Ekonomists Dans Bērtulis: Patlaban dzimst pēdējā latviešu paaudze 43
Autors: Dans Bērtulis, PhD. RTU lektors
Cik žēl, ka mēs esam tik maz cik mēs esam un vairāk mēs nevaram būt. Vai iemesls loģisks vai tīri bioloģisks, bet fakts ir ka vairāk mūs nav. Ar šiem vārdiem 1989. gadā Mežaparka estrādi pieskandināja “Čikāgas piecīši”.
Tolaik Latvijā dzīvoja 2,6 miljoni pastāvīgo iedzīvotāju. Pirms 35 gadiem. Šodien, 1.8 miljoni Latvijā, ap 400 tūkstošu – ārzemēs. Excel ir viena laba funkcija – trendline, tendence latviski. Un ja ņemam Statistikas pārvaldes datus par iedzīvotāju skaitu, izveidojam *.xls tabulu tad redzam ka tendences līnija krusto nulles atzīmi 2096. gadā. Pēc 72 gadiem. Pēc vienas paaudzes.
Protams, ka tā nebūs. Daba necieš tukšumu, it īpaši situācijā, kur pēdējo 175 gadu laikā kopš pirmās industriālās revolūcijas Homo Sapiens pavairojies no viena miljarda īpatņu 1850. gadā līdz 8 miljardiem patlaban. Bet kāds etnoss šeit dzīvos 22. gadsimtā, kādā valodā runās un kādus dievus pielūgs, to patlaban neviens nepateiks un šis arī nav šī raksta jautājums. Mēģināsim saprast iemeslu – loģisku vai bioloģisku- kā tajā dziesmā un paskatīsimies kā veicas citiem, kā šo problēmu risina citas tautas.
Piemēram Vācija. Negatīvs dabiskais pieaugums – apmēram 1,5 bērni uz sievieti (tik pat cik LV), tomēr pēdējo 35 gadu laikā iedzīvotāju skaits pieaudzis par 7,7%. Uz imigrācijas rēķina, protams. Etnisko vāciešu īpatsvars Vācijā 35 gados ir samazinājies no aptuveni 93–95% līdz apmēram 75–80% patlaban. Ticams scenārijs arī mums? Tikai ātrāks?
Pie kam ja mēs salīdzinām Vācijā pieejamos pabalstus, visus Kindergeld, Elterngeld, Betreuungsgeld, Baukindergeld, Kinderfreibetrag, Familienpflegezeit utt, ar Latvijas 25 eiro par pirmo bērnu, un 171 eiro bērna kopšanai līdz 1 gada vecumam, tad redzam, ka ar pabalstiem tiešām neviena valsts nav savu demogrāfiju pacēlusi. Pie kam maksāt par bērnu taisīšanu un audzināšanu ir jēga tikai tad, ja pieaudzis līdz ekonomiski aktīvam vecumam viņš paliks tajā valstī un būs gana izglītots, lai celtu gan savu gan valsts konkurētspēju. Vācietis no savas valsts prom nebēgs, atšķirībā no vietējā letiņu bāleliņa, kurš “laimē diet” var tikai himnas tekstā.
Kuras valstis ir pirmrindnieces pasaules iedzīvotāju pieaugumā astoņas reizes 175 gados? Nigērija – 6-7 bērni katrai sievietei, Mali, Čada, Angola, Kongo … Par iemesliem kāpēc viņi var un mēs ne, parunāsim vēlāk, bet šeit būtu vietā pieminēt vienu kopīgu problēmu – demogrāfiskās slodzes koeficientu. Vai tautas valodā runājot – kurš kuru baro? Cik daudz ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju (bērni un vecāka gadagājuma cilvēki) ir uz vienu ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Latvijā desmit strādājošajiem ir jāuztur seši nestrādājošie.
