Ekonomists Raimonds Krūmiņš: “Vienīgais Latvijas ceļš uz uzplaukumu ir nodokļu sloga samazināšana” 22
Pēc pašvaldību vēlēšanām Latvijas karte mainīsies – līdzšinējo 119 pašvaldību vietā būs 42 vietvaras. Iespējams, reforma tiešām atrisinās ne vienu vien problēmu, taču pats būtiskākais jautājums – kā panākt, lai visām pašvaldībām būtu pietiekams, taisnīgs finansējums, joprojām nav atrisināts. Vēl viens sāpīgs jautājums, ko dažādas valdības gadu gadiem muļļājušas gluži kā karstu kartupeli, ir nodokļi. Proti, kas jādara, lai nodokļu ieņēmumi valsts budžetā pildītos, un tanī pašā laikā tie negultos kā milzu slogs uz iedzīvotāju pleciem? Par šiem un vēl citiem jautājumiem saruna ar ekonomistu Raimondu Krūmiņu.
Ar kartes pārzīmēšanu nekas vēl nebeidzas – jaunizveidotās pašvaldības gaida milzīgs darba apjoms. Kādi, jūsuprāt, būs lielākie izaicinājumi?
Jaunās domes pārvaldīs lielākas teritorijas kā līdz šim, un viens no lielākajiem izaicinājumiem būs saprast, kā ievērojami lielākā platībā ar lielāku cilvēku skaitu pildīt savas funkcijas tā, lai attiecībā pret iepriekšējo situāciju rastos gan līdzekļu ekonomija, gan nepasliktinātos pakalpojumu pieejamība iedzīvotājiem. Tas nav vienkāršs uzdevums un tiks lauzts ne mazums šķēpu, līdz izdosies vienoties par visiem pieņemamu, sakarīgu risinājumu. Jau tagad pašvaldības, kuras gaida apvienošana, nopietni diskutē par modeļiem, kādi varētu būt pēc pašvaldību vēlēšanām, taču gala lēmums faktiski tiks pieņemts jaunievēlētajās domēs. Tam, ko būs izlēmuši un par ko vienojušies deputāti esošajās pašvaldību teritorijās, varētu nebūt tik liela nozīme. Var prognozēt, ka pārejas periods būs ar diezgan nopietnu turbulenci, taču lai cik vētrainas diskusijas arī būtu, jaunie deputāti nevēlēsies pieļaut, lai viņu teritorijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem situācija pasliktinātos. Domāju, tiks atrasti risinājumi esošo pakalpojumu pieejamības uzlabošanai vai nodrošināšanai vismaz esošajā līmenī.
Reformas apspriešanas gaitā bija dzirdamas bažas, ka apvienojamo pašvaldību iedzīvotāji cits uz citu raudzīsies kā uz iekarotājiem, kuri ieņēmuši daļu viņu teritorijas. Vai šāds uztraukums, jūsuprāt, ir pamatots?
Domāju, tā nav tik daudz iedzīvotāju, cik pašvaldību amatpersonu un darbinieku nostāja. Pašvaldības daudzās vietās ir viens no lielākajiem darba devējiem, un ir skaidrs, ka pēc reformas vismaz daļa šo darba vietu tiks zaudētas, jo tik daudz darbinieku kā līdz šim, vairs nebūs vajadzīgi. Likumsakarīgi, ka par šīm darba vietām veidojas konkurence, un tas arī lielā mērā izraisa pretestību visām šīm apvienošanām un pārmaiņām. Pēc vēlēšanām, kad jauno darba vietu struktūra pašvaldībās būs nostabilizējusies, visas tās peripetijas izbeigsies pašas no sevis.
Covid-19 pandēmija jau ienesusi nopietnas korekcijas darba tirgū. Ne viena vien nozare atrodas uz sabrukuma robežas, ievērojami audzis bezdarbs, un pēc darba vietu zaudēšanas pašvaldībās augs vēl vairāk. Ir kāds risinājums, kā pašvaldības varētu palīdzēt?
