Ekonomikas transformācija – vai izdosies? 8
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM) līdzekļu izmantojums iezīmē lielo pārmaiņu sākumu Latvijas un Eiropas ekonomikā. Taču pamatots jautājums – vai ar šiem līdzekļiem ekonomikas transformācijai pietiks vai arī ANM īstenošana tikai ieskicēs ceļu uz to?
Ekonomikas transformācija un Zaļais kurss uzdod daudzus sarežģītus jautājumus, taču jautājums par to, vai ar pašreiz paredzētajiem līdzekļiem Atveseļošanās un noturības mehānisma ietvaros (1,82 miljardiem eiro, kas jāizmanto līdz 2026. gadam) un apmēram astoņiem miljardiem eiro, ko Latvija visu ES daudzgadu budžeta programmu ietvaros saņems apmēram līdz 2030. gadam, pietiks ekonomikas transformācijai jaunās, laimīgās nākotnes virzienā, kurā visi brauks ar elektriskajiem vai ūdeņraža automobiļiem un govis vairs, piedodiet, nepirdīs, tāds nav. Ir diezgan skaidrs, ka, pat ja visus šos līdzekļus izmantotu ekonomikas transformācijas labā, tad ar to būs par maz.
275 triljoni ASV dolāru
Jautājums, cik tieši vajadzētu šādai transformācijai visas pasaules mērogā, ir daudz sarežģītāks. Par laimi, ļoti autoritatīvie starptautiskie biznesa konsultanti “McKinsey & Company” savā svaigi izdotajā pētījumā ir mēģinājuši uz šo jautājumu atbildēt – cik tieši varētu izmaksāt mēģinājums līdz 2050. gadam sasniegt tādu siltumnīcefekta gāzu izmešu samazinājumu, kas ļautu ierobežot klimata pārmaiņas līdz 1,5 0C.
Jāpiebilst, ka arī paši pētītāji godīgi atzīst, ka ļoti iespējams, ka šis mērķis vairs nav sasniedzams – gan tāpēc, ka laika tam, iespējams, vairs nepietiek, gan tāpēc, ka pasaules valdības nevar vienoties par veidiem, kā šis mērķis būtu sasniedzams, gan arī gigantisko izmaksu dēļ. Cik tieši gigantisku?
Pieturieties pie krēsla – “McKinsey” aprēķini liecina, ka visas pasaules mērogā, ja pāreja notiktu organizēti un sistēmiski, kas nebūt tā nav, tad izmaksas līdz 2050. gadam būtu apmēram 275 triljoni ASV dolāru jeb 9,2 triljoni dolāru gadā. Tas prasītu jau pašreizējo diezgan lielo tēriņu palielinājumu vēl par 3,5 triljoniem katru gadu. Ir pilnīgi skaidrs, ka normālam cilvēkam skaitlis 3,5 triljoni dolāru neizsaka pilnīgi neko.
Tāpēc pārtulkosim saprotamā valodā – 3,5 triljonu dolāru tēriņu palielinājums 2020. gadā būtu apmēram puse no visu globālo uzņēmumu peļņas, apmēram ceturtdaļa no visu pasaules valstu nodokļu ieņēmumiem un apmēram 7% no visas pasaules mājsaimniecību tēriņiem. Ja pāreja notiks dezorganizēti un nesistēmiski – tad izmaksas būs vēl krietni lielākas.
Mēģinot ļoti vienkāršoti aplēst, cik aptuveni šādai ekonomiskajai transformācijai būtu jātērē Latvijai, proti, izdalot skaitli 9,2 triljoni ar pasaules iedzīvotāju skaitu un tad pareizinot ar Latvijas iedzīvotāju daudzumu, nonākam pie aptuveni 1160 USD uz katru Latvijas iedzīvotāju gadā – 2,3 miljardiem USD jeb apaļiem diviem miljardiem eiro katru gadu līdz 2050. gadam.
Latvijas gada budžeta ieņēmumi 2022. gadam ir, atgādinu, 10,6 miljardi eiro. Šis aprēķins, lai gan ļoti primitīvs, demonstrē par kādām summām varētu būt runa. Tādēļ ir pilnīgi skaidrs, ka 1,82 miljardi eiro, kas “izsmērēti” pa četriem gadiem, un tad vēl astoņi miljardi, kas tiks izsmērēti pa deviņiem, nespēs atrisināt problēmu – aptuveni puse ekonomikas transformācijai nepieciešamo līdzekļu līdz 2030. gadam būs jāatrod kaut kur citur – vai nu valsts, vai iedzīvotāju kabatās.
Daudz jautājumu, maz atbilžu
Zaļā kursa mērķu sasniegšana prasīs fundamentālas pārmaiņas septiņās saimnieciskajās sistēmās, kas atbildīgas par piesārņojumu ar galvenajām siltumnīcefekta gāzēm – ogļskābo gāzi un metānu. Tās ir – enerģētika, rūpniecība, visu veidu transports, ēku būve un apsaimniekošana, lauksaimniecība, mežsaimniecība un atkritumu apsaimniekošana. Diemžēl saraksts neapstājas pie šīm pārmaiņām, jo to panākšanai būs nepieciešami arī masveidīgi sociālā un ekonomiskā atbalsta pasākumi, politikas un pārvaldības izmaiņas.