Ja šādi turpināsies, tad pēc dažām desdmitgadēm šī proporcija būs viens pret vienu. Kā patlaban Nigērijā, tikai viņiem ir daudz uzturamo jauno, mums – būs veco. Interesanti, bet ja pēkšņi nezināmu iemeslu pēc strauji palielinātos dzimstība, tad LV šis koeficients tikai pasliktinātos – būtu vairāk uzturamo. Pirmos 20 gadus. Latvijā “bēbīšu bums” bija ap 1920-30 gadu, kad pārsniedza 3 bērnus uz sievieti, 1945-55 gados ar 1,7 bērniem uz sievieti un 1980-90 gados, tas bija nedaudz virs divi. Kādi tad sociāli ekonomiskie apstākļi, to esamība vai gluži pretēji – neesamība nosaka to vai mēs laimē diesim vai projām skriesim?
Sāksim ar ražošanas veidu. Bieži nākas dzirdēt – Latvijas lauki paliek tukši, Latvijas lauki izmirst, viss ir slikti, brauciet uz laukiem! Un tajā pašā laikā – visi lauki ir apstrādāti, 2024. gadā Latvija eksportēja 2 miljonus tonnu graudaugu, 100 000 tonnu gaļas produktu, gandrīz miljons tonnu piena produktu. To visu rūķīši? Manai ģimenei ir lauku mājas Vidzemē. Jā, apkārt ir sakopti lauki, mežs ar lieliskiem ceļiem un jā, ik pa brīdim pamestas viensētas, kas lēnām pārtop par pilsētnieku vasarnīcām vai medību, tūristu mājām. Un vēl tur ir Aldis.
Viņam ir pieaudzis dēls un palīgs, kuru vietējie sauc par guculi. Iebraucis no Moldāvijas 80-tajos un te palicis. Un Aldim ir divi John Deer traktori un lielā Valtra. Un viņi trijatā apstrādā platības, kuras pirms 100 gadiem baroja 20 ģimenes. Mans vectēvs piedzima 1903. gadā kā otrais bērns septiņu bērnu ģimenē. Vecvectēvam bija triju zirgu saimniecība un savas 30 destīnas (ap 33 hektāri) tie apkopa bez kalpu palīdzības. Šodien ar S sērijas Valtru arī var apart 30 hektārus. Dienā.
Līdz ar to arī atbildēts jautājums par ģimenes lieluma vajadzību. Un kā pie mūsu paraug ģimenēm Nigērijā? 30% nodarbināto lauksaimniecībā, galvenais instruments, nē John Deer viņiem nav – ir kaplis. Latvijā lauksaimniecībā patlaban nodarbināti 6,8 %. 1920. gadā Latvijā šis skaitlis bija 60%. Kopš 2007. gada pasaulē vairāk kā puse iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Ir beigusies trešā industriālā revolūcija- automatizācija un pāri slieksnim jau kāpj ceturtā – ChatGPT personā. Interesanti, vai Latvijas demogrāfijas politikas veidotāji to ir pamanījuši?
Mās jau pieskārāmies demogrāfiskajai slodzei. Kura mums vis atkultākā ir pensiju kontekstā. Kā vispār radusies ideja par solidāro pensiju sistēmu, kur viena paaudze apmaksā nākamo, vai solidārā pensiju sistēma? “Nekaunīgos jaunekļus, kuri dzīro pilsētu krogos mēs piespiedīsim uzturēt savus sirmos vecākus, kuri cieš trūkumu laukos!”. Apmēram šādus vārdus saviem laikabiedriem 1889. gadā veltīja vācu sociālisma pamatlicējs hercogs Otto Eduards Leopolds fon Bismarks-Schönhausens. Vācijas apvienotājs, kanclers un viena no spožākajā figūrām pirmskara Eiropā. Un te radās “neliela” problēmiņa, īlens, kurš izlīda gadsimtu vēlāk. Mani vecumdienās uzturēs svešu cilvēku bērni.
