Ekonomika aug, bet dzimstība krīt. Kas bremzē dzimušo skaita pieaugumu? 0
Centrālās statistikas pārvalde publicējusi Latvijas galvenos demogrāfijas rādītājus 2018. gadā. Saskaņā ar šiem datiem Latvijas iedzīvotāju skaits šī gada sākumā ir bijis 1 919 968, kas ir par 14,4 tūkst. jeb 0,7% mazāk nekā pirms gada.
Citiem vārdiem, Latvija pagājušajā gadā ir zaudējusi iedzīvotāju skaitu, kas atbilst vienam Alūksnes vai Krāslavas novadam. Labā ziņa ir tā, ka pērn novērotais kritums (14,4 tūkst.) ir zemākais kopš 2000. gada.
Vai 2018. gada dati ļauj cerēt, ka šis kritums tuvākajā nākotnē apstāsies?
Tam nepieciešams izvērtēt visus galvenos faktorus, kuri ietekmē iedzīvotāju skaitu. Kā redzams attēlā, salīdzinoši stabilākais rādītājs ir mirstība, kas nav būtiski mainījusies daudzus gadus pēc kārtas, pērn sasniedzot 28,8 tūkstošus.
Ņemot vērā pietiekami augstu iedzīvotāju īpatsvaru pirmspensijas un pensijas vecumā, līdzīgs mirušo skaits prognozējams arī tuvākajos gados. Savukārt dzimušo skaits (pērn – 19,3 tūkstoši) ir piedzīvojis kritumu jau otro gadu pēc kārtas.
Dzimstība bieži vien ir saistīta ar ekonomisko situāciju, par kuru šobrīd nevar īpaši sūdzēties, taču šoreiz bremzējošais apstāklis ir krītošs iespējamo jauno vecāku skaits.
Par jaunajām māmiņām un tētiem šobrīd kļūst 90. gadu demogrāfiskās bedres laikā dzimusī paaudze, kas ir par aptuveni trešdaļu mazāka nekā līdzšinējie jaunie vecāki.
Šāda paaudžu nomaiņa jauno vecāku vidū turpināsies vēl vairākus gadus, un tās rezultātā dzimušo skaits var noslīdēt līdz 15 tūkstošiem gadā.
Rezultātā var droši prognozēt, ka iedzīvotāju skaita dabiskā kustība (dzimušie mīnus mirušie) arī turpmākajos gados joprojām būs negatīva, turklāt ar pieaugošu mīnusu.
No Latvijas emigrējušo skaits ir samazinājies līdz zemākajam līmenim pēckrīzes periodā, pērn noslīdot līdz 15,8 tūkstošiem.
Latvijā 2018. gadā imigrējuši 10,9 tūkstoši, kā rezultātā t. s. migrācijas bilance ir bijusi tikai mīnus 4,9 tūkstoši, šai negatīvajai starpībai sasniedzot labāko līmeni kopš 2000. gada.
Šādas migrācijas tendences ir saistītas ar Latvijas ekonomisko attīstību, ko pavada arī darbaroku trūkums.
Iespējams, ka reālais imigrācijas apjoms ir augstāks nekā oficiālajos datos uzrādītais, jo netieši avoti (piemēram, nesen veiktais pētījums par ēnu ekonomiku) apliecina pieaugošu nelegālo viesstrādnieku skaitu.
Tāpēc turpmākajos gados migrācijas bilance varētu kļūt pozitīva (kā tas jau ir noticis Igaunijā) un daļēji kompensēt iedzīvotāju skaita kritumu, kas saistīts ar negatīvo dzimstības/mirstības bilanci.
Kamēr mēs paši jau esam pieraduši pie ziņām par pakāpenisku iedzīvotāju skaita samazinājumu, šī tendence tiek ievērota arī ārpus valsts, tostarp lielās starptautiskās organizācijās.
Piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), kas aizvadītajā nedēļā prezentēja savu pārskatu par Latvijas ekonomiku, norāda, ka starp organizācijas dalībvalstīm mēs izceļamies ar lielāko iedzīvotāju skaita kritumu.
ANO dati liecina, ka Latvijas depopulācijas līmenis ir viens no straujākajiem starp visām pasaules valstīm.
Kā nelielu mierinājumu var minēt, ka apmēram tikpat strauja depopulācija ir vērojama arī Lietuvā, kurai ir līdzīga vēsturiskā pieredze, iedzīvotāju vecumstruktūra u. tml.
Savukārt mūsu ziemeļu kaimiņiem Igaunijai pēdējos gados ir izdevies apturēt iedzīvotāju skaita kritumu, ko nodrošina gan pozitīva migrācijas bilance, gan efektīvāka dzimstības politika.
Tāpēc Latvija varētu mazināt depopulāciju, ja aktīvāk kā paraugu izmantotu citu valstu veiksmīgo praksi demogrāfijas jautājumos. Un tie nekur tālu nav jāmeklē.
