Bioloģiskie lauksaimnieki Austrijā ir novērtēti un saprasti 4
Bioloģiskie lauksaimnieki Austrijā patiešām bauda savas valdības, lasi, Lauksaimniecības, Meža, Vides aizsardzības un ūdens vadības ministrijas izpratni un turpina gadsimtiem ilgi veidotās tradīcijas. Par to pārliecinājos maijā Eiropas Komisijas rīkotajā braucienā uz sešām Austrijas saimniecībām, četrās no tām produktus ražo ar bioloģiskām metodēm.
Visjaunākā un viszaļākā
Austrija ES mērogā ir īpaša ar savu 20% lielo ar bioloģiskām metodēm apsaimniekotās lauksaimniecības zemes īpatsvaru. Salīdzinājumam vidēji ES dalībvalstīs tas ir 5,4%, bet Latvijā – 10% liels. Aptuveni 20 000 jeb 20% Austrijas saimnieku nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību, bet saudzīgas saimniekošanas metodes savā saimniecībā izmanto 112 000 no 114 000 lauksaimniecības subsīdiju saņēmēju.
Tomēr runa jau nav vien par naudu – Austrija atrodas 1. vietā no ES dalībvalstīm pēc jauno saimnieku īpatsvara. Par 35 gadiem jaunāku saimnieku īpatsvars ir aptuveni 10% liels. Sākot vai pārņemot saimniekošanu no vecākiem, ikviens no viņiem saņem vienreizēju 8 000 eiro lielu valsts dāvinājumu.
Divas paaudzes fermā
Daudzi Latvijas piensaimnieki būs izbrīnīti, tomēr ekonomiski attīstītajā Austrijā govis joprojām dabiskā veidā lecina ar bulli, kas tiek turēts saimniecībā. Tā rīkojas arī Andreas un Franča Tašlu 1989. gadā izveidotajā bioloģiskajā saimniecībā 600 metru attālumā no Alpu kalniem, lauksaimniecībai nelabvēlīgā teritorijā, kas, tāpat kā Latvijā, ļauj saņemt papildu ES naudas atbalstu.
Saimniekiem ir 17 ‘Flekviech’ šķirnes sarkanraibās govis, kas no maija beigām līdz novembra sākumam visu diennakti dzīvo ganībās. Pārējā laikā – govis ir piesietas kūtī. Piesietas tāpēc, ka tām ir ragi. Kāpēc ragi mūsdienās? “Izdedzinot telītēm ragus, tiek bojātas to smadzenes, dzīvnieki zaudē dzirdi. Govīm ar izdedzinātiem ragiem ir atšķirīgs piens, un tātad mainītos arī mūsu ražotā siera struktūra. Mums ir laba pieredze – cilvēki, kuriem ir alerģija pret pienu, mūsu saimniecības pienu var dzert,” paziņo Francis.
Par pienu, kas ražots ar bioloģiskajām metodēm, Austrijā maksā vairāk, Tašlu saimniecība maija vidū saņēma 46 centus – par sešiem centiem vairāk nekā “parastā” piena ražotāji. Vidējais izslaukums no govs ir 6 000 kg piena gadā. Tauku saturs – 3,9%, olbaltumvielu – 3,20%. Govis nesaņem barības koncentrātus, bet saņem īpašu bazalta vulkānisko sāli (Francis ļoti tic tā labvēlīgajai ietekmei uz dzīvnieku veselību), kas maksā 10 centus kilogramā. Pēdējo reizi antibiotikas saimniecībā lietotas pirms 15 gadiem. Arī saslimšanas ar mastītu esot retas.
Gada laikā Tašlu fermā ražo 80 tonnas piena (piena kvota ir 65 tonnas), tostarp no 15 tonnām saimniecībā uz vietas ražo sierus. “Mums ir seši bērni, vajadzēja arī papildu naudu, tāpēc pašmācības ceļā apguvām zināšanas un nu darbojamies. Sieru nedaudz pārdodam uz vietas saimniecībā, pārējo – apkārtnes veikaliņos,” tā Francis. No svaigpiena un ierauga gatavotā bioloģiskā svaigā siera cena ir 9,50 eiro, vairākus mēnešus gatavinātais siers maksā 12 – 14 eiro/kg, bet sviests – 14 eiro/kg. Vispieprasītākais esot kūpinātais siers. Pārējo pienu pārdod kooperatīvam “NOEM”, kur apvienojušās vairāk nekā 4000 saimniecību.
Saimnieki no savvaļas ogām – drindla – gatavo arī džemu. Burciņa ar 100 gramu tilpumu maksā četrus eiro. Saimniecībā nodarbina vairākus darbiniekus un dažkārt ņem arī praktikantus. No 52 ha zemes, 24 ha ir pļavas, bet 28 ha mežs, kas arī dod papildu naudas ienākumus.