Par šo jau publiski ir runājis baņķieris Ģirts Rungainis. Un ja reiz tas tā būs – kam man savu naudu un jaunību ziedot bērnu baram, ja pa to pašu naudu varu sērfot Maiami vai slēpot Davosā? Vienu bērnu, nu labi. Un trīs kaķus. Tikai sanāca kā tajā anekdotē, kur kādas sengrieķu nācijas pārstāvji nevarēja saprast, kāpēc citas tautas tos ne pārāk mīl. Un tad garīgais vadonis teica – rīt nesam katrs pa pudelei degvīna, salejam lielā toverī, kad viss būs kopīgi izdzerts arī atklāsme atnāks. Mājās vienam no iecerētā pasākuma dalībniekiem sieva saka – degvīns ir dārgs, jau tā dzīvojam no rokas mutē – paņem šņabja pudeli ar ūdeni, tāpat tajā barā nepamanīs. Tā arī izdarīja.
Kad nākamajā vakarā garīgais vadonis paņēma kausu, izdzēra pirmo malku viņš teica – Vai tagad ir skaidrs, kāpēc mūs nemīl? Toverī bija skaidrs ūdens. Te nu mēs esam. Un kā mūsu paraugvalstī – Nigērijā? Rudimentāra pensiju sistēma valsts dienestā esošajiem. Var teikt ka nav. Vispār pensiju sistēma mūsu izpratnē ir bijušajās Lielbritānijas kolonijās, Eiropā, bijušajā PSRS teritorijā. Pasaulē vairāk nekā 52% iedzīvotāju ir pieejams kāds sociālās aizsardzības veids, tostarp pensijas. Tomēr 48% cilvēku nav aizsargātii vispār, īpaši zemāku ienākumu valstīs. Bet viņiem ir daudz bērnu. Bet kāds ir šo bērnu izglītības līmenis, iemaņas, spējas? Par to nedaudz vēlāk.
Kas vēl ietekmē demogrāfiju? Sievietes loma sabiedrībā. Mūsu sievietes ir skaistas, gudras, izglītotas, inteliģentas, spējīgas vadīt gan valstis gan lielus uzņēmumus. Bet kā to savietot ar mana vectēva četriem brāļiem un divām māsām ? Mana vecvecmāmiņa, stāsta, esot bijusi skaista sieviete, visi puiši gribējuši viņu precēt. Bet nu jā, tie bija citi laiki. Angela Merkele – Vācijas kanclere no 2005. līdz 2021. gadam. Kondolīza Raisa – ASV valsts sekretāre no 2005. līdz 2009. gadam un pirmā afroamerikāniete, kas ieņēma šo amatu. Golda Meira – Izraēlas premjerministre (1969–1974). Julia Gillarda – Austrālijas premjerministre (2010–2013).
Edith Cresson – Francijas premjerministre (1991–1992), pirmā sieviete šajā amatā Francijā. Viņas visas bija spilgtas personības politikā un viņām visām nebija … Un ko mēs varam viņām pārmest vai mainīt? Un vai vajag. Nigēriešu meitenes? Esot smukas, pats gan neesmu redzējis. Ar to gan arī viņu loma sabiedrībā vairumā gadījumu beidzās.
Reliģija. Cambridge university press ir publicēts pētījums The religious dimensions of secular sustainability. Galvenais secinājums – reliģiskās kopienas ir ilgtspējīgākas par sekulārajām. Iemesli tam esot dažādi, bet kā galvenie tiek minēti tas ka reliģiskās grupas bieži uzsver kopības sajūtu, savstarpējo palīdzību un ilgtermiņa domāšanu. Reliģiskie līderi bieži spēj mainīt cilvēku uzvedību, motivējot ilgtspējīgas izvēles kā ticības un morāles izpausmi. Īsāka birokrātiskā komandķēde. Labs piemērs ir Amišu (pastorālā dzīvesveida piekritēji) kopiena ASV, kura izceļas ar ievērojami augstāku dabisko pieaugumu salīdzinājumā ar ASV vidējo.
