Turpmāk eksāmeni būs praktiskāki. Saruna ar Valsts izglītības satura centra vadītāju Lieni Voroņenko 38
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts izglītības satura centrs (VISC) pagājušā gada nogalē tika pie jaunas vadītājas – Lienes Voroņenko. Viņa jau iepriekš strādājusi VISC, piemēram, organizējusi Eiropas fizikas olimpiādi Rīgā. L. Voroņenko ir bakalaura grāds ekonomikā un finansēs, kā arī sociālo zinātņu maģistra grāds, studē doktorantūrā Rīgas Tehniskajā universitātē.
Vai jums ir pedagoga darba pieredze?
L. Voroņenko: Pirms gadiem desmit izveidoju un vadīju pirmsskolas izglītības iestādi. Man ir pedagoģiskā darba pieredze gan ar pirmsskolas bērniem, gan studentiem augstskolā. Pedagoģiski manas lielākās intereses saistās ar matemātiku un citiem STEM [dabas zinātņu un tehnoloģiju; saīsinājums no angļu vārdiem “science, technology, engineering and mathematics”] jomas mācību priekšmetiem.
Gandrīz visi manas ģimenes locekļi strādā izglītības iestādēs. Starp viņiem ir gan pedagogi, gan izglītības iestāžu vadītāji un darbinieki. Visas sarunas ģimenes lokā ir par to, cik daudz izglītības jomā strādājošie ziedojušies un darījuši, lai pārdzīvotu krīzi, kas ir izglītībā. Arī VISC jāsolidarizējas un jādarbojas kopā ar skolām, lai izkļūtu no šīs krīzes. Atbildība ir kopēja.
Projekti, kuros strādāju agrāk, – olimpiāžu projekts un atbalsts skolām darbam ar talantīgiem skolēniem, jau ir finiša taisnē.
Vai valsts budžetā atradīsies finansējums, lai arī turpmāk atbalstītu darbu ar talantīgiem skolēniem? Šobrīd to pārsvarā finansē Eiropas struktūrfondi.
Projekti nav galā, mums priekšā vēl divi gadi. Domāju, ka katram projektam atradīsim savu vietu izglītības sistēmā, taču paredzu, ka par to būs arī daudz diskusiju, jo katram ir sava vīzija par to, kā, piemēram, jāizskatās mācību olimpiādēm. Taču pārmaiņu process, kas šobrīd notiek, liek pārskatīt olimpiāžu vietu izglītības sistēmā. Galarezultāts droši vien neatbildīs ideālam, ko katrs no mums iedomājies.
Ko plānojat mainīt VISC darbā?
Turpmāk vairāk runāsim ar nozari. Ir liels gandarījums, ka, piemēram, pedagogu profesionālās organizācijas ir atsaukušās. Skolotāju asociācijām esam lūguši viedokli par jaunā satura ieviešanu skolās, par to, kā savu lomu turpmāk saredz arī šīs asociācijas.
VISC ir jārunā ar pedagogiem. Gribētos, lai dialogs ir par profesionālām lietām, mazāk par to, cik dziļā krīzē esam.
Svarīgi ir raudzīties nākotnē, nevis domāt tikai par īstermiņa risinājumiem krīzē, par to, kā šodien izdzīvosim, kā pabeigsim mācību gadu.
Diskusijai jābūt par to, kādu redzam izglītības sistēmu ilgtermiņā, kā mainīsim fundamentālas lietas, piemēram, vērtēšanas sistēmu.
VISC strādā pie ļoti daudzām konceptuālām lietām, bet tās būtu jāpapildina ar praktiskiem risinājumiem. Ir ļoti viegli pateikt, ka mums kaut kas jādara, bet nepateikt, kā tas ir jādara. Tā vairs nevajadzētu būt. VISC jādarbojas lielākā sinerģijā ar izdevniecībām, ar skolvadības sistēmām.
Kādus tieši praktiskus risinājumus VISC varētu piedāvāt?
Viens no piemēriem: kad strādāju pie skolu atbalsta projekta, mums vajadzēja projektā iesaistīto skolēnu un skolotāju datus. Vienojāmies ar e-klases un mācību sociālā tīkla “Mykoob” pārstāvjiem, kas ļāva šos datus iegūt no viņu programmām, lai mākslīgi neradītu dokumentus, kas būtu jāaizpilda izglītības iestādēm.
