Monika Zīle: Eksāmeni pie Daugavas. Arī iedzīvotāju pašu vēlme dzīvot “saskaņā ar dabu” 34
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Mani biedē padomdevēji, kas piedāvā jebkuras lietas atrisinājumu, paši nebūdami nedz pieredzējuši, nedz izglītoti kādā jomā.” Oskars Vailds, angļu rakstnieks, filozofs, kritiķis
Diez ko pirms plūdiem Jēkabpilī darījusi lielā hidroloģijas un aizsargdambju būvniecības speciālistu armija, kura tagad sociālajos tīklos naski izglīto sabiedrību gan par stihijas cēloņiem, gan iesaka dažādus ūdeņu savaldīšanas variantus? Viedokļi pārsvarā anonīmi, pretrunu samezgloti un nereti smieklīgi – teiksim, strauji cietējošo putu izmantošana dambja sūču aizdrīvēšanai. Bet visus paudumus caurvij palu iegrožotāju kritika: tie itin neko nedara pareizi! Smagākie pārmetumu akmeņi, protams, lido Rīgas pils un Ministru kabineta virzienā: kāpēc uz apdraudētā dambja, galvassegu no vēja brāzmām sargādams, nestāv Egils Levits un tradicionāli plato smaidu apdzēsis Krišjānis Kariņš? Daugavu atkāpties viņi, bez šaubām, nepierunātu, bet arī pašu ļaudis pelnījuši sieciņu tās uzmanības, ko vara izdāļā svešajiem…
Jā, ziemas vidū sadumojusies likteņupe pamodinājusi šķietami piesnaudušos grupējumu, kas mudina izlikties neredzam Kremļa agresijas briesmu darbus Ukrainā un atteikt palīdzību traģēdijas upuriem. Tādā ziņā ledus vižņu klātā Daugava pēkšņi sarīkojusi cilvēcības eksāmenu: sak, mums pašiem ļoti daudz glābjamā. Tiesa, līdztekus šim pārbaudījumam notiek arī citi, un starp galvenajiem jānosauc vietvaras spēja organizēt un stratēģiski izmantot glābšanas dienestu resursus. Cik tas izdevies, analizēs pēc situācijas normalizēšanās. Bet šķiet, ka plūdu briesmas Jēkabpilī bija pareizi novērtētas vēl pirms krasā ūdens līmeņa kāpuma, ikviens dienests zina savu uzdevumu un tiek ar to galā.
Ārkārtas stāvokļa izsludināšana Jēkabpilī pagaidām nav nepieciešama – paziņoja Ministru prezidents K. Kariņš (“JV”) preses konferencē pēc 15. janvārī sasauktās Krīzes vadības padomes sēdes, kas jau izpelnījusies opozīcijas kritiku. ZZS frakcijas vadītājs Viktors Valainis uzskata, ka Krīzes vadības padome tikai pasīvi vēro notiekošo un sanākusi vien darbības imitācijai, turklāt daudz par vēlu. Savukārt Jēkabpili 14. janvārī apmeklējusī Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS) ar bažām gaida jaunā budžeta metus: vai tur būs ierakstīta nopietna summa plūdos cietušās pilsētas un iedzīvotāju atbalstam? Jāteic, tas būs nopietns eksāmens dāsni atalgoto 14. Saeimas deputātu lemtspējai un sirdsgudrībai, ar kuru lepoties mūsu politiķiem pagaidām diemžēl nav iemesla.
Tad jau arī redzēsim, vai attaisnojas Klimata un enerģētikas ministrijas izveidošana un vai tās vadītājs Raimonds Čudars (“JV”) budžeta apspriešanā māk pierādīt, ka Jēkabpils aizsardzībai pret plūdiem nepietiks ar dambja lāpīšanai atvēlēto naudu. Dažādu līmeņu hidrologi ir vienisprātis, ka bez papildu būvēm Daugavas augštecē tuvākajā nākotnē varbūt ik gadus vajadzēs cīnīties ar lielo ūdeņu iebrukumu un tērēties seku likvidēšanai. Bet šādu celtņu likteņus mēdz izlemt projektu sabiedriskajā apspriešanā, kas Latvijā gandrīz vienmēr beidzas ar ieceres noraidīšanu un secinājumu: mums TO nevajag!
Piemērs nav tālu jāmeklē. Tepat Jēkabpilī pirms vienpadsmit gadiem rīkotajā aptaujā par plūdu aizsargdambja pagarināšanu skanēja viennozīmīgs iedzīvotāju NĒ. Tīmeklī atrodamajos šīs aptaujas fragmentos piesaukta ne vien putnu sugu un koku saglabāšana, bet, lai cik dīvaini izklausītos, uzsvērta nepieciešamība dzīvot saskaņā ar dabas likumiem.