Pašvaldībām nav sviru un instrumentu bezdarba regulēšanai. Tās ir valdības rokās. Tomēr ar izmaiņām nodokļu sistēmā iespējams radikāli mainīt ekonomisko situāciju valstī un līdz ar to, protams, arī pašvaldībās.
Vai tas nozīmē, ka ir vajadzīga jauna nodokļu reforma? Piedodiet, bet līdz šim neviena nodokļu reforma nav nesusi nodokļu sloga samazinājumu, un arī ēnu ekonomikas īpatsvars īpaši nemazinās.
Esmu izstrādājis priekšlikumus nodokļu sistēmas izmaiņām, kas ļautu palielināt nodokļu ieņēmums kopbudžetā, radikāli samazināt ēnu ekonomiku un “aplokšņu algas”, un tanī pašā laikā radīt būtisku atalgojuma pieaugumu, jo īpaši zemāk atalgoto nodarbināto diapazonā.
Jo kāda tad ir pašreizējā situācija? Pārmērīgais nodokļu slogs atalgojumam neizbēgami noved pie tendences izvairīties no nodokļu nomaksas, savukārt apmēram puse no strādājošajiem oficiāli saņem minimālo algu vai summu, kas to nebūtiski pārsniedz. Daļa no šiem strādājošajiem saņem vēl papildus algu aploksnēs, tādējādi apejot nodokļus, un līdz ar to negūst arī pienācīgu sociālo aizsardzību. Tāpēc nav jābrīnās, ka emigrācija neapsīkst, kvalificēta darbaspēka paliek arvien mazāk, un Latvijas preču un pakalpojumu konkurētspēja gan vietējā, gan eksporta tirgos, dramatiski samazinās. Tikmēr visi ierosinājumi par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) samazināšanu “izkūp gaisā”, jo, tā kā tas ir galvenais likumā garantētais pašvaldību ienākumu avots, pašvaldību lobijs pret to ļoti aktīvi cīnās.
Nesamērīgi lielo nodokļu dēļ mūsu bizness faktiski tiek gremdēts, un tas nekādi neveicina Latvijas konkurētspēju Baltijas reģiona līmenī.
Mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā pēdējos gados veiktas būtiskas nodokļu reformas, pakāpeniski samazinot darbaspēka nodokļu slogu. Tas, savukārt, nozīmē, ka uzņēmumam Latvijā darbinieks izmaksā dārgāk, nekā kaimiņvalstīs.
Taču darbinieku algas un tām piemērojamie nodokļi ir ļoti būtiska uzņēmuma izmaksu sastāvdaļa. Jo tā ir augstāka, jo dārgāka un līdz ar to nekonkurētspējīgāka būs arī saražotā produkcija vai pakalpojumi. Igauņi un lietuvieši šīs ekonomikas ābeces patiesības saprot, bet mēs vēl līdz pat šai baltai dienai čammājamies – neko no darbaspēka nodokļu sloga saprātīgā veidā samazinājuši neesam, un tas faktiski ir galvenais iemesls visām tām ekonomikas nedienām, kas mūs vajā.
Vai jūsu izstrādātie risinājumi nodokļu reformai ir raduši dzirdīgas ausis valdībā un vai tiem ir kāds politisks atbalsts?
Galvenais klupšanas akmens ir, ka tie ekonomisti, kuri šobrīd ir pie kaut kādas teikšanas, sākot ar finanšu ministru un beidzot ar visu finanšu ministrijas aparātu, nespēj izprast to ekonomisko loģiku, kas ielikta šajā nodokļu samazināšanā. Viņi nespēj noticēt, ka, samazinot nodokļu likmes, var gūt lielākus ieņēmumus. Neiedziļinoties sīkumos var teikt, ka mūsu nodokļu slogs ir apmēram tāds pats kā Zviedrijā. Bet iekasētie nodokļi Zviedrijā veido apmēram pusi no iekšzemes kopprodukta, kamēr mums tie ir 30% no IKP. Nodokļu neiekasējamība mums ir tik dramatiski liela, ka lielajiem nodokļiem nav nekādas jēgas, pie tik zemu attīstītas ekonomikas tos vienkārši nav iespējams paņemt. Tāpēc jādara viss, lai nodokļu maksātāju acīs palielinātu nodokļu sistēmas pievilcību un attiecīgi vēlmi neizvairīties no nodokļu maksāšanas, jo nemaksāšanas gadījumā problēmas būtu lielākas kā ieguvums.