Amišu ģimenēs vidēji ir apmēram 7 bērni uz vienu sievieti, kas ievērojami pārsniedz ASV vidējo, kur dzimstības rādītājs ir zem aizvietošanās līmeņa, proti, ap 1,6 bērni uz sievieti. Hasīdu jeb ortodoksālo ebreju kopiena Izraēlā ievērojami atšķiras demogrāfiskajos rādītājos salīdzinājumā ar valsts vidējiem rādītājiem. Šīs kopienas dzimstības līmenis ir aptuveni 6-7 bērni uz vienu sievieti, kas ir ievērojami augstāks par Izraēlas vidējo rādītāju, kas ir aptuveni 3 bērni uz sievieti. Līdzīgi arī Mormoņu kopiena ASV Jutas štatā izceļas ar augstāku dzimstību nekā ASV vidējā. Vidējais bērnu skaits uz vienu mormonieti vecuma grupā no 30 līdz 59 gadiem ir aptuveni 3,4 bērni.
Viņu risinājuma pamatā gan ir vairāk Islamam raksturīgs piegājiens. Par Islamu. Savulaik sapazinos ar kādu ēģiptieti. Viņam piederēja suvenīru veikaliņš Gizā. Reiz spēlējot nardus sākām runāt par ģimenes dzīvi, un izrādījās, ka viņam 38 gados ir trīs sievas un pieci bērni. Tad es sāku vaicāt, kā tu viņas visas uzturi, ja vienos dienā jau veikalu slēdz ciet un pārējā laikā pīpē Shisa (ūdens pīpi) un spēlē nardus ar kaimiņu vīriem. Veikals esot tikai hobijs jo savulaik esot studējis vēsturi Kairas universitātē. Īstenībā visas trīs sievas strādā un viņam naudas pietiekot!!! Bet nu laikam arī šis risinājums mums neder. Lieki piebilst ka Muhameda sekotāji ir lielākā reliģiskā grupa Nigērijā.
Vispār eksperimenti ar demogrāfiju ir visnotaļ bīstami. Ķīnieši, kuriem ir liela pieredze nepatikšanu taisīšanā savās mājās, ar ko domāju kultūras revolūciju 1966-76 gados, nolēma paeksperimentēt vēlreiz. Ķīnas viena bērna politika (1979–2015) tika ieviesta, lai kontrolētu straujo iedzīvotāju pieaugumu, kas tika uzskatīts par šķērsli valsts ekonomiskajam attīstībai un vides saglabāšanai. Šī politika ierobežoja lielāko daļu ģimeņu dzemdēt vairāk par vienu bērnu, ar izņēmumiem etniskajām minoritātēm un lauku ģimenēm. Kombinācijā ar selektīvajiem abortiem, kur vairums izvēlējās zēnus, izveidojās vesela paaudze puišu, kuriem bija un joprojām ir lielas problēmas atrast sev līgavu.
Nemaz nerunājot par iedzīvotāju novecošanos. Indijā gan nebija viena bērna politika. Dēli hinduismā tiek uzskatīti par ģimenes biznesa, īpašumu mantotājiem un atbalstītājiem vecāka gadagājuma vecākiem, bet meitas bieži tiek uzskatītas par finansiālu slogu, jo par viņām būs jāmaksā pūra nauda lai dabūtu pie vīra. Līdz ar to selektīvie aborti arī tur ir radījuši vientuļo puišu paaudzi. Aizgāja pat tik tālu, ka Indijas valdība 1994. gadā pieņēma “Pre-Conception and Pre-Natal Diagnostic Techniques (PCPNDT) Act”, kas aizliedza noteikt dzimumu nedzimušiem bērniem. Patlaban Japāna, kas smagi cieš no iedzīvotāju novecošanās sāk ieviest četru dienu darba nedēļu, ar domu ka papildus brīvdienu tauta izmantos shunga baudīšanai. Vai tomēr sake baudīšanai? Vai abus kopā? Laiks rādīs.