Bioloģiskajiem labāka dzīves kvalitāte
Šādu atziņu uzsver un pamato bioloģiskie saimnieki Jozefs un Bernadete Štrasere. Viņi ar bioloģisko lauksaimniecību sāka nodarboties pirms 25 gadiem. Saimniece ir mācījusies lauku ekonomiku, bet saimnieks – mežsaimniecības pedagoģiju. Ģimenē ir četri bērni: 18 un 14 gadus vecas meitas un 20 un 22 gadus veci dēli. Saimniecībā ir 40 govju, tās dienu un nakti ganās pļavās 15 ha platībā. Štraseriem pieder arī 32 ha meža. Saimniecībai ir viens vaislas bullis un divi zirgi.
Ik pēc divām dienām 600 litrus piena pārdod kooperatīvam “Freie Milch Austria”. “Mēs liekam dabai strādāt, vien ziemā dodam dzīvniekiem to, ko vasarā sagādājam. Lopbarību iegūstam no savām ganībām. Apsēklošana ir dabiskā. Ik pēc pieciem gadiem pārdodam teļus. Lauksaimniecības mašīnas izmantojam kopīgi ar kaimiņiem, tas ļauj taupīt. Mums nav arī bankas aizdevumu, zeme visa pieder saimniecībai,” situāciju izklāsta Jozefs.
Viņš iepazīstina ar šādu aprēķinu: fermā gada laikā ražo 150 000 kg piena, ko par 46 centiem kilogramā pārdod kooperatīvam, un saņem 69 000 eiro. Izmaksas veido 50% lielu īpatsvaru. Ja nodarbotos ar intensīvo lauksaimniecību, tad tikpat daudz govju ražotu 300 000 kg piena, ko pārdotu par 40 centiem kilogramā. Savukārt konvencionālajā saimniecībā izmaksas jau veido 70% lielu īpatsvaru (jāpērk lopbarības piedevas, spēkbarība) jeb 84 000 eiro. Naudas ienākumi no piena ražošanas bioloģiskajai saimniecībai ir 34 500, bet konvencionālajai piena ražotāja saimniecībai 36 000 eiro.
“Austrijas Lauksaimniecības ministrija jau sen ieviesa jēdzienu – ekosociālā tirgus ekonomika. Tas nozīmē – kā mūsu saimniecībā ražot produktus ar zemu enerģijas patēriņu, mēs gada laikā patērējam 1,5 tonnas dīzeļdegvielas; kā uzturēt auglīgu zemi. Mums nav liela darba intensitāte, vasarā pieņemam praksē 6 – 8 piecpadsmit gadus vecus jauniešus, stāstām un rādām par savu darbošanos. Pieņemam arī ekskursantus. Mums atliek laika dažādām dzīves kvalitāti uzlabojošām aktivitātēm. Neesam vērsti uz izaugsmi un peļņas gūšanu, tomēr esam apmierināti ar to, ko darām. Cenšamies mazināt darba spēka izmaksas,” sava biznesa nosacījumus pamato Jozefs. Viņš uzsver – dažkārt ir jābūt stipram, lai saglabātu izvēlēto dzīvesveidu.
Viedoklis
Māra Bergmane, biedrības “Vides veselības saime” pārstāve: – Austrijā ir ļoti pieklājīgas subsīdijas, tomēr mani, jau vairākas reizes ciemojoties šajā valstī, visvairāk pārsteidza skoliņas mazajos ciematiņos. Mūsu valstī tās sen jau būtu slēgtas, bet tur šajos ciematos notiek intensīva kultūras dzīve. Austrijā ikdienā ļoti uzsver – viņiem ir tīra, veselīga apkārtējā vide un tīri pārtikas produkti. Mēs neprotam kā austrieši novērtēt savas Latvijas dabiskumu, tīro vidi, pasniegt to Eiropas Savienībai. Zemgalē, piemēram, graudu audzētāji nekad negaida, kad rimsies vējš, miglošana notiek, nerēķinoties ar kaimiņiem, bioloģiskajiem saimniekiem vai bitēm. Arī Austrijā miglo laukus ar ķīmiskajiem līdzekļiem, tomēr tur valsts bioloģiskos zemniekus uzklausa un ņem viņu ieteikumus vērā vairāk nekā Latvijā. Mēs Latvijā kritizējam ekonomisko neizdevīgumu mazajās saimniecībās, tomēr Austrijas piemērs rāda pretēju tendenci (Austrijā vidējais saimniecības lielums ir aptuveni 19 ha. – Red.).
