim. Neesam arī tāds smagsvars kā Francija, kuras prezidents F. Olands gada beigās atļāvās no Šeremetjevas lidostas uzsvilpt V. Putinam: sak, man starp reisiem gadījies “logs”, pieskrien aši uz vienu kafiju. Krievijas masu informācijas līdzekļi to gan izbazūnēja par Eiropas reveransu… Nu, protams, īsajā prezidentūras termiņā Latvijai nav izredžu dziļi ietekmēt lielo politiku. Bet tieši tāpēc divtik svarīgi nezaudēt pašcieņu.
