– Mazie uzņēmēji, tostarp mājražotāji, stāsta, ka pēc aizdevumiem apstaigājuši visas bankas. Bet neviena negrib aizdot. Galarezultātā bijis jāaizņemas ātro kredītu firmā. Ja mazajam jāaizņemas ar tādiem pašiem noteikumiem, kā kāds iedzīvotājs aizņemas patēriņa kredītu, vai tas liecina, ka vislabākās iespējas ir bankās? 2
– Vienmēr tādu iespēju, protams, nebūs. Ja mazs uzņēmējs grib aizņemties, bet viņa bizness līdz šim pilnīgi vai daļēji atradies “ēnā”, tad bankai būs grūti atsaukties viņa lūgumam. Kaut arī viņš teiktu, ka viņam ir vēl kāda naudas plūsma. Tik un tā mēs nevarēsim ielikt to savos rāmjos. Mums vajag, lai bizness būtu caurredzams vismaz divus vai trīs aizvadītos gadus. Es tomēr aicinātu mazos uzņēmējus nākt uz banku un vienoties par neliela apmēra patēriņa kredītu bez nodrošinājuma. Tie nekad nebūs 40% gadā, ko prasa ātro kredītu firmā.
– Uzņēmēji nereti pārmetuši, ka SEB banka viņiem neesot pietiekami atvērta, kredītus nevarot dabūt. Vai tā ir?
– Šādi pārmetumi ir bijuši un būs vienmēr. Es tos pieņemu. Lemjot par kredīta piešķiršanu kādam uzņēmējam, arī mēs varam kļūdīties savā vērtējumā. Bet mēdz notikt arī otrādi. Un vēlāk uzņēmējs pateicas mums par to, ka laikus esam brīdinājuši par to risku, kādu viņš uzņemtos.
Arī pēc krīzes mūsu bankas akcionāri tik ļoti izjuta tos lielos zaudējumus, ka bija grūti izlemt par kredītu parādu norakstīšanu. Ja valsts kopprodukts nokrīt par 20% un ja bankai jānoraksta zaudējumos viss, ko tā nopelnījusi aizvadītajos piecos gados, tad patiešām ir par ko padomāt.
– Aizdot lielajiem un plaukstošajiem, piemēram, “Latvijas finierim”, kam nupat aizdevāt 29 miljonus eiro, jums ir gan drošāk, gan izdevīgāk, vai ne?
– Nenoliedzami – jebkura banka labprāt aizdotu naudu “Latvijas finierim”, “UPB” vai vēl kādam sekmīgi strādājošam uzņēmumam, kam ir labs noieta tirgus, liels apgrozījums, zināmi akcionāri un prasmīga pārvaldība. Bet aiz viņiem nāk nākamais uzņēmēju slānis, par kuriem vairs neesam tik droši, lai aizdotu. Uzņēmuma akcionāri nav zināmi. Nav īstas skaidrības par apgrozījumu. Tāpat nav pārliecības par noieta tirgu. Tādu uzņēmumu diemžēl Latvijā ir tūkstošiem. Pēc Uzņēmumu reģistra datiem var redzēt, ka gadu no gada liela daļa uzņēmēju strādā ar zaudējumiem. Kur tad ir viņu bizness? Vai gadiem ilgi strādāt ar zaudējumiem ir viņu vaļasprieks? Man liekas, ka pēdējais laiks mūsu valsts pārvaldes ierēdņiem pievērst viņiem uzmanību.
Mūsu bankas biznesu veido trīs aptuveni vienādas daļas: lielie uzņēmēji, vidējie uzņēmēji, privātpersonas. Protams, kādā brīdī kaut kas nošūpojas uz vienu vai otru pusi, un kādai no šīm daļām ir lielāks uzrāviens. Te gan jāpiebilst, ka Latvijā ir ļoti maz lielo uzņēmēju. Tāpēc nekad nevarēsim teikt, ka finansējam tikai lielos. Mums jābūt aktīviem visos trīs segmentos.
Ja kopumā vērtējam situāciju – visi objektīvie faktori ir labvēlīgi aktīvākai attīstībai. Procentu likmes ir rekordzemas, uzņēmējiem ir atjaunojusies kapacitāte uzņemties jaunas saistības. Tas, kā pietrūkst, ir ārējie faktori – uzņēmējdarbības vides sakārtotība, darbaspēka jautājumi, nodokļu prognozējamība.
– Ko šī tendence rāda? Ekonomika attīstās vai neattīstās? Uzņēmumu reģistra dati par pirmo pusgadu rāda, ka no uzņēmumu kapitāla Latvijā vairāk ņemts ārā, nekā likts iekšā.
– Viss ir relatīvs. Salīdzinājumā ar krīzes gadiem pašlaik ekonomika attīstās. Katrā nozarē jau var atrast uzņēmumus, kuri sekmīgi strādā un attīstās. Es gan gribētu, lai tādu būtu vairāk.
Ja attīstību salīdzinām ar Lietuvu un Igauniju, tad tā aina ir cita – mēs bremzējam. Viļņas un Tallinas iedzīvotāji vairāk atļaujas iegādāties sev mājokli. Igaunijā un Lietuvā SEB banka izsniedz četras reizes vairāk mājokļa kredītu nekā Latvijā.