Ekonomikas ministrijas Ilgtspējīgās enerģētikas politikas departamenta vecākais eksperts Einārs Cilinskis saka, ka, patiesību sakot, Zaļajam kursam un zaļajai transformācijai ir vairāki problēmu loki. Pirmais no tiem – kā ekonomiski pamatotā veidā sasniegt nepieciešamo siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu, energoefektivitātes pieaugumu un citus mērķus. Otrs – ko šādos apstākļos spēs ražot un eksportēt Latvija, kādas ir tās priekšrocības un trūkumi, tostarp – kāda ir mežsaimniecības nozares nākotne Latvijā. Visbeidzot, trešais problēmu loks saistīts ar pieejamo finansējumu – vai tas ir pietiekams.
“Valdības izveidotās darba grupas pašreizējais pieņēmums ir – pagaidām pieejamais finansējums zaļajai transformācijai būs nepietiekams, tādēļ, iespējams, būs jāmeklē papildu finansējuma avoti,” atzīst Cilinskis. Un tas, nemaz nerunājot par taksonomijas, proti, zaļo darbību klasifikatora ietekmi uz ekonomiku. Tie nav tukši vārdi – jau tuvākajos gados taksonomija radīs finansējuma ierobežojumus visam, kas netiks uzskatīts par pietiekami videi draudzīgu.
Šajā sakarā jau daudz dzirdēts par tādas Latvijai tradicionālas nozares kā kūdras ieguve grūtībām, taču visai drīz tas varētu skart nozares, kurās ir liels energoresursu patēriņš, piemēram, cementa un citu būvmateriālu ražošanu, stikla šķiedras ražošanu. Tāpat lauksaimnieku organizācijas jau paspējušas izteikties, ka zaļās transformācijas rezultātā Latvijas lauksaimniecība no pārtikas eksportētājas pārvērtīsies par importētāju, ar attiecīgu gaidāmo pārtikas cenu pieaugumu. Valdības izveidoto darba grupu mērķis ir līdz šī gada beigām atrast veidu, kā Latvija varētu ar ekonomiski pamatotām izmaksām, proti, vislētāk, sasniegt Zaļā kursa un ekonomiskās transformācijas mērķus.
Pēc iespējas pakāpeniskāk
“Sākotnējais darba grupas pieņēmums ir tāds, ka zaļās transformācijas rezultātā Latvijas iekšzemes kopprodukts samazināsies, pieaugs inflācija un bezdarbs,” saka viens no valdības darba grupas vadītājiem – Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenais ekonomists, Latvijas Universitātes pasniedzējs un minētās darba grupas loceklis Oļegs Krasnopjorovs. “Šobrīd var teikt, ka pielāgošanās klimata pārmaiņām var samazināt Latvijas IKP un nodarbinātību un nedaudz paaugstināt inflāciju. Taču, vērtējot šos sākotnējos pieņēmumus, tie būtu jāsalīdzina ar alternatīvām – kā IKP, inflāciju un bezdarbu ietekmētu globālā sasilšana, ja mēs nedarītu neko. Ticamākais, ka šī ietekme būtu vēl lielāka. To, cik tieši varētu samazināties IKP un palielināties inflācija un bezdarbs, noteiks zaļās pārejas temps – jo lēnāk un pakāpeniskāk tā notiks, jo ietekme būs mazāka,” viņš teic.
Tieši tādēļ zaļajai pārejai esot jābūt pēc iespējas pakāpeniskākai, un ļoti svarīgs aspekts šajā pārejā ir zaļo tehnoloģiju izmaksu samazināšana – jo pašlaik tradicionālo, piesārņojošo tehnoloģiju izmantošana vairumā gadījumu joprojām ir izdevīgāka. Vienīgais veids izmaksu samazināšanai ir tālāka zinātniskā izpēte un inovācijas. Otrs svarīgs aspekts ir tas, ka ļoti būtiski panākt, lai ne visas zaļās tehnoloģijas tiek importētas, daļa jārada arī tepat uz vietas, Latvijā, uzsver Krasnopjorovs.
Diez vai ideāls scenārijs
Eiropas Savienības mērķis sasniegt 55% izmešu samazinājumu jau līdz 2030. gadam situācijā, kad daudzas valstis un nozares vēl tikai domā, ar kādām tieši metodēm šis samazinājums būtu sasniedzams, bet daudzās nozarēs vēl nemaz nav samazinājumam nepieciešamo tehnoloģiju, nekādu īpašu optimismu nevieš – tas ir tieši pretējs pakāpeniskai pārejai. Tādēļ jāšaubās, ka izdosies īstenot pakāpeniskas un lēnas pārejas scenāriju. Gluži otrādi – viss notiks pa galvu, pa kaklu, un var prognozēt, ka steiga pēdējos gados pirms 2030. gada starpfiniša būs īpaši manāma. Un tas, nemaz nerunājot par to, ka kaut kur jāatrod nepietiekošā finansējuma daļa Latvijas ekonomiskajai transformācijai. Tomēr klupdami krizdami mēs, visticamāk, kaut kādus mērķus sasniegsim – vai nu 2030. un 2050. gadā, vai drusku vēlāk. Visā pārējā pasaulē jautājuma zīmju zaļās transformācijas kontekstā ir vēl vairāk nekā Latvijā un Eiropā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
Jautājumi MAF
Kas traucē visvairāk zaļajai ekonomikas transformācijai?
– finansējumu trūkums
– izpratnes un plāna trūkums
– pati transformācija nav reālistiska
