Par to, kurp nauda plūst un kas stāv tai ceļā, SEB bankas vadītāja Ieva Tetere 2
– Nauda esot ekonomikas asinsrite. Vai, jūsuprāt, šī atziņa joprojām ir spēkā?
I. Tetere: – Jā, noteikti! Kā gan citādi?
– Ja liela daļa naudas pašlaik aizplūst garām bankām, vai jums, kas pārstāvat vienu no lielākajām Latvijas komercbankām, ir pilna aina par ekonomikas attīstību?
– Vienu pusi no kopējās bildes bankai sniedz skaidrība par saviem klientiem. Otru pusi veido mūsu ekonomisti, kuri pastāvīgi analizē stāvokli ekonomikā kopumā. Mūsu daļa tirgū pašlaik aizņem 20 līdz 25%, un domāju, ka mums ir skaidrība arī par tautsaimniecībā notiekošo. Protams, cita lieta ir tā sauktā pelēkā ekonomika. To, tāpat kā nerezidentu ekonomiku, nevaram novērtēt. Bet pietiekami labi varam novērtēt valstī godprātīgi strādājošus uzņēmējus.
Veselīgā ekonomikā ir jābūt iespējām aizņemties arī ārpus bankām. Protams, lai aizņēmējiem nebūtu nepatīkamu pārsteigumu, arī šie aizdevēji ir jāuzrauga. Banka vienmēr bijusi un būs ļoti regulēta institūcija. Mēs nevaram atļauties aizdot naudu, piemēram, uzņēmumam, kurš tikko sācis “no nulles”. Tā kā atbildam par iedzīvotāju noguldījumiem, varam aizdot tikai tādam uzņēmumam, kurš ar savu darbību un naudas plūsmu var pierādīt, ka spēs atmaksāt. Ja aizņēmējs iesāk jauna projekta īstenošanu, piemēram, ceļ jaunu rūpnīcu vai liellopu fermu, arī tad mums jāzina, vai šo jauno ieceri spēs nosegt no esošā biznesa. Šajā ziņā tas mūsu riska vērtējums ir ļoti skarbs. Lai ekonomika attīstītos, ir vajadzīgi arī citi aizdevēji. Jā, protams, tie citi aizdos ar lielākiem procentiem un citiem noteikumiem, jo viņu risks ir lielāks. Savukārt, kad jaunais uzņēmums būs paaudzies un nostabilizējies, varam sākt sadarbību.
– Vai tās ātro kredītu firmas, aizdevumu platformas un citi aizdevēji, kas sevi plaši reklamē, jūs neizspiež?
– Reiz pa radio dzirdēju, kā sevi reklamēja viens no ātrajiem aizdevējiem kopā ar apdrošināšanas sabiedrību “Balta”. Piedāvāja aizņemties un vienlaikus apdrošināt kredīta maksājumu. Šis piedāvājums piesaistīja manu uzmanību tāpēc, ka šādu apdrošināšanu piedāvā arī SEB banka.
Bet radio reklāmas pēdējā teikumā izskanēja, ka aizņēmuma gada likme ir 41%. Vai Latvijā ir tāds iedzīvotājs, kurš var aizņemties un samaksāt tādus procentus? Vai mūsu sabiedrība, kas dzird šo reklāmu, apjēdz, ko tas nozīmē? Tomēr šķiet, ka liela daļa nesaprot. Tāpēc mums būtu jādomā par to, ko saucam par finanšu pratību. Lai Latvijā arvien mazāk būtu to gados jauno cilvēku, kuri neapdomīgi aizņēmušies astoņās ātro kredītu firmās, vieglprātīgi iekrituši parādu purvā un vairs nezina, kā tikt ārā.