Jāmeklē arī risinājumi, lai, piemēram, ar e-klases paroli varētu ielogoties pēc iespējas vairāk ar izglītību saistītos portālos. Jādomā, kā atvieglot skolu ikdienu un ātrāk padarīt lietas saprotamas.
Pieminējāt arī vērtēšanas sistēmas maiņu. Vai runa ir par to pašu, par ko runāja izglītības ministre, ka visās skolās atzīmei, piemēram, 7 jānozīmē viens un tas pats, vai vēl kādām pārmaiņām?
Tas, ko pavēstīja ministre – desmit ballu skalas pārskatīšana –, ir daļa no šīs diskusijas. Taču kopumā jāveicina sabiedrības izpratne par to, kāpēc ir svarīgi mainīt sistēmu.
Es kā vecāks ļoti labi saprotu, ka jāvērtē bērna dinamika, ka nevajadzētu balstīties uz bērnu savstarpēju salīdzināšanu, tomēr ikdienas skrējienā paskatos tikai uz bērna atzīmēm. Vajadzīgas fundamentālas izmaiņas vērtēšanas sistēmā, izpratne par to, kas ir vērtēšanas mērķis. Jāsaprot, ka nākotnē atzīmju, visticamāk, būs mazāk, ka tās nozīmēs kaut ko citu nekā šobrīd.
Jāskaidro arī vecākiem, ka nav objektīvi salīdzināt sava bērna sniegumu pret klases biedriem.
Citā klasē uz citu klases biedru fona šis sniegums varbūt izskatītos pavisam citādi.
Lai sabiedrība pieņemtu izmaiņas, ir vajadzīgs laiks. Tāpēc, ja jautā, vai šis ir īstais brīdis diskutēt par vērtēšanas sistēmas izmaiņām, varu atbildēt, ka, jā, šis ir īstais laiks, kad sākt par to runāt. Tādi labie laiki, kad nebūtu citu problēmu, ko risināt, varbūt nekad nepienāks. Vērtēšanas modeļa izmaiņas šobrīd top, un martā tās varētu tikt nodotas plašākai apspriešanai.
Aktuāls jautājums šobrīd ir par pavasara centralizēto eksāmenu sesiju. Ar ko tā atšķirsies no citiem gadiem?
Šogad atšķirībā no pēdējiem diviem gadiem eksāmeni plānoti ne tikai 12., bet arī 9. klasēm. Ceru, ka nekas neparedzēts tos neizjauks. Jācenšas atgriezties normālā dzīvē, kaut, protams, vēl būs epidemioloģiskie ierobežojumi. Plānots, ka 14. martā būs svešvalodu eksāmens, ko kārtos ne tikai 12., bet arī 11. klašu absolventi, kuri to apguvuši optimālā līmenī un 12. klasē vairs angļu valodu nemācīsies.
Vai eksāmena saturs 11. un 12. klašu absolventiem atšķirsies?
Protams, tie būs divi dažādi eksāmeni. Darba apjoms palielinās gan VISC, gan skolām. Šis gads būs ļoti izaicinošs. Nākamajā gadā būs arī augstākā un vispārējā (tas būs atļauts tikai profesionālo skolu absolventiem) līmeņa eksāmeni. Ar skolām jārunā arī par to, kā skolēni izvēlēsies šos līmeņus un kāpēc.
Svarīgi nelikt pārāk augstu latiņu, bet arī neizvēlēties vieglāko variantu.
Kopumā jaunie eksāmeni – skolēniem, kas pēdējos gadus mācījušies saskaņā ar jauno izglītības saturu, – būs praktiskāki, tajos būs vairāk uzdevumu, kas saistīti ar zināšanu lietošanu, vairāk būs jāskaidro, kā tiec līdz risinājumam.
Šā gada skolu absolventu pēdējie mācību gadi bijuši pandēmijas un attālināto mācību skarti. Vai to ņem vērā, gatavojot eksāmenu uzdevumus?
Saturs ir mainīts, taču eksāmens kļuvis citāds, nevis vieglāks. Uzdevumu uzbūve, jautājumu formulējums gan dažviet kļuvis vienkāršāks, respektējot, ka skolēni ļoti daudzus mēnešus nav bijuši skolā, to, ka skolēni apguvuši pamatprasmes, bet, iespējams, nav bijusi iespēja iet dziļumā. Tomēr eksāmens joprojām ir izaicinājums.