Jau minēju, ka galvenā problēma ir pārlieku augstie darbaspēka nodokļi – par katriem 10 eiro, kas saņemti “uz rokas”, nodokļos jāsamaksā vidēji 7 eiro. Un tad mēs brīnāmies par “aplokšņu algu” lielo īpatsvaru, darba algu līmeni, migrāciju, cilvēku zemo pirktspēju un citām problēmām! Multiplicējoties ar dažādām biznesa stadijām visi šie nodokļi akumulējas, un gala produkts beigās sanāk tik dārgs, ka cilvēks to nav spējīgs apmaksāt no ieņēmumiem, kas nodokļu aplikšanas rezultātā viņam palikuši uz rokas. Tirgus ekonomikā, lai kapitālisms var normāli attīstīties, ir jābūt pietiekoši daudz maksātspējīgiem cilvēkiem, kuri to ekonomiku visu laiku silda. Diemžēl mūsu cilvēki, salīdzinot ar Eiropas darbaspēka tirgu, ir samērā trūcīgi. Aizbraucot, teiksim, uz Vāciju, Lielbritāniju vai Nīderlandi, cilvēks, darot to pašu darbu, ko šeit, var nopelnīt apmēram piecas reizes vairāk.
Jūs minējāt, ka līdzšinējā pašvaldību finansēšanas kārtība ir viens no iemesliem, kas neļauj samazināt IIN. Problēmu jūs iezīmējāt, bet kāds ir rinājums?
Jau no nodokļu sistēmas izveidošanas reformas pirmssākumiem 1990. gadā iedzīvotāju ienākumu nodoklis kalpo kā galvenais, speciāli iezīmēts ienākumu avots pašvaldībām. Būtiski samazinot IIN esošais pašvaldību finansēšanas modelis sabruktu, un, domāju, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ šis nodoklis ir tāds, kāds ir. Tomēr šī modeļa maiņa ir neizbēgama, pie esošās kārtības palikt vairs nevaram.
Pašvaldībai ir noteiktas funkcijas, kuru pildīšanai vietējai varai jāsaņem atbilstošs publiskais finansējums, un tam nav obligāti jābūt ienākumu nodoklim. Valsts budžetā kopā sanāk visi nodokļu ieņēmumi, no kuriem, vadoties pēc skaidri definētiem kritērijiem, nauda dotāciju veidā tiktu izdalīta pašvaldību finansēšanai. Tas prasīs ļoti līdzsvaroti izstrādātu mehānismu atbilstoši pašvaldību līdzšinējam īpatsvaram valsts kopbudžetā, taču līdz ar to šīs dotācijas būs daudz precīzākas un mērķētākas katrai pašvaldībai, ņemot vērā gan to iedzīvotāju skaitu un vecuma struktūru, teritorijas lielumu, ceļu garumu un stāvokli, dažādas specifiskas funkcijas, kas katrai pašvaldībai jāveic, piemēram, pansionātu uzturēšanu, skolu skaitu un lielumu, utml. Ir ļoti daudz kritēriju, kuri jāapzin un pēc tam pareizi jāpiemēro.
Turklāt pašvaldību finansēšanai patiesībā ir divi līmeņi – pirmais līmenis ir tās funkcijas, kuras neizbēgami jāfinansē katru gadu, piemēram, algas, komunālie maksājumi, uzturēšanas izdevumi utml., savukārt otrais ir tas “zelta standarts”, kad 25 – 30% no pašvaldības izdevumiem tiek iezīmēti investīcijām un kapitālajiem izdevumiem. Jau pašlaik ir pašvaldības kuras to ievēro, ir arī tādas, kuras to nedara, ir arī citas, kuras vienkārši nemāk saimniekot – variāciju tur ir bezgala. Piemēram, Rīga pēdējos 10 gadus šo “zelta standartu” neievēroja, investīciju īpatsvars viņiem bija ievērojami mazāks, un rezultātu mēs redzam.