Tad kāds ir risinājums? Jo kā redzam – vadošo nāciju pieredzi mēs nepārņemsim gan kulturālu gan finansiālu iemeslu pēc. Demogrāfs Ilmārs Mežs kādā publikācijā minēja ka liela kļūda bija demogrāfijas lietu ministrijas likvidācija 2009. gadā. Novērtējot Meža kunga personisko ieguldījumu Latvijas iedzīvotāju skaita papildināšanā es atļaušos tomēr nepiekrist. Risināt problēmu dibinot jaunu ministriju, parlamentāro izmeklēšanas komisiju vai valsts iestādi ir mūsu iemītā taciņa kura ved tur, kur esam tagad – uz demogrāfisko “ground zero”.
Vēlreiz un konspektīvi. Vidēja termiņa drauds – 20-30 gadi – pensiju sistēmas kolapss dēļ demogrāfiskā sloga. Un pensijas vecuma palielināšana te nepalīdzēs. Jo Latviešu vīrieši, piemēram, ir ļoti patriotiski. Lai nenoslogotu sociālo budžetu, tie aiziet viņsaulē vidēji 70,4 gadu vecumā, vien piecus gadus pēc pensijas vecuma iestāšanās. Ilgtermiņa – viena paaudze – tautas kā teritoriālas etnoekonomiskas vienības pazušana. First things first. Kā lai mazina demogrāfisko slodzi, ja cilvēku skaitu nevar tā vienkārši palielināt?
Ar darba ražīgumu. Ar to, cik viens cilvēks rada pievienoto vērtību, kuras daļu var pārdalīt citiem. Valstis tradicionāli ar nodokļu starpniecību pārdala apmēram 1/3 no valsts kopprodukta. Darba ražīguma mērs, nelienot pārāk dziļi ekonomikas formulās ir IKP per Capita. Cik daudz mēs esam saražojuši pievienoto vērtību katrs savā darba vietā. Lai būtu precīzāk – paņemsim IKP uz vienu strādājošo : Latvijas IKP uz vienu strādājošo 2023. gadā bija aptuveni 33 400 EUR. Tas ir zems salīdzinājumā ar citām attīstītām valstīm, piemēram, Vāciju, kur šis rādītājs ir vairāk nekā divreiz augstāks – ap 70 000 EUR. Kā panākt šādu efektivitāti. Caur ministriju protams.
Tikai ne caur demogrāfijas, caur izglītības ministriju. Izglītotāki cilvēki rada augstāku pievienoto vērtību, augstāka pievienotā vērtība dod vairāk naudas, vairāk naudas ceļ dzīves līmeni, dzīves līmenis piesaista izglītotus speciālistus. Kuri nebēgs klāt gultas uz Īriju un kuriem kādreiz būs tik daudz naudas lai varētu atļauties trīs bērnu ģimenes. Tā ir runa par kvalitāti, un ar to un tikai ar to mēs varam konkurēt ar Nigēriju, Kongo, Timbaka-Taibaku un Jautrajām Salām. Kas tam vajadzīgs – augstskolu pasniedzēji, kuri stundā saņemtu vairāk kā bruģa licējs, bezmaksas studijas latviešu valodā klātienē.
Stipendijas, par kurām var paēst, valsts finansētas kopmītnes, normāli apmaksātas pamatskolas un vidusskolas, sporta skolas. Šīs ir investīcijas. Un noteikti efektīvākas par naudas maksāšanu par dzemdēšanas faktu. Vai šī ir gaisma tuneļa galā? Vai arī tā gaisma ir aizejošā Rail Baltica vilciena gabarītugunis? Šī gada oktobrī Latvijā piedzima mazāk par 1000 bērniem, kas ir par 13,4% jeb 1332 jaundzimušajiem mazāk nekā 2023. gada attiecīgajā periodā. Pulkstenis tikšķ. Latvijā varas vertikālē ir enerģiskas dāmas svarīgos amatos. Tad rādiet, dāmas, ko mākat – vienā veidā vai otrā. Dāmām priekšroka!