Savukārt, runājot par 3. un 6. klašu diagnosticējošiem darbiem, vēl daudz jāskaidro vecākiem, lai viņi saprastu, ka tie nav eksāmeni, uz kuriem īpaši jāgatavojas. Nav jājūtas apdraudētam, ja bērns kaut ko nav apguvis. Diagnosticējošais darbs ir tikai instruments, lai skolotājs saprastu, ko bērnam nav izdevies apgūt, pie kā vēl jāpiestrādā. Pēc attālinātajām mācībām ir īpaši svarīgi saprast, kur tad ir robi, taču bērns par rezultātu nav jādzen stresā.
Atgriežoties pie eksāmeniem, kā vērtējat to, ka nākamajos gados eksāmena nokārtošanas latiņa tiks celta? Ja eksāmeniem būs dažādi līmeņi, varbūt šī diskusija šobrīd vispār ir lieka?
Pirmkārt, droši vien jājautā, vai iegūtais rezultāts pieci procenti liecina, ka skolēns ir kvalitatīvi ieguvis vidējo izglītību. Šaubos, vai paši skolēni uzskata, ka pieci procenti ir labs rezultāts. Tajā pašā laikā, ja Latvijā būtu liels skaits skolu absolventu, kas augstā līmenī nokārto centralizētos eksāmenus, prasību paaugstināšana neizraisītu tik lielas bažas.
Ieviešot jaunos eksāmenus, ir pateikts, ka 20 procenti no to satura atbilst pamatprasmēm un pamatzināšanām, kas noteikti būtu jāapgūst konkrētajā mācību priekšmetā. Ja eksāmenā izpilda mazāk nekā 20 procentus, visticamāk, zināšanās ir tik lieli robi, ka tas neļaus kvalitatīvi studēt.
Paaugstinot eksāmenu slieksni, gribam panākt, lai katra vidusskolas absolventa zināšanas būtu pietiekamas kvalitatīvām studijām.
Diskusija, kas sākusies par eksāmena nokārtošanas latiņas pakāpenisku celšanu, gan šā gada absolventus neskar: šogad vēl eksāmens būs nokārtots arī tad, ja būs savākti tikai pieci procenti.
Tiesa, pandēmija ir iegriezusi visiem, kas eksāmenus kārtos arī nākamajos gados. Ir jādomā par atbalsta pasākumiem, lai zināšanu robus aizpildītu.
Vai ir iespējams salīdzināt grūtības pakāpes līdzšinējiem eksāmeniem, ko visi kārtoja kopā, un nākotnes eksāmeniem, kuri būs līmeņos? Visticamāk, zemākā, tātad vispārējā līmeņa eksāmens būs vieglāks.
Ir teorētiska analīze par to: līdzšinējais centralizētais eksāmens ir starp optimālo un augstāko līmeni. Tajā pašā laikā robeža ir ļoti teorētiska.
Sanāk, ka vispārējā līmeņa eksāmenu nokārtot par 20 procentiem varētu būt tikpat viegli kā esošo eksāmenu par pieciem procentiem. Realitātē tātad latiņa netiks celta.
Es tā neteiktu, izaicinoši tāpat būs. Vispārējo vidusskolu absolventi vispārējo līmeni nedrīkstēs kārtot, bet, lai savāktu 20 procentus optimālajā līmenī, būs jāmācās cītīgi.
Teicāt, ka jums tuva STEM joma. Taču interešu izglītībā, par ko arī atbild VISC, ir maz dabaszinātņu un tehnikas pulciņu, ja salīdzina ar dziesmu un deju kolektīvu skaitu.
Interešu izglītības piedāvājumam jābūt tik plašam, lai katrs bērns tajā varētu atrast to, kas viņu interesē visvairāk. Ļoti bieži redzu, ka vecāki vadā bērnu no viena maksas pulciņa uz otru, cenšoties saprast, kurš tad būs piemērotākais. Taču vajadzētu būt tā, ka visplašākais pulciņu klāsts ir pieejams turpat skolā.
Pēdējos gados VISC centies atbalstīt STEM pulciņu izveidošanu skolās. Ir skolas, kurām pat ar nelielu skolēnu skaitu izdodas uzturēt trīs STEM jomas pulciņus, un ir lielas skolas, kur nav neviena.
Varbūt valsts finansējumu interešu izglītībai skolām vajadzētu piešķirt, ņemot vērā, cik dažādu interešu izglītību tā piedāvā. Taču, tā kā, piemēram, robotikā darbojas mazākas grupas nekā korī, iespējams, skolas nespēj šādos pulciņos uzņemt visus gribētājus.