Infrastruktūra brūk kopā – ielas ir bēdīgā stāvoklī, telpas nespēj saremontēt, nemaz nerunājot, ka daudzas lietas, kuras pārāk nekrīt acīs, nemaz netiek darītas. Turpretim, piemēram, Jelgava, kura šo principu kaut kādā mērā ievēro, attīstās.
Tāpat pašvaldībās vērojama milzīga nevienlīdzība saistībā ar dažādiem no valsts budžeta un Eiropas Savienības fondu finansētiem projektiem. Bēdīgākais, ka tā notiek subjektīvu iemeslu dēļ. Viens pašvaldības vadītājs ir pareizā partijā, otrs – nav, un attiecīgi vienā vietā nāk nauda kā spaļu, bet otrā dzīvo “ķepu sūkādami”. Viņiem netiek ne budžeta naudas, ne Eiropas dotācijas, ne aizdevumi pašvaldību projektu īstenošanai. Tas nav ne pareizi, ne taisnīgi.
Šai medaļai ir arī otra puse – pašvaldības dabū Eiropas naudas, saceļ lielas sporta halles, publiskās ēkas un tamlīdzīgus gadsimta projektus, taču pēc tam tie ir arī jāuztur.
Pirms būvēt, teiksim, peldbaseinu, sporta halli vai arī kādu lielu kultūras iestādi, ir jāapzin tās iespējamais klientu loks. Ja šādu objektu nevar atbilstoši piepildīt un uzturēt vienas pašvaldības ietvaros, tas jādara plašākā reģionā. Lai arī pašvaldības tagad būs apvienotas un pietiekami lielas, vienalga tās daudzas funkcijas nevarēs veikt indviduāli. Tāpēc arī ir valsts regulējošā loma pašvaldību īstenotajām investīcijām. Ja projekts tiek īstenots ne tikai priekš savas pašvaldības iedzīvotājiem, bet vairākām, tad iespējams vienoties par kādām kopējām vajadzībām un prasībām, un tikai tad doties pie valdības. Protams, ir vajadzīgi gan peldbaseini, gan koncertzāles, bet tam visam jābūt ar kaut kādu saprātu. Citādi sanāk tā – pašvaldības vadītājam ir iespēja tikt pie Eiropas vai valsts naudas, viņš savā teritorijā “uzbliež” grandiozu būvi, bet pēc tam viņam vajag vēl vairāk naudas tās uzturēšanai un nevienlīdzība tikai padziļinās. Taču tanī pašā laikā kādi Latgales pagasti burtiski beidzas nost, jo pie viņiem nekas nenotiek – cilvēku skaits dramatiski samazinās, uzņēmējdarbība neattīstas un darbspējīgie iedzīvotāji brauc prom. Tieši tāpēc valsts funkcija būtu raudzīties, lai visa šī publiskā nodokļu nauda tiktu iztērēta saprātīgi un jēdzīgi.
Lai kaut cik mīkstinātu Covid-19 pandēmijas ieobežošanai noteikto drošības līdzekļu sekas, valdība ir aizņēmusies milzu naudu, un šogad budžeta deficīts plānots 1,2 miljardu eiro, jeb 3,9% apmērā no iekšzemes kopprodukta. Vai atbalsts uzņēmējiem un darba ņēmējiem ir pietiekams?
Protams, ka nav pietiekams. Tas radīts tās pašas skopulīgās un ekonomiku neizprotošās domāšanas ietvaros, lai šo pabalstu pēc iespējas mazāk varētu saņemt un pieprasīt. No vienas puses ir arguments, ka lūk, jums ir nodokļu parāds, un tāpēc jums tur nekas nepienākas, kas it kā šķiet loģiski, bet no otras puses šāda attieksme grauj to pašu tirgus ekonomiku, jo patēriņš neveidojas, un ja tā nav, ekonomika nevar attīstīties. Cilvēki sakož zobus, atrod kādas iespējas kaut kur nelegāli piestrādāt, nekādus nodokļus, protams, nesamaksājot, un kaut kā to dzīvību izvelk.
Tas nav normāli, valstij pret saviem pilsoņiem un iedzīvotājiem jāizturas empātiski, jāpielāgojas cilvēku vajadzībām, nevis jāmēģina viņus pāraudzināt un sodīt, vai tas būtu finansiāli vai juridiski.
Valsts diemžēl nav tik gudra, lai to saprastu, sevišķi jau finanšu sektorā. Ar ekonomistiem pie mums ir tā – viņi zina matemātiku, māk zīmēt smukus grafikus, bet tanī pašā laikā nemaz nerēķinās ar kaut kādiem cilvēku uzvedības faktoriem un tādām sociāli antropoloģiskām lietām, kas veido 90% no izpratnes par ekonomiku. Mūsu ekonomistu paaudze tos desmit procentus – matemātiku un grafikus, tīri labi pārvalda, bet atlikušos deviņdesmit procentus viņi vienkārši nesaprot, nekad nav par to mācījušies vai domājuši. Tāpēc arī savu nodokļu sistēmu mēs līdz šim neesam uztaisījuši tādu, kādai tai vajadzētu būt.
Viens no cilvēku galvenajiem pārmetumiem valsts pārvaldei tiešām ir, ka ierēdņi aiz cipariem neredz to cilvēku, kuram jau šodien jāmaksā komunālie rēķini, kredītu maksājumi, citi rēķini un vēl jāizdzīvo.
Valdībai šobrīd nav iemesla taupīt uz dažādiem pabalstiem saviem iedzīvotājiem, jo citas valdības arī netaupa. Ja mums šobrīd ir 40% parāds no IKP, tad citām valdībām tas ir 150%, 170%, un es domāju, pēc šīs krīzes būs arī pāri 200%. Itālija, Grieķija, Francija, Spānija – tām visām ir milzīgi valsts parādi, un tāpēc viņi nedzīvo sliktāk. Tagad valsts parāds praktiski neko neizmaksā, jo šī parāda apkalpošanas izmaksas ir smieklīgi zemas. Domāju, mūsu finanšu ministrijas, fiskālā deficīta padomes un citu institūciju domāšana šajā ziņā ir stipri aprobežota, spriežot tajās kategorijās, kādas bija aktuālas 2008.gada globājā finanšu krīzē pēc ASV investīciju bankas “Lehman Brothers” sabrukuma. Taču šodien ir pilnīgi cita situācija un tā nauda vienkārši bez žēlastības jātērē. Ja ne šogad vai nākamgad, tad pēc pieciem gadiem tas pārvērtīsies reālā naudas devalvācijā, bet citas izejas nav. Kāda nozīme, cik tas eiro vai dolārs vai cita valūta ir vērtīga? Cilvēkiem jādzīvo šodien. Kas attiecas uz parādiem, tad neviena valsts parādus nekad nav atmaksājusi, tās vienkārši ņem jaunus, lai pārfinansētu vecos, un tā spirāle ir nebeidzama.
Ja mēs likvidētu otro pensiju līmeni un pārņemtu tajā esošos 5 miljardu eiro uzkrājumus, ar to varētu nosegt gandrīz pusi no esošā valsts parāda. Tiesa, tas būtu īslaicīgs risinājums, jo gribot negribot valsts parādu nāksies audzēt tik ilgi, līdz kamēr ekonomika sāks atkopties. Ja ekonomikas pieaugums reāli ies uz augšu, tad arī vajadzība aizņemties atkritīs. Ja mūsu nodokļu sistēma būs sakārtota, pēc krīzes attīstīsies jauni biznesi, kas varēs eksportēt un gūt ieņēmumus. Ja cilvēkiem būs vairāk naudas, palielināsies iekšējais patēriņš un atkal veidosies jauni biznesi šī patēriņa apmierināšanai – tā ekonomika arī attīstās.
Jūs pieminējāt otrā pensijas līmeņa likvidēšanu. Kādu labumu tas dotu?
Otro pensiju līmeni ieviesa Andra Šķēles pēdējās valdības laikā. Nezinu detaļas, bet domāju, ka tās ieviešanā ievērojama nozīme bija banku lobijam. Šobrīd bankas apsaimnieko otrā pensiju līmeņa uzkrātos piecus miljardus eiro – spēlējas ar akcijām, it kā kaut ko nopelna, bet rezultātus var novērtēt pēc sekojošā. Pirms 2008.gada banku krīzes Dow Jones indekss bija apmēram 10 tūkstoši punktu, tā paša gada rudenī, krīzes kulminācijas laikā, šī indeksa vērtība bija apmēram seši tūkstoši punktu. Tagad Dowe Jons indekss ir 32 tūkstoši punktu, tātad vairāk kā piecas reizes lielāks. Savukārt otrā pensiju līmeņa tā laika iemaksas uzkrājumi pieauguši apmēram par 30%. Pēc 2019.gada datiem vidējais otrā pensiju līmeņa stāžs cilvēkiem, kuri šajā gadā pensionējušies, ir 12 gadi un 3 mēneši, bet viņu iemaksātā summa pieaugusi par 16,5%. Ja akciju tirgus vērtība pieaugusi trīs līdz piecas reizes, atkarībā no tā, vai par atkaites punktu ņemam periodu pirms vai pēc 2008. gada finanšu krīzes, tad cilvēka uzkrājums ir pieaudzis vien par 16 procentiem. Faktiski otrā pensiju līmeņa tā laika uzkrājumiem vajadzēja būt augušiem apmēram 4,5 reizes. Protams, pie noteikuma, ja šī sistēma strādātu godīgi un caurskatāmi. Diemžēl tā nav. Piemēram, Igaunija pēc ilgām diskusijām pērn pieņēma likumu par 2.pensiju līmeņa reformu, un no šī gada tur pensiju otrais līmenis ir brīprātīgs. Ja topošais pensionārs nolemj pārtraukt iemaksas otrajā pensiju līmenī, viņš, ja vēlas, var savus uzkrātos līdzekļus izņemt.
Tā nauda, kas 2007.gadā Latvijā tika iemaksāta 1.pensiju līmenī, uz šo brīdi ir jau trīs reizes pieaugusi. Savukārt otrā pensiju līmeņa pieaugums ir tikai 16%. Tas ir nesaprātīgi zaudēts pensiju kapitāls, faktiski tā ir barotne jeb subsīdijas banku sektoram, kas cilvēkiem neko reālu nedod.
Mēs no savas ekonomikas maksājam šo 6% darbaspēka nodokli tikai tāpēc, lai bankas varētu spēlēties ar šo naudu! Gala rezultātā tam visam nav nekādas ekonomiskas jēgas.
2019.gadā otrajā pensiju līmenī tika iemaksāti apmēram 600 miljoni eiro, bet laukā izņemti aptuveni 70 miljoni. Tātad tikai desmitā daļa. Ja cilvēki, kuri pērn pensionājās, šo otrā līmeņa naudu būtu varējuši atstāt pirmajā pensiju līmenī, viņu pensija būtu par 20 procentiem lielāka, nekā ir tagad.
Taču galvenais ieguvums, likvidējot 2.pensiju līmeni, ir iespēja bez jebkādām sekām budžetam uzreiz samazināt sociālās iemaksas darba ņēmējiem par 6%, uzkrājumus ieskaitot 1.pensiju līmenī un pakļaujot tos personalizētai indeksācijai kā tas jau tiek veikts esošajam 1.pensiju līmeņa kapitālam. Tas vien dotu ikgadēju IKP pieaugumu 3% apmērā un atbilstošu nodokļu ieņēmumu pieaugumu. Tāpēc tas ir jebkuras saprātīgas nodokļu reformas pirmais solis pilnīgi neatkarīgi no citām izmaiņām nodokļos.
Kādas citas izmaiņas nodokļos ir „visdegošākās”?
Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) nediferencēts neapliekamais minimums visiem, ieskaitot pensionārus, jānosaka 1000 eiro mēnesī jeb 12000 eiro gadā. Rezultātā kopbudžetā neiegūtie ieņēmumi būs it kā fantastiska summa 1300 miljoni eiro.
Taču šī summa paliks „uz rokas”, palielinot cilvēku ieņēmumus un ārkārtīgi stimulējot vietējo patēriņu, kā arī nozīmīgi legalizējot atalgojumu, kā rezultātā sociālās iemaksas pieaugs vismaz par 690 miljoniem, PVN ieņēmumi par 470 miljoniem, bet akcīzes nodokļa ieņēmumi par 150 miljoniem eiro, kas kopā pārsniedz gaidāmo IIN samazinājumu. Tātad, pareiza nodokļu samazināšana noved pie budžeta ieņēmumu pieauguma, ko nespēj saprast valdība.
Protams, tā visa rezultātā pašvaldību finansēšanas modelis ir jāmaina, dotējot tās no valsts budžeta.
Kādi ieguvumi sagaidāmi no minētajām nodokļu izmaiņām?
Te man gribētos pa punktiem uzskaitīt veselu rindu nozīmīgu valsts attīstības problēmu atrisināšanos:
– radikāla ēnu ekonomikas un aplokšņu algu samazināšanās;
– atalgojuma būtisks pieaugums, īpaši zemāk atalgoto nodarbināto diapazonā;
– nozīmīga iedzīvotāju nevienlīdzības mazināšanās;
– darbaspēka emigrācijas samazināšanās un izbeigšanās;
– ilgstoša un noturīga ikgadējā ekonomikas izaugsme vismaz 5% apmērā, ko nodrošina nemitīgi augošs iekšējais patēriņš un eksporta pieaugums dēļ samazinātām darbaspēka izmaksām šīs nodokļu samazināšanas rezultātā;
– spēcīgs un stabils valsts kopbudžeta ieņēmumu pieaugums ilgtermiņā;
– strādājošo pensiju kapitāla daudz straujāks pieaugums;
– noturīgas investīcijām labvēlīgas vides izveidošanās kā papildus ekonomiskās izaugsmes stimuls;
– efektīvāka pašvaldību finanšu izlīdzināšana, dotējot tās no valsts kopbudžeta;
– legalizējoties un palielinoties ieņēmumiem, paplašināsies privātpersonu un uzņēmumu kreditēšana kā papildus stimuls investīcijām un patēriņam, papildus veicinot ekonomikas izaugsmi;
– likvidējot 2.pensiju līmeni un atbilstoši pārrēķinot pensiju kapitālu, palielināsies esošo pensionāru un pensijā aizejošo personu pensijas, kā arī varēs būtiski palielināt minimālās pensijas, pensiju indeksāciju un dažādus nepieciešamos pabalstus no būtiska sociālo iemaksu pieauguma, kas kopumā papildus stimulēs patēriņu un ekonomikas izaugsmi;
– atgūstot 2.pensiju līmenī iemaksātos un uzkrātos 5 miljardus eiro, varēs segt daļu no valsts parāda, ik gadu budžetā ietaupot kādus 100 miljonus eiro parāda apkalpošanas izmaksu;
– lai tālāk stimulētu darbaspēka tirgus un ekonomikas konkurētspēju, pēc pāris gadiem varēs pilnībā likvidēt sociālo iemaksu darba ņēmēja daļu, bet IIN neapliekamo minimumu palielināt vismaz līdz vidējās algas līmenim;
– varēs dot pilnvērtīgu ekonomisko efektu iepriekšējā nodokļu reformā atceltais uzņēmumu ienākuma nodoklis uz reinvestēto peļņu;
– nozīmīgi atslogos VID, lai tas varētu koncentrēt savus pūliņus uz PVN un akcīzes krāpniecības un nelegālā importa izskaušanu.
Un tas nebūt nav pilnīgs ieguvumu uzskaitījums.
Atkal jāprasa – vai politiskajās aprindās kāds šajos argumentos ieklausās?
Viņi vienkārši nesaprot. Parlamentā banku lobijs sakar deputātiem “makaronus uz ausīm”, un rezultātā mēs esam tur, kur esam. Diemžēl arī finanšu ministrs ir tāds, kāds ir, tāpēc mēs te varam izstiepties vai sarauties, bet šī valdība neko tādu neizdarīs. Visticamāk, tas ir nākamās Saeimas vēlēšanu kampaņas jautājums un nākamo vēlēšanu rezultāts. Skatīsimies, kas notiks valdībā un Saeimā pēc nākamajām vēlēšanām.
